Jaunākajā latviešu autoru – īpaši autoru sieviešu – prozā jau vairākus gadus kā viena no īpaši aktuālām tiek izcelta tēma "mātes un meitas": šis daudzšķautņainais attiecību virpulis, kura sakralitāti tikai samērā nesen esam uzdrošinājušies skart ar kritisku vērtējumu. Viena no pirmajām bezdelīgām bija populārais Noras Ikstenas romāns Mātes piens. Arī Kristīnes Ulbergas jaunākā prozas grāmata Zem kupola turpina izvērst šo tēmu, taču dara to īpaši spilgtā, neomulīgi skaudrā, varētu pat teikt – ķirurga skalpeļa asuma toņkārtā.
Atklāti un nesaudzīgi
Romāns aizsākas strauji, bez īpašas ekspozīcijas, ieskrējiena, atkāpēm. Vārdā nenosaukta sieviete vēstītāja ierodas pie otras sievietes ne saukta, ne aicināta – it kā lai piegādātu paciņu (ko tā nemaz nav pasūtījusi), it kā lai rakstītu tās biogrāfiju (par to uzrunātā ir vēl vairāk pārsteigta). Taču, turpinoties stāstam, abu sieviešu vēstījumi tekstā savijas tik blīvā, paralēlā saķerē, ka jau drīz lasītājam sāk jukt, kurš teksta fragments kurai pieder, un dažbrīd rodas šaubas, vai vispār viņas ir divas. Ne velti mēs neuzzinām vārdu nevienai no abām; tiesa, pirmā vēstītāja savu "intervējamo" nosauc par Dolliju, taču tas nav viņas īstais vārds, tikai asociācija, ko rosina sievietes krāšņā figūra, kas atsauc atmiņā dziedātāju Dolliju Pārtoni. Savukārt abu sieviešu dzīvesstāsti, kuros tās klūp un maldās attiecībās ar atvasēm un brāļiem, tēvu un māti, vecvecākiem un vēl tālākiem senčiem, tekstā krustojas, pārklājas, mudžinās tik ilgi, līdz šķiet, ka no pavedieniem veidojas viens vesels, kaut arī dažādos metos sašķetināts stāstījuma audekls.
Beigu beigās nav būtiski, vai tas ir viens stāsts vai divi, vai sieviete ir viena vai viņas ir divas: no sadzīvisku, traģisku, sirreālu un gluži vienkārši baismīgu "mazo stāstu" audiem izveidojas kopīgs veselums – atklāts un nesaudzīgs stāsts par bērnības traumu mežonīgo spēku, par to, ko cilvēks spēj nodarīt cilvēkam, par alku, dziņu un kompleksu mokošo sastrēgumu starp ārēji vistuvākajiem, par tuvības un vienlaikus atsvešinātības ilūziju, kas nelaiž vaļā nevienu paaudzi.
Cirka motīvs
Romāna nosaukuma atšifrējumu uzzinām jau drīz. Pavisam burtiski savulaik zem cirka kupola uz virves dejojusi stāstītājas vecmāmiņa, kas pusaudzes gados no garīgas nosmakšanas lopu laidarā glābjas, ielecot cirka vagonā, – un pašas māte viņu atkal redz tikai pēc daudziem gadiem, kad tā šķērso nervus kutinošo stiegru pie cirka kupola griestiem. Cirka motīvu papildina stāsts par vecu plakātu, kurš stāstītājas bērnībā bijis pielīmēts teju pie istabas griestiem – lai bērni netiktu klāt – un kurā pelēkbaltā fotoattēlā ir redzama vizuļos tērpta sieviete, kas pār nostieptu virvi šķērso bangojošu upi. Diezin kāpēc apskatīt šo attēlu bērniem ir liegts, diezin kāpēc stāstītājas un viņas māsas māte, ieraugot, ka meitas tomēr tam piekļuvušas, abas mežonīgi piekauj. Meitenes tā arī nekad neuzzina, vai sieviete aizgāja līdz galam vai tomēr ne.
Jūs šokē vārdu salikums "māte... piekauj"? Jā, tieši uz to mērķē rakstniece. Vardarbībai, kas caurstrāvo teju katru romāna lappusi, nav – un nevar – būt loģiska pamatojuma, tā ir ģimenes vardarbība, kas vienkārši ir. Tāpēc, ka sieviešu – mātes, meitas, mazmeitas, māsas – un arī vīriešu psihē nebeidzami briest dusmu, aizvainojuma un sāpju viļņi, kurus tie nespēj izreaģēt nekā citādi kā vien nodarot pāri tiem, kas vistuvāk, un parasti tiem, kas ir vismazāk aizsargāti. Šajos stāstos nav nenieka pārspīlējuma – ne, kā nojaušams, XX gadsimta 70. un 80. gadu kontekstā, kad stāstītāja/s izdzīvo savu bērnību un pusaudzību, ne pašlaik. Vai var būt, ka bērnības atmiņās notikumi ir ieguvuši sabiezinātas krāsas? Protams. Taču tas tos nepadara mazāk reālus.
Vardarbība gandrīz vienmēr dzemdina vardarbību, nevis rada mātes Terēzes. Cilvēki, kas tikuši traumēti, traumē citus – ja ne tieši, tad netieši, atraujot tuvību, necenšoties panākt sapratni, turpinot tādu kā nebeidzami mokošu samsāras rata griešanos, mūžīgi sāpinošu tagadni. Vai māte spēj atriebties bērnam par to, ko viņai ir nodarījis bērna tēvs? Vai māte spēj atriebties bērnam par to, ko viņai ir nodarījusi pašas māte? Vai māte spēj savu bērnu mīlēt un ienīst vienlaikus? Mūsu sabiedrība, kurā mātes, tāpat kā bērna, jēdziens – patiesībā konstrukts – kopš romantisma laikiem ir idealizēts līdz svētumam, izdzirdot šādus jautājumus, šausmās visbiežāk aizspiedīs ausis. Taču tieši šie jautājumi sieviešu rakstītajā prozā tiek uzdoti arvien skaļāk un neatlaidīgāk.
