Pagājušais gads latviešu lasītājus varbūt nelutināja ar grāmatām veltītiem pasākumiem, taču ar izcilu oriģinālprozu gan. Darbu straujajā birumā, kuru vidū cits par citu spožāk uzmirdzēja it īpaši talantīgu autoru īsprozas krājumi, tikpat kvalitatīvi lielāka apjoma prozas darbi nereti palika žanriskā "mazā brāļa" – stāstu krājuma – ēnā. Starp tekstiem, kas bija pelnījuši plašāku rezonansi, ir arī darbs, kurš ievietojies savdabīgajā, mūsu literatūrā ne visai bieži sastopamajā garstāsta lauciņā. Taču pēdējo nedēļu laikā jaunās rakstnieces Lauras Vinogradovas garstāsts Upe, šķiet, ar uzviju atguvis nokavēto, jo teju vienlaikus ticis nominēts gan Latvijas Literatūras gada balvai, gan Eiropas Savienības Literatūras balvai un līdz ar to strauji nokļuvis visai spožu prožektoru gaismā.
Varbūt būs atbildes
Upe ir otrs Lauras Vinogradovas prozas darbs, kas adresēts pieaugušajiem. Pirmais pie lasītāja 2018. gadā nonāca stāstu krājums izelpas, bet pirms tam un paralēli tapušas arī sirsnīgas un gaišas bērnu grāmatas. Upe tomēr nav stāsts, kas paplašināts līdz garstāsta formātam, – tieši pretēji, šķiet, ka 112 grāmatas lappusēs ievietots tik koncentrēts materiāls, ka to tikpat labi varētu izvērst plašā romānā. Un tomēr – nē. Jo viena no īpašībām, kas Upi izceļ daudzu vērtīgu prozas darbu vidū, ir autores rakstības stils – zemdegās blīvi piesātināts ar jēgu, virspusē rotāts vien ar dažām nepieciešamajām detaļām, pieklusināts, apvaldīts un dzelmīgs kā tās nosaukuma ūdeņi.
Rute, sieviete vecumā nedaudz pēc trīsdesmit, ierodas vecā lauku mājā, kurā kādreiz dzīvojis viņas tēvs. Mēs vēl nezinām, kas ir Rute un no kurienes viņa nāk, un viņa to arī nesteidz stāstīt. Sieviete vienmērīgi un plūstoši, bez liekas rosības veic ikdienā nepieciešamos darbus. Iekur krāsni. Izvāra makaronus. Raksta vēstules. Iet uz upi. Atkal un atkal no jauna viņa iet uz upi, kas plūst lēna, liela un pilnum pilna kā Rutes domu un jūtu pasaule, no kuras, tāpat kā no ūdens dzīlēm, virspusē nav redzams tikpat kā nekas. Tie ir ūdeņi, kuriem kaut kas jāizskalo, kaut kas jāatbrīvo sievietes dvēseles dzīlēs. Mēs to vēl neredzam, un mums to nestāsta. Tikmēr sieviete iet uz upi. Viņa peld. Iegrimst. Guļ ūdenszāļu vijumos. Viņa vēl nezina, vai grib pārpeldēt vai neizpeldēt.
Pamazām Rutes tecējumā ielaužas "ārējie faktori", kā upes plūdumā iekrīt zari, – ciemos atnāk kaimiņiene, kas gaida mazuli, lūdzot pieskatīt mazo dēlēnu, atbrauc kaimiņienes brālis – jūrnieks Kristofs. Arī viņš ir ūdeņi, tikai viņš ir jūra – viņa trauksmainība atšķirībā no upes ir labi redzama. Viņā skan viļņi un spalgi kaiju brēcieni. Rute ir upe, kas tek uz savu jūru, bet vēl nezina – kuru.
Pakāpeniski zari veido aizsprostus un līcīšos kaut kas uzpeld. Pamazām Rutes dzelme ļauj sev mirklīgi pavērties, un mēs sākam saskatīt, vēl neskaidri, kā nerimtīgi tekošā ūdenī. Atspulgi – māsa, kurai Rute raksta maiguma pilnas vēstules, jau desmit gadu bezvēsts pazudusi. Tēvs, kurš iespiedies kā zīmogs virs sirds, dīvainību un siltuma pilns. Māte, kurai abas meitas bērnībā bijušas vien traucēklis nemitīgi kārtojamai personiskajai dzīvei. Vīrs, kuru sieviete ir atstājusi bez brīdinājuma, bez redzama iemesla. Lai atgrieztos tur, kur dzīvojis viņas – kā vienmēr teikts – nekam nederīgais tēvs. Lai atgrieztos tur, kur ir upe. Tur, kur varbūt būs atbildes. Taču vispirms ir jāsaprot jautājumi, kuri ir aprakti sevī tik dziļi, ka tos var uzskalot augšā tikai lēns un nerimtīgs plūdums.
