Latvijas vēsturi veido ne tikai notikumi, skaitļi un fakti, bet arī personības. To vidū, bez šaubām, ir slavenais soļotājs Jānis Daliņš (1904–1978), kurš ieguva sudraba medaļu 1932. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā un kļuva par pirmo Eiropas čempionu soļošanā 1934. gadā Turīnā. Komponista Jāņa Āres fokstrots Ak, kaut man Daliņa kājas būtu bija ārkārtīgi populārs Daliņa ziedu laikos un ir pazīstams joprojām. Daliņa vārdā ir nodēvēta iela viņa dzimtajā Valmierā un Rīgā. Par godu sportistam Valmierā ir nosaukts stadions.
Skaistus vārdus 1978. gadā Austrālijā, kad Daliņš aiziet mūžībā, viņam ir veltījis sporta žurnālists Arnolds Šmits: "Trīsdesmitajos gados no jebkādiem apspiedējiem brīvajā Latvijā tas nebija tikai Daliņa laikmets, bet tolaik jaunais puisis no Valmieras pievārtes ar savu vitalitāti un uz sava sporta tērpa nesot Latvijas krāsas it kā simbolizēja visas mūsu jaunās valsts elpu, dzīvot gribu."
Nerimstošā kustība
Šie vārdi ir ierakstīti arī Valmieras Drāmas teātra izrādes Daliņš programmā. Atdodot godu slavenajam valmierietim, iestudējuma veidotāji – pirmkārt jau scenārija autors Mārtiņš Meiers un režisors Toms Treinis – ir izvēlējušies leģendārās personības tēlu nevis konstruēt, bet dekonstruēt. Tam ir interesantas un arī apšaubāmas blaknes. Uzticot Daliņu spēlēt septiņiem aktieriem un aktrisēm, netiek radīts viengabalains personības atspulgs, netiek radīts portrets, galu galā par Daliņu neuzzinām vairāk kā no izrādes programmas. Toties skatītājam tiek radīta jaudīga notikuma klātbūtnes sajūta, katram no septiņiem aktieriem fiziski izsoļojot Daliņa Losandželosas distanci uz neuzkrītoša un nenogurdināma trenažiera, – tā ir izrādes caurviju darbība, ap kuru vijas pārējais sižets un Daliņa biogrāfija.
Trāpīga ir Kristapa Kramiņa lakoniskā scenogrāfija, ko papildina Martas Treines sarūpētie sportiskie kostīmi aktieriem, – tukšs spēles laukums, kurā vajadzības gadījumā tiek uzcelta trimdā devušos latviešu telts, un tāda kā milzu loga (otrajā cēlienā – durvju) aila dibensienā, aiz kuras, krūmiem pašķiroties, zib Losandželosas ainavas (videomākslinieks Toms Zeļģis). Tieši šī nerimstošā kustība uz trenažiera un videoattēlā komponista Platona Buravicka elektroniski spriegās mūzikas pavadījumā kļūst par izrādes galveno veiksmi. Jestro Āres fokstrotu Platons Buravickis izrādes finālā ir pārveidojis par lēnu romanci sievietes balsī, kas raisa skumju sajūtu par Austrālijas trimdinieka likteni, kurš izjauca spožo sportista karjeru un, vēl svarīgāk, īsta Latvijas patriota iespēju novecot dzimtenē. Tomēr līdz skumju katarsei izrāde nenonāk. Kāpēc?
317. numurs
Dažādu vecumu un dzimumu ļaužu kopas metafora ir skaidra – mēs, latvieši, ikviens esam Daliņš, nu, vai vismaz varam būt. Katram no mums kādā brīdī uz krūtīm var tikt uzlīmēts Daliņa numurs Losandželosas olimpiādē. Izrādes problēma ir sairšana pa vīlēm vispirms dramaturģiskajā un tad arī skatuviskajā līmenī, jo izrādes veidotāji ir aizrāvušies ar dažādiem Daliņa biogrāfijas faktiem un epizodēm un salikuši tās lai arī hronoloģiski lineārā, tomēr diezgan haotiskā secībā. Mazliet drudžaino iespaidu viengabalaināku mēģina darīt viena no izrādes aktieriem – Kārļa Dzintara Zahovska – izstrādātās kustību etīdes (palēnināta vingrošana, darbība galdnieka darbnīcā). Taču kustību mākslinieks, tāpat kā dramaturgs, ir profesija, un profesionālo iemaņu abās šajās pozīcijās ir pietrūcis.
Izrādē ir interesantas epizodes – bez minētās soļošanas cauri Losandželosai pirmajā cēlienā tā ir pirkstu zaudēšana, Daliņam bērnībā spēlējoties ar sprāgstvielām no Pirmā pasaules kara laika. Otrajā cēlienā uzmanību grodi notur Ingus Kniploka un Janusa Johansona azartiskais dialogs, kad viņi spēlē šahu. Bet ir citas epizodes – piemēram, izfantazētais atjaunotās neatkarības laika Latvijas slavenākā soļotāja Aigara Fadejeva (Kārlis Dzintars Zahovskis) dialogs ar Eduarda Johansona Daliņu –, kuras ir garlaicīgas un stieptas. Ir sajūta, ka autoru grupu ir aizrāvusi materiāla meklēšana un izzināšana, bet pietrūcis padoma, kā šo materiālu padarīt scēniski saistošu.
Neko negribas pārmest aktieriem, kuri neatkarīgi no vecuma grupas ar atdevi fiziski un emocionāli iejūtas gan Daliņa lomā, gan epizodiskos personāžos. Tā kā viņiem netiek dots uzdevums veidot tēlus, varam novērtēt Annas Neles Āboliņas, Eduarda Johansona, Janusa Johansona, Ingus Kniploka, Ineses Ramutes, Klintas Reinholdes un Kārļa Dzintara Zahovska personības vaibstus, kurus viņi ļauj mums nojaust, pat slēpjoties aiz krekliņiem ar 317. numuru uz krūtīm.
Daliņš
Valmieras Kurtuvē 30.I, 9.II plkst. 18.30, 10.II plkst. 13
Biļetes pārdotas