Sekojot līdzi rokgrupas Dzelzs vilks darbības sīkākajām detaļām jau trīs gadu desmitus, kā seriālā vai nu jau kādu laiku topošajā grāmatā gar acīm, ausīm un ādu slīdējušas ainas, kā muzikālā apvienība ar šo nosaukumu mainījusies, no sākumā spēlētā smagā metāla arvien vairāk peldot popmūzikas virzienā. Ja katrs trešais no koncerta apmeklētājiem vairs nav pazīstams, tā ir nevis slikta, bet laba zīme, jo norāda, ka šī mūzika sasniegusi lielāku auditoriju par tavu paziņu loku, ko tu taču gribēji novēlēt jau pašā sākumā. Saplūšana ar līdzīgi domājošajiem, kuru tuvumu, iespējams, piedzīvo pirmo un pēdējo reizi mūžā, ir tā maģija, ko spēj sniegt lielie koncerti. Tāpēc bija milzīgs gandarījums redzēt garo cilvēku rindu 25. februārī pie koncertzāles Palladium ieejas pirms Dzelzs vilka koncerta, kas vēlreiz apliecināja, ka grupa ir kļuvusi par vienu no populārākajām Latvijā.
Vienīgā, bet pārvaramā nelaime ir tajā, ka vārds "popmūzika" nu jau vēsturiski ieguvis tādu kā lamuvārda statusu, ņemot vērā aiz šīs izkārtnes ierasti skanošo. Un tie, kuri līdz šim uzskatīti par roka, alternatīvajiem, džeza, klasiskās vai tautas mūzikas pārstāvjiem, savu pārcelšanu popa kategorijā joprojām uzskata par aizvainojumu. Tomēr mūsu visu kopīgā labuma vārdā – sabiedrības garīgās veselības stiprināšanai – jāņem vērā, ka popmūziku patērē lielākā daļa cilvēku, tikai no tās vien barojoties un pat neapzināti veidojot savu gaumi, tāpēc apsveicami ir jebkuri talantīgu mūziķu centieni to ierasti pliekano zupu pašķaidīt ar kaut ko sātīgāku, pat ja tas saistīts arī ar tīri savtīgiem nolūkiem padarīt mūziku par savu iztikas avotu, nevis tikai dārgu hobiju, pa vakariem uzspēlējot pagrabiņos.
Cauri tumšam tunelim
Dzelzs vilka līderis Juris Kaukulis, vienīgais kopš pirmsākumiem grupā spēlējošais – mūzikas un vārdu autors, ģitārists un dziedātājs – atzīst, ka pērnā gada nogalē iznākušais, pie producenta Gata Zaķa tapušais albums Jauni ir visgaišākais, kāds grupai jebkad bijis. Un šis apgaismojums nav iegūts mākslīgā veidā, apžilbinot ar jaudīgām spuldzēm pagrabā jau pašā sākumā, bet ejot cauri tumšam tunelim pretī gaismai tik ilgi, cik šis attālums būtu veicams dabiskā veidā. Pašu spēkiem.
Līdzīga neatkarīga ceļa gājēja ir tikko ar pirmo Zelta mikrofonu arī ekspertu novērtētā dziesminiece Keitija Bārbale, kura izraudzīta par koncerta iesildītāju, viņai šī ir pirmā uzstāšanās tik lielas auditorijas priekšā, spējot ar savām melodijām un tekstiem, balss tembru un sev vien raksturīgajām intonācijām pārsteigt un sagaidīt vētrainas ovācijas arī no tiem, kurus viņas dziesmas līdz šim nebija sasniegušas. Un tādu, līdz kuriem viņai vēl jātiek, ir daudz, bet Keitija to spēs, pat ja viņi atrodas tik tālu kā Mēness.
