Intervijā, kas lasāma Briseles opernama La Monnaie mājaslapā, Alvis Hermanis nosauc divus pamatiemeslus, kas viņam liek ar baudu pievērsties operrežijai. Pirmais – slāpes pēc skaistuma. Otrais drīzāk ir uzdevums, kas ikreiz jāatrisina, – kā vizualizēt mūzikas vēsturi. 21. janvāra vakarā Briselē notika Alvja Hermaņa režisētās Leoša Janāčeka (1854–1928) operas Jenūfa (1902) jauniestudējuma pirmizrāde. Režisora solītais tika piepildīts – tas ir viens no skaistākajiem operuzvedumiem, kāds jelkad redzēts, turklāt skaistums iet roku rokā ar precīzu risinājumu, kā vispār pievērsties tādam dekadentiskam žanram kā opera.
Un elpa aizraujas
Saskaņā ar komponista ieceri opera inscenēta trijos cēlienos. Pirmais un trešais cēliens eksponē brīnumskaistu divstāvu scenogrāfiju ar jūgendstila elementiem, kur absolūti vienots ir scenogrāfa Alvja Hermaņa un videomākslinieces Inetas Sipunovas veikums. Rotējošo vizuālo kustību var uztvert kā alūziju par darbības vietu – dzirnavām, ko simbolizē arī operas ievadā skanošais monotonais ksilofons. Uznākot dziedātājiem, elpa aizraujas otrreiz – tik skaisti ir Annas Votkinsas veidotie raibie tērpi, kas stilizēti Morāvijas gaumē. Trešais elements, kas pilnībā apbur, ir Allas Sigalovas veidotā horeogrāfija – virkne baltos ģērbos tērpušos meiteņu, kas ar daudzveidīgām plastiskām kustībām faktiski visu izrādes laiku neuzbāzīgi un reizē būtiski plūst vienlaidus ar mūzikas ritējumu kā upe, kura tek gar dzirnavām un kurā vēlāk atradīs Jenūfas jaundzimušo bērniņu.
Solistu darbošanās ir atsevišķas rindkopas vērta. Pirmajā un trešajā cēlienā visi dziedātāji ir pašnosauktā Morāvijas kabuki stila īstenotāji. Tas nozīmē – katrs solists uznāk ar noteiktu stilizētu kustību kopumu, kas var būt saistīts gan ar nodarbošanos (dzijas pavediena vilkšana, vicas asināšana), gan ar dvēseles stāvokli vai tēla apveidu kā tādu. Kad attiecīgais dziedātājs ir bez vokālā uzdevuma, viņš kļūst nemanāms – notupstas, aizgriežas. Kad atsāk dziedāt, atsākas arī kustība. Fantastisks veids, kā ar uzsvērti simbolisku darbošanos mazināt operas imanento nosacītību un saglabāt psiholoģiskās attiecības, kas šādā versijā kļūst jo sevišķi nolasāmas.
Otrā cēliena darbība norit līdz pēdējai detaļai izzīmētā reālistiskā vidē. Trīs kailas spuldzes. Vecs ledusskapis. Gulta Jenūfai un viņas zīdainim. Istabas stūrī lētām violetām lampiņām apvīta svētbilde. Gāzes plīts liesma silda Jenūfas pamātes Atslēdznieces nosalušās rokas. Aiz aizsalušajiem logiem mīksti krīt sniegs. Neiedziļinoties sižeta pavērsienos, vēlos sevišķi uzslavēt divus dziedātājus: Števas lomas tēlotāja Nikijas Spensa meistarību, kad viņš paņem rokās savu un Jenūfas bērniņu un aizkustinoši veras mazulī, un Atslēdznieces lomas tēlotājas Žannas Mišelas Šarbonē dramatisko spēku, kad viņa, izšķīrusies par bērniņa nogalināšanu, iziet no istabas un pēc tam atgriežas, lai satriecošā izmisumā sabruktu istabas vidū uz grīdas. Vienubrīd aiz logiem pavīd upes meitenes baltajos tērpos – Pīnas Baušas cienīgs sirreālisms. Baisi, sāpīgi un skaisti.
