Pseidodokumentāla tīņu ballītes orģija, kas beidzas vairāk nekā bēdīgi: filmas Ballīte bez robežām recenzija

Jo šāda pseidodokumentāla tīņu ballītes orģija, kas beidzas vairāk nekā bēdīgi (kā – neteikšu), turklāt iemūžināta uz ekrāna un pasniegta kā mākslas filma, patiešām nopietnos cilvēkos var izsaukt ne tikai sašutumu, bet pat zvērīgu naidu. Un amerikāņu kritiķi ir nopietni ļaudis, tie kā siena stāv par kristālskaidrām morāles vērtībām un sabiedriskās kārtības likumu ievērošanu, t. i., viņi aizstāv visu to, par ko šī amatieriskā manierē (it kā ar aifoniem, vebkamerām un citu lētu, neprofesionālu filmēšanas tehniku) veidotā filma ņirgājas, – jo notiek jauniešu tusiņš bez robežām, bez morāles, atraušanās uz pilnu klapi ar vienu domu – pēc mums kaut ūdens plūdi. Tāda totāla piepilsētas guļamrajonu anarhija, ko noorganizējuši trīs luņi – vairākuma neakceptēti tīņi, draugi Tomass, Kosta un JB jeb Džejs Bī (lomās lielākai ticamībai ir nepazīstami aktieri). Primitīvākais veids, kā izpelnīties vienaudžu uzmanību, protams, ir sarīkot kaut ko tādu, par ko vēlāk runātu visa skola, ciems, rajons, pilsēta utt. Ballīti – grautiņu.Tikai kritiķi savā cietpaurībā nav pamanījuši, ka publikas apziņā sen jau notikušas nenovēršamas tektoniskās izmaiņas – filmā vairs netiek paģērēta «morāle ar mietu» – ka tā darīt ir slikti, prātā paturot domu, ka šādas bezatbildīgas ballītes var novest arī pie nopietnām sadursmēm ar policiju – un, re, nemaz nav tālu līdz nesenajiem Londonas ielu grautiņiem un arhitektūras pieminekļu dedzināšanai Atēnās…Sociālo tīklu paaudzei slaidi nospļauties uz vispārpieņemto sabiedrības vairākuma viedokli – ja gadās sūdi, katrs, tā teikt, par savu pakaļu atbild pats. Tas, ka ballīte izlaužas ārpus kontroles, nav Tomasa, Kostas un Džeja Bī vaina, jo viņi taču nebija iecerējuši neko tādu. Vai ne? Incidents, kas kļuva par murgu, – cik daudzus gadījumus mēs nezinām, kad kaut kas noiet greizi.Ballīte bez robežām turpina pseidodokumentālo filmu sēriju, kuras šī gada spilgtākais piemērs ir ļoti labus ieņēmumus savākusī filma Hronika (_Project X _iepriekšējās nedēļas nogalē ASV savāca 20 miljonus, kas nav ne daudz, ne maz). Var atcerēties arī Blēras raganu vai Paranormālo aktivitāti – tās visas ir pseidodokumentālas stilizācijas, kurās tiek lietota šķietami primitīva filmēšanas tehnika. Taču, lai arī Project X stils būs atpazīstams katram pusaudzim, lielais jautājums – vai šis pusaudzis atpazīs arī filmā bez liekas moralizēšanas demonstrēto risku, bīstamību, ka šādas stihiskas ballītes bieži vien draud pāraugt haotiskā milzīgas sociālās enerģijas (un tāda taču ir katrā jaunā cilvēkā) izlādēšanās procesā, ko nav iespējams kontrolēt.Var konstatēt – nu, jaunatne paārdījās un drusku pāršāva pār strīpu. Var brēkt – un kur skatās viņu vecāki? Kur pašiem tīņiem bija galva? Šausmas, šausmas, šausmas. Savā ziņā interesanti ir iepazīties ar vidējstatistiskās amerikāņu jaunatnes šķērsgriezumu – tusiņā atrodas vieta gan seksīgām dūdiņām un bojiem ar acīmredzamām solārija un botoksa pēdām uz pārbriedušajiem ķermeņiem, gan makdonaldos nobarotiem tīņiem sivēniem, kas jau knapi kustas tauku svara dēļ.Ierosinājumam dažas ASV kritiķu atsauksmes: "Neticami stulba, garlaicīga, pilnīgi nesmieklīga filma, kurā 87 minūtes tiek demolēts viss, kas pa rokai"; "Jocīgs savārstījums starp _Riskanto biznesu un Superpipariem_, kas paredzēts cilvēkiem, kuri paši apmeklē šādas bezjēdzīgas ballītes, lai nosistu laiku"; "Project X nosaukums atgādina šausmu filmu, un savā veidā tā arī ir šausmu filma – par tusējošiem jauniešiem, kam smadzeņu vietā ir biezpiens"; "Visprimitīvāko instinktu zvērudārzs aifonu paaudzei. Vecāki būs ārprātā." Kam domāta? Jauniešiem, kuriem regulāri tusiņi ir reliģija._Ballīte bez robežām/ Project X _Komēdija. ASV. 2012. Režisors Nima NurizadehsLomās mazpazīstami tīņi