Sākšu ar pašu galveno: ir apsveicami, ka beidzot kāds uzdrošinājies celt gaismā Arvīda Žilinska operu Zelta zirgs, kas savulaik, 60. gados, ar leģendāro Jāni Zāberu Antiņa lomā saviļņoja un iedvesmoja visu Latvijas sabiedrību, bet tagad vien vecākajai un brieduma gadu paaudzei vēl saistās ar pašas piedzīvotajiem agras bērnības iespaidiem. Vēl pavisam jaunā, tautā īpaši mīlētā tenora Jāņa Zābera spilgtais sniegums, Arvīda Žilinska melodiķa talants un literārā pirmavota – Raiņa lugas – vēstījums toreiz uzrunāja pat tos, kuri pirmo reizi bija spēruši kāju operā, vēl galīgi neko no tās nesaprotot. Operā pēc šīs izrādes bija vislielākais pieprasījums, tā esot parādīta vairāk nekā 200 reižu, un tas ir vēl šodien nepārspēts rekords.
Pēc tam partitūra iegūla plauktā, lai šovasar XXIII Opermūzikas svētkos Siguldā atdzimtu kā veltījums Jāņa Zābera 80 gadu jubilejas atcerei tieši pusgadsimtu kopš Zelta zirga pirmizrādes. Zīmīgi sagadījies, ka šogad svinam arī Raiņa 150 gadu un Arvīda Žilinska 110 gadu jubileju.
Zelta zirga atdzimšana
Diriģentam Atvaram Lakstīgalam un iesaistītajiem mūziķiem izdevusies muzikāli kvalitatīva, uzrunājoša izrāde, kas sagādā ne vienu vien patīkamu pārsteigumu – vispirms jau to, cik pārliecinošs gan vokāli, gan tēla atveidojumā ir Jānis Kurševs galvenajā – Antiņa – lomā. Savukārt režisoram Guntim Gailītim kopā ar scenogrāfijas un tērpu māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo tapusi ļoti tīra, mērķtiecīga izrāde. Tās ritējumu nesabojāja pat piespiedu pārtraukums lietus dēļ, kas, starp citu, sākās tieši tajā brīdī, kad uz skatuves saimniekoja Sniega māte ar saviem gariņiem.
Arvīda Žilinska opera Zelta zirgs, kas veidota pēc Raiņa saulgriežu pasakas Zelta zirgs motīviem, paredz vairāku vides ziņā atšķirīgu ainu maiņu. Savukārt vēstījums uzsver lielās ētiskās patiesības, un šķietamajiem pasaku tēliem ir arī būtisku simbolu slodze: Stikla kalnā septiņus gadus dusošā Saulcerīte priekšvēstī sapni par brīvo Latviju.
Darbība sākas kalpa vīra istabā, turpinās mežā (kuram turklāt arī jāpiesnieg), pie Stikla kalna, pils virsotnē un karaļa pilī, un tas ir liels pārbaudījums vizuālā inscenējuma veidotājiem. Kur nu vēl brīvdabā, kur nav XXI gadsimta teātra infrastruktūras (sākot jau ar aizkulisēm, skatuves ripu, zemgrīdas liftu, šņorbēniņiem). Īstā operteātrī, protams, prasīties prasītos iespaidīgas, telpiskas hologrammas – ideālajā variantā tik krāšņas, dāsnas un vērienīgas, ar kādām kanādietis Robērs Lepāžs pārsteidza publiku Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena tetraloģijas iestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā. Taču Siguldā, ņemot vērā, ka iestudējumu Opersvētkos var parādīt tikai vienu reizi, nācās iztikt ar taupīgu naudas ieguldījumu.
Dabas stihijām pakļautajā brīvdabas estrādē tumsā pēc pēkšņajām lietavām pat divas reizes pazuda apgaismojums orķestra pultīm. Saniķojās arī skaņas pastiprinājuma sistēma. Tomēr visas šīs likstas neizrādījās liktenīgi traucējošas ne izrādei, ne skatītājiem, kuri stoiski izturēja, pārlaižot lietavas savās vietās.
