Dziesmu akustiskais izpildījums ir kā eksāmens, kurā tiek pārbaudīts, vai tās spēs aizraut klausītāju bez studijā sastrādātā "iepakojuma" vai rokkoncerta skaņas jaudas un trakojošā pūļa spiediena. Grupas Dzelzs vilks līderis Juris Kaukulis aizvadītajos gados vēl nav spēlējis tādus solokoncertus, kuros viņš uzstājas viens pats ar akustisko ģitāru, kas tiek dēvēts par dziesminieka formātu. Taču kādai reizei ir jābūt pirmajai, un tāda pienāca 15. oktobrī Tērbatas ielas krodziņā Nom Nom, kura nosaukuma latviskais tulkojums Ņam Ņam, šķiet, būtu tam piemērotāks, jo te tomēr ir Rīga un arī dziesmas Jurim ir latviski. Daža pavisam agrīnā, ko savulaik viņš dziedājis, kā pats saka, smieklīgā angļu valodā, arī tagad skan dzimtajā mēlē, kādā tā savulaik tikusi sacerēta.
Apmeklētāji, precīzāk, apmeklētājas, sasēduši pie galdiņiem, malko dzērienus un ēd kūciņas, kā tas šai vietā pieņemts, tomēr šādai atmosfērai atbilstošā dziesma Kūkas, konfektes, kāda ir Jura repertuārā, tomēr šoreiz neskan. Toties līdzās Dzelzs vilka koncertos neiztrūkstošajiem hitiem Juris dzied dažas sen aizmirstas dziesmas no 90. gadu albumiem Mirušās kaijas un Palodze, kas iznāca tikai kasešu formātā. Tekstus savām roka dziesmām Juris vienmēr ir rakstījis pats, tāpēc tie ir gana personiski, lai būtu izpildāmi arī vienatnē. Vietām gan Juris paspēlējas ar "mākslīgajiem grupas biedriem" – iespēlē vienu ģitāras motīvu, saglabā un ļauj tam skanēt kā pamatam, pēc tam spēlējot otru partiju pa virsu. Šim akustiskajam formātam, visticamākais, nepakļautos Jauno Jāņu orķestra repertuārs, kuram Juris atlasa sev piemērotus pantiņus no tautasdziesmu krātuves, – tā jau ir cita opera, kurai pat Dzelzs vilka nosaukums pēdējā laikā vairs netiek kabināts klāt.
Dienas kļūst arvien drēgnākas, un Juris sāk uzstāšanos ar dziesmu Ziema, izpildot to pavisam citādi, nekā ierasts, improvizējot un nedaudz pamainot dziedamo melodiju. Nav šaubu, ka šādi dziesmai tiek dota jauna dzīvība, jo priekšplānā izvirzās stāsts, nevis iesaiņots rokmūzikas produkts, tomēr pārsteidz daudzu publikā sēdošo dāmu lielā aizņemtība ar savām lietām – visu koncerta laiku dzirdama čalošana, kas droši vien šādā pamielošanās iestādē ir normāli, bet šāda attieksme tomēr liecina par to, ka viņas koncertu klausās tikai pavirši. Rokkoncertā, lai klausītāji cits citu sadzirdētu, ir jākliedz, un tik un tā tas netraucē pārējos, bet šādā klusinātā koncertā tomēr prasītos pēc lielākas uzmanības. Varbūt tā ir atgriezeniskā saite – ja mūziķis redz, ka daļa publikas viņā nemaz neklausās, viņam zūd motivācija "dabūt viņus atpakaļ".
Parasti Jurim ar publikas uzmanību nav problēmu, un, izņemot tās nejaušās klausītājas, kurām koncertā svarīgāk bija izrunāt savas lietas, vairākums tomēr guva gandarījumu, un Juris atgriezās vairākas reizes, lai vēl nodziedātu pa kādai dziesmai. Pat Oranžos matus, bez kuriem Jurim Kaukulim laikam neviens vēl nav ļāvis aiziet. Un jācer, ka šādus koncertiņus viņš uzspēlēs arī turpmāk. Paretam. Jo padarīt šādus vakarus par rutīnu – tas ir sliktākais, ko ar tiem varētu izdarīt.