Neslēpšu, ka sākumā uz grāmatu Sestā sieva raudzījos ar aizdomām kā jau uz jebkuru faktu, kas nelūgts ielaužas apziņā ar skaļu blīkšķi. Jau pats nosaukums apzināti vedina lasītāju domāt, ka tekstā tiks atklāti tenku cienīgi fakti par darba autori Ingu Grencbergu un viņas laulāto draugu režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. Taču beigās nosaukums izrādīsies atklājam pilnīgi citu vienādojumu. Jā, grāmatas varone, tāpat kā autore, ir sestā sieva – taču ar to arī šī analoģija beidzas. Un šī nebūt nav vienīgā teksta piedāvātā provokācija.
Meklējot strupceļus
Uzkrītoši košais vāka noformējums sarkani melnos toņos un arī vēl pirms grāmatas iznākšanas pieejamā informācija masu medijos lika no teksta gaidīt skandalozu materiālu, un tāds tas arī ir – taču piedāvātais stāsts ir krietni komplicētāks, nekā sola preses izdevumu virsraksti. Vispirms – Sestā sieva nav autobiogrāfisks darbs, kaut gan autore atzīst, ka sižetā sakausēts iztēles radīts vēstījums ar reālas dienasgrāmatas fragmentiem un piedzīvotā aprakstiem, taču, kā autore piebilst, tikai viņai pašai zināms, kur patiesība pārplūst fantāzijā, un bez personiska rakstura papildinformācijas lasītājam šo kamolu atšķetināt nebūs pa spēkam.
Grāmatas centrā ir Alise. Trausla, izskatīga sieviete ne vairs pirmajā jaunības plaukumā (jāatzīmē, ka, pievēršot gana lielu uzmanību ārējā tēla niansēm un diezgan prasmīgi veidojot teksta kopējo vizuālo estētiku, autore ir spējusi izvairīties no daudzām sieviešu romānu autorēm piemītošā paraduma lasītāju teju vai noslīcināt tērpu, aksesuāru un kosmētikas detaļu aprakstos), kura līdz galam neatklāta iekšējā traumatisma dēļ ir gatava drīzāk sevi estētiski pazudināt nekā dzīvot – vienalga, rutinētu vai piepildītu, – dzīvi bez skaidri apjaušamas nāves atblāzmas.
Viņa klejo pa dzīvi kā labirintu, ar nolūku meklējot nevis izeju vai centru, bet gan tikai jaunus strupceļus, kuros pazaudēties. Šī bodlēriskā bojāejas estētika caurvij visu tekstu kā nemitīgi līdzskanoša fona melodija, bez kuras sieviete nezina, kā eksistēt. Pat tāds vaļasprieks kā kaligrāfijas kursi ir tikai papildmotivācija "skaistas pirmsnāves vēstules" uzrakstīšanai. Eksaltēti? Iespējams. Taču visnotaļ reāli. Un efektīvākais cilvēcei pazīstamais pazaudēšanās veids ir mīlestība. Zaudēt savu patību otrā cilvēkā, izšķīst neapvaldāmā kaislībā, ieslīgt pašgribētā atkarībā, ar atdevīgu baudu izgaršojot ne tikai tuvību, bet arī pārestības un atšķirtības sāpes, nodzēst savu identitāti, ne-būt – tāds ir algoritms, ar kuru Alise apzināti tuvina sevi emocionālam un psiholoģiskam sabrukumam.
Pašdestrukcijas ilgas ataino arī sievietes aizraušanās ar alkoholu, nikotīnu, medikamentiem, kā arī atkarība no seksa; par laimi, tā dēvēto kaitīgo ieradumu aprakstus autore pārāk plaši neizvērš, vien Alises nemitīgi kūpinātā kārtējā cigarete punktē visu romāna tekstu regulāri kā pieturzīme.
Rakstura disonanse
Ir labi saskatāms fakts, ka šis ir debijas romāns. Par literārās pieredzes trūkumu liecina fakts, ka pēc visai smalki izvērstā apraksta par to, kā Alise sevi iedzen strupceļā, stāsta atrisinājums vairs nešķiet tik pārliecinošs, un šķiet, ka autore, nespēdama savai varonei piešķirt tik ļoti ilgoto skaisto bojāeju, to vienkārši pabīda tālāk nost no acīm; teksta beigu daļa salīdzinājumā ar lēno ievadu liekas sasteigti aizzibam gar acīm. Arī atsevišķas sižeta epizodes liek domāt, ka autore pārlieku ļāvusies ietekmēties no sabiedrības gaidām pēc provokācijas: teksta iekšējā harmonija no tām drīzāk zaudē nekā iegūst, jo šo ainu ievirze diez kā nesaskan ar Alises rakstura atklāsmi.
Šo epizožu vidū var nosaukt gan samērā vāji attīstīto, ar reliģiju saistīto sižeta blakuslīniju, gan eksotisko ārzemju ceļojumu iespaidu aprakstus, gan (visvairāk) kādu izteikti drosmīgu un pārējā tekstā pilnīgi neiederīgu seksuālo attiecību ainu. Taču tikpat labi iespējams, ka autore nemaz nav vēlējusies Alises tēlu veidot viendabīgu: to diez vai pieļautu sievietes nemitīgā iekšējā konfliktēšana ar sevi. Tāpēc var pieļaut, ka iekšējais monologs, kura romantizēto spriedzi ik pa brīdim pārrauj citādā emocionālajā kodā intonētas ainas, paredzēts vēstītājas rakstura disonanses ilustrācijai.
Gan sagraut, gan celt
Labi, bet kā tad ar seksu? – sauc nepacietīgais lasītājs, kuram ir apsolīts "provokatīvs teksts". Te vispirms gribas izteikt pieņēmumu: ne tikai pēdējo gadu romantiski erotisko romānu popularitātes vilnis, bet arī krietni pirms tam iznākušie Daces Rukšānes, Laimas Muktupāvelas un citu autoru darbi ar atklāti jutekliskiem aprakstiem latviešu lasītāju varētu būt apgaismojuši par faktu, ka arī šiem dzīves aspektiem ir sava vieta literārā tekstā un tos var atspoguļot daudzveidīgos rakursos.
Par laimi, Inga Grencberga neieslīgst vairāklappušu intīmo norišu aprakstos vai detaļās, kas raisītu asociācijas ar kādu medicīnas rokasgrāmatu. Viņas apraksti ir gana neaizplīvuroti, lai konservatīvākam lasītājam sagādātu diskomfortu, un vienlaikus Alises tēla iekšējais dzejiskums (visas minētās norises ir raksturotas no sievietes perspektīvas) nesaraujami iekodē fiziskajā arī sievietes sakāpināto emocionalitāti, kas savukārt neļauj šīm epizodēm pārtapt vulgāros ķermeņa šķidrumu apmaiņas aprakstos. Romāns precīzi portretē intīmās attiecības kā – no sievietes viedokļa – pirmām kārtām psiholoģisku, nevis fizioloģisku veidu, kādā otru cilvēku iespējams gan sagraut, gan celt.
Jautājums, vai Sestā sieva ir apzināta provokācija, grēksūdzes tipa teksts vai romāns sievietei un par sievieti, protams, paliek atklāts. Daļēji tieši tur slēpjas grāmatas šarms – sarakstīta neomulīgi augstā atklātības pakāpē (un nemaz nav jārunā par seksu – latviešu literatūrā nezinu, piemēram, nevienu citu tik detalizētu grūtniecības pārtraukšanas aprakstu), tā vienlaikus glabā kaut ko līdz galam neuzminamu, tumšu un intriģējošu. Gluži kā sieviete.