Cerības un mīlestības zieds
Zelta zirga scenogrāfijā nebija nekā lieka. Nekādu lupatu, fona drapēriju, nevajadzīgu mēbeļu. Tikai lakoniska Stikla kalna kontūra skatuves dibenplānā un daži funkcionāli skatuves rekvizīti. No finiera veidotais robotais kalna siluets vienlaikus ir arī milzīgs Saulcerītes profils ar visu princeses kroni. Saulcerīte brīžiem raud. Tas notiek, kad triumfē latviešu mentalitātes ēnas puses: mantkārība, latviskā skaudība, sīkmanība, krāpšana. Citreiz no iezīmētās acs kontūras liegi slīd lejup pa baltam cerības un mīlestības ziedam.
Stikla kalns itin labi tiek izmantots arī kā ekrāns, uz kura melnbaltas videoprojekcijas uzbur gan meža ainavas, gan majestātiskus sniegainu Alpu kalnu skatus (tos Rainis vērojis, sacerēdams šo lugu), vētru un sniegu. Un to, kā virsotni cenšas sasniegt jātnieks vara, sudraba un zelta zirgā. Pirmajā ainā kalns pārvēršas par nabadzīga kalpa vīra istabas sienu, pa kuru lejup no mūža mājām sniedzas milzīga Melnās mātes roka. Sienā/kalnā ir arī durvis, pa kurām izrādes izšķirošajos brīžos tieši skatuves vidū uznāk zīmīgākie personāži, piemēram, Melnā māte.
Pasīvu, dekoratīvu priekšmetu uz skatuves nav. Visi rekvizīti strādā: kad Antiņa vecākie brāļi Lipsts un Bierns, saukdami: "Uz pusēm, uz pusēm", dala tēva atstāto mantojumu, viņu rokās uz pusēm pārdalās gan galds, gan krēsls un pat glezna, un sienas pulkstenis. Garais, ar krokotu galdautu klātais karaliskais mielasta galds un pie tā sēdošie viesi Stikla kalna pakājē trāpīgi raksturo situāciju, kas tipiska arī šodien: mums tā patīk nogaidīt, kad problēmas atrisinās kāds cits. Kristas Dzudzilo veidotie operas varoņu kostīmi – zilpelēkie Antiņa un tēva svārki, brāļu rozā "biznesa uzvalki", Vēja mātes un Sniega mātes kuplās, zilās kleitas – gaumīgi iekrāso tēlus, izceļot tos melnbaltajā vizuālajā estētikā starp Saulcerītes baltumu un Melnā prinča melnumu.
Saulveža pārsteigums
Šķiet, ka nepārspīlēšu, apgalvojot, ka liriskais tenors Jānis Kurševs Antiņa (Saulveža) lomā, LNO baritons Jānis Apeinis Baltā tēva tēlā, kā arī temperamentīgais, ekspresīvais tenors Andris Ludvigs, kurš organiski iejutās Melnā prinča raksturlomā, bija izrādes galvenā virsvērtība un dzinējspēks. Īpaši iepriecinošu pārsteigumu sagādāja Jānis Kurševs, kurš uz operas skatuves ilgi nebija manīts vispār. Neslēpšu, ka Siguldas Opermūzikas svētku preses konferencē šā gada ziemā ar zināmu skepsi un šaubām uztvēru vēsti, kurš dziedās Antiņa lomu, kuru Latvijas mūzikas vēsturē zelta burtiem ierakstījis leģendārais Jānis Zābers. Producenta Daiņa Kalna izvēle likās riskanta. Taču Jāņa Kurševa sniegums Zelta zirga izrādē skepsi ātri vien aizslaucīja tālu kaktā. Viņa siltajam vokālajam tembram un dabiski plūstošajai, izlīdzinātajai kantilēnai Antiņa loma der kā uzlieta! Dziedātājam lieliski izdevās ne tikai galvenās ārijas (Ak tu, tētiņ 1. cēlienā un Sirds kā uguns augšā cēla 2. cēlienā, arī caurviju vadmotīvs Zili stikli, zaļi ledi). Gandrīz visu laiku atrodoties uz skatuves, dziedātājs sadarbībā ar diriģentu un režisoru bija atradis atslēgu Antiņa tēla būtībai, stājai, iekšējam starojumam un spēkam. Varoņa spējai cēlam mērķim atdot sevi visu.