Ar šo domu lieliski dramaturģiski sasaucas arī Dzelzs vilka koncerta ievads – mākslinieki sāk ar jaunā albuma dziesmu Pirmā meitene uz Mēness. Tālāk – pārējās, grupas dalībnieku spēlētajai mūzikai un pa gaisu šķīstošajiem sviedriem saplūstot ar Oskara Timbara vadīto jaudīgo gaismas staru kūļu zīmējumiem, kas koncertu ļauj izbaudīt, arī atrodoties lielākā attālumā no skatuves. "Me-me-me-mēs vēl bijām jauni/ Kas tam vēl tic-tic-tic-tic" (nejaukt ar grupas bundzinieka Mārča Judža grupas Ryga dziesmu Tits) un "Ai-ai-ai-ai-ai/Ir trīs no rīta" – atkārtotās zilbes jaunajās dziesmās dažviet palīdz ritmiski aizpildīt vietas, kad vārdos zilbju pietrūcis, jo Juris neizvirza atskaņu meklēšanu par pašmērķi – nav jau nekāds Jānis Ziemeļnieks.
Pirms drēbes krīt
Runājot Dzelzs vilka agrīnās daiļrades galvenā dzinējspēka – pirmatnējo dzīvības ilgtermiņa saglabāšanas instinktu – valodā, jaunā albuma repertuārs ir kā viegls flirts. Pēc tā, koncertā sākoties agrāko gadu dziesmu laikam, pat Tu vilki nakti šķiet kā kaut kas no "vecajiem laikiem" jeb priekšspēles sākums, kaut daudziem dziesmas parādīšanās 2015. gadā šķita kā sānsolis par tālu tajā virzienā, kas apspriests jau iepriekš. Bet tās ir tikai pirmās podziņas, kas it kā nejauši no vēja vai aizķerta zariņa atsprāgst vaļā, pirms drēbes krīt un pa gaisu aiziet oranžie mati, lai tiktu arī līdz miesniekam un cilpai zem tilta, jo nāve taču nekur nav noslēpusies un vientuļa gaida tramvaja pieturā arī jaunajā dziesmā Zvans pie durvīm.
Ar smeldzīgo Ļauj man tevi no savulaik leģendārās, Čārlza Bukovska darbos balstītās Dailes teātra izrādes Man arī būtu bail mūziķi piemin nesen aizgājušo režisoru Mihailu Gruzdovu. No senākiem hitiem izskan arī Zigmara Liepiņa Tā es mīlu kopā ar šīs dziesmas astoņdesmito gadu oriģinālizpildītāju Iru Krauju, kura joprojām dzied teicami. Vienu dziesmu, neiztrūkstot dzelteni zilajām krāsām, Juris nodzied arī ukraiņu valodā, lai vismaz domās pievienotos tieši todien notiekošā Krievijas agresijas upuru atbalsta koncerta dalībniekiem pie Kongresu nama.
Pirksti jāsargā
Dzelzs vilka taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis ir lauzis kreiso roku, bet viņa izauklētajām sintezatoru partijām grupas skanējumā ir ļoti liela nozīme, tāpēc Kaspara vienīgajai darbspējīgajai jeb labajai rokai pievienojas vēl divas – Kristapa Krievkalna – rokas, ierasto desmit pirkstu vietā šoreiz nodrošinot veselu piecpadsmit pirkstu orķestri, kas apkalpo piecus sintezatorus. Juris Kaukulis kā tāds Braiens Molko no Placebo maina ģitāru pēc ģitāras, citu par citu spīguļojošāku, Mārcis pie bungām pumpē katrā koncertā no jauna topošā mūzikas dzīvā organisma sirds ritmu, un viņiem līdzi kā skatuves labajai pusei atbilstoši eļļots pulkstenis tur arī basģitārists Kārlis Alviķis. Pēdējam gan būtu ieteicams pēc tik ilgiem grupā nospēlētajiem gadiem iemācīties arī koncerta beigām pietaupītā lielākā Dzelzs vilka hita Dibena rautais disko basa partiju – paraugs atrodams šo rindu autora Radio NABA raidījuma Zibens pa dibenu džingla sākumā, un tādam profesionālim kā Kārlis atkārtot Dzelzs vilka otra dibinātāja Armanda Butkeviča reiz spēlēto basa partiju nav nekas neiespējams.
Visādi citādi koncerts bija patiešām lielisks un no pirmās līdz pēdējai minūtei izbaudāms piedzīvojums, pateicoties iepriekšminētajam, un turpinājums sekos, jo tās vēl nav beigas. Nākamie Dzelzs vilka jaunā albuma atklāšanas koncerti gaidāmi 31. martā Jelgavā un 1. aprīlī Liepājā.