Kaķa klātbūtnē
Visu nodaļu nosaukumi Kristīnes Ulbergas romānā ietver vārdu "kaķis". Pirmās un pēdējās nodaļas nosaukumu veido tikai šis viens vārds, bet pārējās tiek papildinātas visdažādākajā veidā: Kaķis, tēvs un kosmonauts, Kaķis, Ādams, Ieva un māte utt. Un patiesi mazā, kaitinoši neatkarīgā dzīvnieka tēls figurē katrā stāstā gan kā aktīvs notikumu dalībnieks un pat izraisītājs, gan kā vienkārši fona figūra.
Pirmais stāsts vēsta par bērniem, kas pagalmā garlaikojoties cenšas no slēptuves izvilināt ielas kaķenes mazuļus un nejauši vienu no tiem nogalina, – šis stāsts jau piesaka turpmākajā tekstā tik plaši izvērsto "aprijošās mātes" simbolismu, kaut gan uzsver, ka kaķene savu mazuli nāvē iedzen bez nolūka. Un vai gan cilvēku mātes rīkojas citādi, vaicā Kristīne Ulberga. Reizēm – jā. Pārējās nodaļās kaķis, brīžiem, kā šķiet, mākslīgi ieviests visu norišu līdzdalībnieks, ierosina gan mazākas, gan lielākas izmaiņas, pilnīgi neloģiski mainot notikumu trajektoriju ar likteņa sūtņa neaprēķināmību. Autores māte atsakās no garākas sarunas ar sen atsvešinājušos, beidzot ciemos ieradušos meitu, jo gaida frizierīti, kura ieradīsies kopā ar kaķi, kas necieš svešiniekus. Vecmāmiņa virves dejotāja, kas pieradinājusi sev līdzās uz virves staigāt krāšņu runci, krīt un salauž kāju, jo dzīvnieks negaidot izdomā uzlēkt uz dejotājas līdzsvara kārts. Pat epizode, kurā stāstītājas tēvs, kas pametis meitas ģimeni un devies pie citas sievietes, ļauj šīs sievietes mazajam ("svešajam") dēlēnam noslīkt piemājas ūdensrožu dīķī, atgādina – jā, protams, vispirms Blaumaņa Raudupieti un arī... kaķēnu slīcināšanu.
Ar šo visu romāna neomulīgā, skarbā vaļsirdība nebeidzas. Lielu daļu teksta aizņem vēstījums, kā stāstītājas māte slimnīcā mirst un kā meita mēģina apjaust, kādas emocijas viņā izraisa šis fakts. Skumjas? Atvieglojumu? Atmaksas prieku? Nē, nekas nav tik vienkārši. Kristīne Ulberga ar abpusgriezīga asmens ironisko nežēlīgumu dokumentē savas un ne tikai savas paaudzes katastrofālo nespēju uz tuvību, liekot stāstītājas mātei kā pēdējo vēlēšanos, pēdējo teikumu, ko viņa saka meitai, izpaust lūgumu apēst ledusskapī atkausēto vistu, lai ēdiens neietu postā. Šausmīgākais ir tas, ka lasītājam šāds lūgums uz sekundes simtdaļu liekas pat loģisks. Patiesi – kāda gan jēga no samāksloti sirsnīgām ardievām, ja ledusskapī iet bojā vēl gluži ēdama vista?
Atpakaļ uz virves
Uz jautājumiem, kurus uzdod romāns, autore nesniedz precīzas un skaidras atbildes, taču mudina domāt, reizēm ievedot lasītāju gluži izmisīgā labirintā. Kas ir tas, kas skubina paaudzi pēc paaudzes turpināt nemīlestības ciklu? Cik drošticama ir cerība, ka cilvēks, kurš nav saņēmis vecāku mīlestību, spēs to sniegt saviem bērniem? Vai reproducēties mūs dzen tikai bioloģiskie instinkti vai altruistiska cerība, "ka viss būs citādi", bet varbūt atriebības alkas? Cik liels mūsu sabiedrībā – ak nē, tas skan pārāk patētiski, labi, mūsu vistuvāko lokā – ir fiziskās, emocionālās un seksuālās vardarbības koeficients? Ko mēs par to zinām? Ko nezinām? Ko mums nodara kopš bērnības iemācītie baušļi "lai tikai neviens neko neuzzina", "lai tikai no malas smuki izskatās"?
Visā šai neatbildēto jautājumu un tikai pa pusei apjausto kontrastu pasaulē stāstītāja/s mokoši balansē uz virves, cenšoties atrast izeju no eksistenciālām šausmām, rast – pat ne jēgu, bet vismaz atbrīvojumu. Šķērsot virvi augstu gaisā pār tālu lejā vīdošu akmens klonu vai upes viļņiem ir biedējoši grūti. Taču grūtāk ir pieņemt, ka otrā krastā jau nekas nav mainījies. Mūs aizvien vēl gaida tie paši jautājumi, izvēles, sāpes. Bīstamā taka neko nav mainījusi, tikai sarētojusi dvēseli. Mēs tikai uz brīdi esam bijuši ilūzijā, ka spējam pakāpties virs sāpēm. Dzīves īstenība uzlec uz līdzsvara kārts, un mēs krītam. Vai kāpjam uz virves atpakaļ? Jā, protams. Otrā krastā ir jānokļūst, par spīti visam. Cita ceļa nav. Vai sāpes kaut kad beigsies? Iespējams.