Īstajā vietā bija Juris Ādamsons un Andris Lapiņš mantkārīgo, skaudīgo brāļu Bierna un Lipsta raksturlomās, atveidojot tās gana spilgti, taču bez pārmērīgas kariķētas groteskas. Tiesa gan – strīdēdamies viņi nez kādēļ neizmantoja miniatūro mikrofonu priekšrocības un skatījās publikā, nevis vērsās viens pie otra. Jolanta Strikaite- Lapiņa, kuras soprāns princeses Saulcerītes tēlam piestāv gaiši sirsnīgā, vieglā skanējuma dēļ, savu nelielo vokālo partiju nodziedāja intonatīvi tīri, perfekti. Aira Rūrāne bija gan vokāli, gan vizuāli iespaidīga Melnā māte, kuras pārcilvēcisko varu grūti ignorēt vai noliegt. Liene Lasmane un Irma Pavāre kopā ar Cēsu 1. pamatskolas zēnu kori pārliecinoši iejutās dabas stihiju Vēja mātes un Sniega mātes tēlos.
Kristīnes Gailītes spodrās koloratūras ļāva iemirdzēties Saulcerītes dvēselei jeb Cīrulītim, kurš, lidinoties Stikla kalna virsotnē, atklāj Antiņam princeses vārdu. Diriģents Atvars Lakstīgala, partitūrā atverot dažas kupīras, bija parūpējies, lai Krišjānis Norvelis Karaļa lomā varētu pirmatskaņot Karaļa ariozo (3. cēlienā) un atklāties cilvēciskā – raižpilna tēva – virzienā. Jāpiebilst, ka ar šo kupīru tika uzsvērta un līdzsvarota divu tēvu secīgā nozīme operas gaitā: Antiņa un viņa brāļu tēva basa Viestura Vītola izpildījumā un Saulcerītes tēva Krišjāņa Norveļa sniegumā. Opersvētku kora mākslinieki dedzīgi iejutās arī septiņu kraukļu, Saulcerītes burvju miega sargu, tēlos.
Vērtību inventarizācija
Manuprāt, Zelta zirga brīvdabas izrāde Siguldas Opermūzikas svētkos ir labs pamats, uz kura varētu būvēt visai ģimenei domātu iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā – un tieši ar Jāni Kurševu Antiņa lomā. Ja nu kas, šajā sakarā piesaukšu LNO direktora Zigmara Liepiņa intervijā KDi 2013. gada rudenī teikto: "Lai man piedod muzikologi, bet Arvīda Žilinska Zelta zirgs ir vērtība – melodiska mūzika, tautas opera. Tikai nav šodien Jāņa Zābera." Atgādinot tieši par Zelta zirgu, viņš tajā pašā rudenī LTV Panorāmai uzsvēra, ka "viens no operas uzdevumiem ir nevis darīt tikai starptautiskās sabiedrības labā, bet arī tautas labā".
Būtu interesanti uzzināt, kā ar radošajiem darbiem veicas Kanādā dzīvojošajam starptautiski atzītajam komponistam Imantam Ramiņam, kurš 2012. gada vasarā nāca klajā ar vēlmi komponēt jaunu Zelta zirgu, cerot šajā darbā iesaistīt dzejnieci Māru Zālīti. Atgādināšu, ka Arvīda Žilinska 1958. gadā komponētā opera Zelta zirgs tapa ar paša komponista veidoto libretu. Pirmizrāde notika tikai 1965. gada ziemā, un LNO repertuārā opera bija 22 gadus, līdz 1987. gada aprīlim piedzīvojot 200 izrāžu.