Sāpju atvari
Upei nav redzama izteka un ieteka, ja vien to speciāli nemeklē. Arī Laura Vinogradova necenšas saviem personāžiem piešķirt pilnu stāstu ar sākumu un beigām. Lasītāja acu priekšā aizplūst tikai viens līkločots posms. Arī uz tēlu būtību aina paveras vien kā pa durvju spraugu – Rute, Matilde, Kristofs, Stefans šķietami maz runā, maz domā, maz analizē savas jūtas (un kurš gan to dara nepārtraukti?), viņu dzīles un viļņošanos – sāpes, alkas, zaudējumu – nodod vien ikdienišķi sīkumi, nejauša frāze, kustība. Viņi zina, ka lielām lietām neder lieli vārdi, ka tie tās padara mazas. Tāpēc viņi lieto mazus vārdus vai iztiek bez tiem. Viņi nerunā nedz par mīlestību, nedz nāvi. Rute cep desu. Kristofs uzrok kartupeļus. Matilde uzdāvina Rutei dzeltenus aizkarus. Lūkass izrāda Rutei trušus. Bērni laikam vislabāk spēj pateikt nepasakāmo ar vienkāršiem vārdiem, tāpēc tie Upē ir pat divi.
Tieši mazajos vārdos autore ļauj nojaust, ka pastāv lielās lietas. Virsmas sadrebēšana liecina, ka dzīles eksistē, un tieši tāpēc tie, kas tās vēro, necenšas tās pāršķelt ar varu. Arī autore ne. Viņa dod saviem personāžiem laiku izsāpēt un – varbūt – sākt sadzīt, neraugoties uz lasītāja egoistisko vēlmi, lai viss atrisinātos tepat acu priekšā, vēlams, tūlīt un tagad. Mēs gribam diktēt noteikumus, prognozēt iznākumu, bet Upē nekas nenotiek tā, kā mēs gribam. Sāpju atvari griežas pārāk dziļi, gružu sanesumi ir pārāk blīvi. Ūdens plūdums tos var izskalot tikai pamazām.
Pamestība, kas liek pamest. Šķiršanās, kas liek šķirties. Sāpes, kas liek sāpināt. Traumas un zaudējumi iegriež Upes cilvēku dzīvi lēnā samsāras ratā, kurā mēs nodarām citiem to pašu, kas kādreiz nodarīts mums, un cikls šķiet nebeidzams. Lai no tā izkļūtu, neder ātras atbildes, burvju paņēmieni, universāli risinājumi. Rute, Matilde, Kristofs reizēm rīkojas – no lasītāja viedokļa – savādi, spontāni, nepieņemami. Brīžiem gribas dusmoties, gribas ko ieteikt, gribas saukt: nu ko jūs darāt! Bet viņi dara un neklausās. Tāpat kā savas dzīves upes brīžos darām mēs – un neklausāmies.
Upi var, ja vēlas, izlasīt stundas laikā. Tomēr nevajadzētu. Varbūt tāpēc tekstu ik pa laikam pārkrusto melnbalti ogles zīmējumi – lai veidotu pauzes. Šī nav grāmata, ko aprīt sižeta atrisinājuma alkās, nedz arī teksts, ko dekadentiski izgaršot, – kaut gan rakstnieces lokanā, precīzā valoda ir patiesi izbaudāma. Šis nav arī teksts, kas kairi koķetē ar dzīves tumšo estētiku. Tas noliek lasītāju – maigi, taču bez vilcināšanās – tādā upes līkumā, kur virs ūdens uzpeld viss, ko mēs negribam tajā redzēt. Bez jebkādas mākslotas estētikas, bet ar cieši fokusētu kadra lēcu. Gliemežvāki, zari, ūdensaugi un varbūt kaut kas miris un trūdošs. Tas viss ir tur – upē, un tas tur bija, arī pirms kļuva redzams. Mums tas var nepatikt, mēs varam izvēlēties aizšķirt grāmatu, izvēlēties nezināt. Ja izvēlēsimies zināt, kādā brīdī upe izskalos tīrus arī mūs pašus.