Sarunās pirms pirmizrādes Alvis Hermanis stāstīja, ka šo Janāčeka šedevru atslēdzis ar Morāvijas atslēgu. Īsi atgādinot – Morāvija ir Eiropas vidienes brīnumnovads, kur ir lieliskas ainavas, grezni tautastērpi. Tas pasaulei devis tādus milžus kā Zīgmunds Freids, Leošs Janāčeks un Milans Kundera. Nav ziņu par morāviskajiem aspektiem Freida dzīvē, taču Janāčeku un Kunderu gan šis novads spēcīgi ietekmējis, to saklausām Janāčeka operās, un par to lasām Kunderas romānos un esejās. Morāvijas tautastērps ir viens no Hermaņa Jenūfas vizuālajiem stūrakmeņiem, un otrs ir jūgendstils (te vietā atcerēties, ka Morāvijā dzimis arī Janāčeka vienaudzis – jūgendstila mākslinieks Alfonss Muha).
Jenūfa tapusi XX gadsimta pirmajos gados, un to pamatoti var uzskatīt par nepelnīti nenovērtētā čehu komponista pirmo skaļāko pieteikumu pavisam jaunai operas paradigmai. Visupirms – to uzskata par vienu no pirmajām operām, kas rakstīta ar libretu prozā, nevis dzejā. Vēl svarīgāk ir uzmest aci vienai rindkopai, ko savā esejā Ģimenes nemīlulis iekļāvis Milans Kundera: "Janāčeka ekspresionisms nav romantiskā sentimentālisma saasināts turpinājums. Gluži otrādi – tā ir viena no vēsturiskajām iespējām, kā izkļūt no romantisma. Turklāt tā ir pretēja Stravinska izvēlei: atšķirībā no Stravinska Janāčeks nepārmet romantiķiem, ka tie runā par jūtām; viņš tiem pārmet jūtu falsificēšanu, to, ka jūtu mirklīgais patiesīgums tiek aizstāts ar sentimentālu žestikulēšanu (Renē Žirārs teiktu – "romantiskie meli"). Janāčeku kaislīgi aizrauj cilvēku kaislības, bet vēl vairāk viņu iedvesmo precizitāte, ar kādu viņš šīs kaislības vēlas izteikt. Stendāls, nevis Igo. (Janāčeka skaniskā ekonomija savulaik šokēja visu mūzikas pasauli.)"
Šis citāts, pirmkārt, precīzi apraksta Janāčeka novatorisko devumu, otrkārt, ved mūs pie nākamā etapa pārdomās par Hermaņa Jenūfu. No mūzikas valodas viedokļa šo operu it kā nevarētu saukt par spilgtu ekspresionisma paraugu: kori ir gaumīgā nacionālromantisma stilā, dziedājumos ievītas jūgendiskas vinjetes, fināls ir franciska pirmsimpresionisma garā à la Forē (franču komponists Gabriels Forē – gadsimtu mijas skaņradis – red.). Tajā pašā laikā – saturs ir absolūti ekspresionistisks, un skaniskā izteiksme pamatā balstās uz tekstu, valodas intonāciju un psiholoģisko ticamību. Šajā ziņā Jenūfa ir slieksnis uz modernisma operu, tāpat kā jūgendstilu uzskata par nepieciešamo pārejas posmu pirms modernisma mākslā.
Trāpījums mērķī
Alvja Hermaņa izvēlētais skatuviskais risinājums ir absolūts trāpījums mērķī, un tas kārtējo reizi apliecina to, ko nojautām jau 1995. gadā, skatoties viņa inscenēto Jāņa Mediņa operu Uguns un nakts, – jā, Alvis ir atzīts, savdabīgs un prasmīgs dramatiskā teātra režisors, taču viņa talanta īstais vēriens atklājas operas pasaulē. To pieredzējām Zalcburgas festivālā uzvestajā Cimmermaņa operā Zaldāti, to apliecina Jenūfa, un, spriežot pēc Zalcburgas festivāla mākslinieciskā rīkotājdirektora Grišas Azagarova teiktā, kas līdzīgs gaidāms arī šovasar Zalcburgas festivālā, kad Alvja inscenētajā Verdi operā Trubadūrs satiksies Anna Ņetrebko, Frančesko Meli un Plasido Domingo.
Lai salīdzinātu iespaidus, Briseles Jenūfas iestudējumu ikviens no mums varēs noskatīties tīmeklī no 13. februāra līdz 5. martam – meklējiet La Monnaie mājaslapā www.lamonnaie.be.
Raksta autors pateicas Latvijas vēstniecībai Beļģijā par iespēju apmeklēt Briseli un skatīties Jenūfu