Vērtību inventarizācijas un, galvenais, pamanīšanas kontekstā gribētos īpaši izcelt arī nu jau vairākos Siguldas Opersvētkos dzirdēto, taču ārpus tiem operžanrā diemžēl tā arī neizmantoto atklājumu – spožo koloratūrsoprānu Dināru Rudāni, kura šīsvasaras svētku pirmajā galā koncertā Mēs no Latvijas (31.VII) atskaņoja Džoakīno Rosīni operas Semiramīda titulvarones kavatīni un Klāras šūpuļdziesmu no Džordža Gēršvina operas Porgijs un Besa. Tik dzidra, spoža un viegla, pašas dabas dota koloratūrsoprāna, kas turklāt ir rūpīgi izkopts Bruno Egles vokālajā klasē, mums otra nav, un tas – līdzās drosmei iesaistīt Jāni Kurševu Zelta zirga iestudējumā – apliecina, ka Daiņa Kalna – jauno talantu atradēja – instinkts nav iemidzis. Ir skaidrs, ka Dināras Rudānes balsij un talantam būtu jāmirdz ja ne Latvijas, tad starptautiskajā operas apritē.
Opermūzikas svētku īpašā virsvērtība arvien ir pasaules zvaigžņu piesaistīšana, piedāvājot arī tādas izcilas balsis, kuras nav iespējams dzirdēt nekur citur Latvijā, ieskaitot Nacionālo operu. Pērnvasar piepildījās jau gluži neticamais, jo Siguldas pilsdrupu estrādē pirmoreiz skanēja operas megazvaigznes Marselo Alvaresa balss. Šovasar viņš pie mums atgriezās, savā vērienīgajā, vokāli plašajā tenorā un ugunīgajā argentīnieša temperamentā Vladimira Kiradžijeva diriģētajā Grand galā koncerta (2.VIII) klausītājiem dāvājot Andrē Šenjē improvizāciju no Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē un meksikāņu komponista Augustīna Laras veltījumu Spānijai – dziesmu Granada. Kopā ar mūsu publikas mīluli, nu jau pastāvīgo Opermūzikas svētku viešņu franču mecosoprānu Klementīni Margēnu, kura pērnvasar bija Opermūzikas svētku Karmena, Marselo Alvaress ar pašsadedzinošu atdevi grodi izdzīvoja uz skatuves šīs Žorža Bizē operas traģisko finālu, liktenīgo Karmenas un Hosē duetu. Publikas neatlaidīgi aicināts, viņš piedevās atalgoja aplausus ar vienu no emocionāli saviļņojošākajām neapoliešu dziesmām – Salvatores Kardillo Core ’ngrato.
Neliegšos, arī es gaidu brīdi, kad (varbūt citvasar?) Klementīne Margēna savā apburoši samtainajā balsī atkal nodziedās Dalilas āriju no Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila, ar kuru viņa savaldzināja pašā pirmajā viesošanās reizē. Toreiz likās: lūk, mākslinieces vizītkarte, etalons! Tagad viņa krietni paplašinājusi repertuāru virtuozi prasīgajā belcanto virzienā: to galā koncertā apliecināja sniegums Romeo kavatīnē no Vinčenco Bellīni operas Kapuleti un Monteki un Leonoras ārijā no Gaetāno Doniceti operas Favorīte.
Izcilā formā, kādā vasaras sākumā viņa mirdzēja LNO rīkotajā festivālā Viva Puccini!, ir lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana. Neatvairāms spēks, sievietes emociju īstums, dziļums un nianšu daudzveidība amplitūdā no maiga lirisma līdz eksplozīvai kaislei uzrunāja viņas atveidotajos Džakomo Pučīni operu Madama Butterfly un Manona Lesko tēlos. Līdz sirds dziļumiem saviļņojošs izdevās ČoČo- sanas un Pinkertona mīlas duets absolūti harmoniskā saskaņā ar Opermūzikas svētku ceturto lielo zvaigzni ukraiņu tenoru Dmitro Popovu. Viņa liriskais tenors visā savā vokālajā daiļumā, plūstošas kantilēnas meistarībā un romantisma stila izjūtā apliecinājās Prinča ārijā no Antonīna Dvoržāka operas Nāra.