Valmieras vasaras teātra festivālā izrāde jeb "audiāla instalācija koncerta formā" Purva bridējs. Ciltskoks bija iecerēta jau pērn, bet nenotika komponista Kristapa Pētersona veselības stāvokļa dēļ. Šogad tā divreiz tika atskaņota paralēli bērniem domātajai programmai, saglabājot pērn izvēlēto vietu – pļaviņu netālu no Stāvajiem krastiem.
Šīs vietas galveno orientieri raksta autora bērnībā sauca par Lielo liepu, taču pērn parādījās apzīmējums "vecā", šogad – "līkā", radot aizdomas, vai mēs nerunājam tomēr par dažādām liepām. Taču izrādes norises vietas virzienā uzliets svaigs asfalts, kas pilsētas perifērijā esošo Sajūtu parku padara par prioritāru Valmieras domes objektu, īpaši, ja salīdzinām ar tām šausmām, kas gadiem ilgi valda pilsētas vēsturiskajā centrā esošajā izcili nesakoptajā Ziloņu ielā piecu soļu attālumā no Valmieras teātra.
Atpakaļ pie izrādes. Tā notika, skatītājiem sēžot uz koka paliktņiem, iepriekš izskanot uzmundrinājumam, ka sēdēšanas virzienam nav nozīmes. Tas gan nebija tiesa, jo nozīme tomēr bija tam, no kuras puses klausītāju sasniedz skaņa. Tieši skaņas virzība no dažādām pusēm priekšnesumu pacēla pāri vienkāršam radioteātrim brīvdabā. Tomēr racionāli izskaidrot, kāpēc dažus tekstus ierunājis viens, citus – otrs aktieris, brīžiem nebija iespējams. Pieteikts bija elektroakustisks skaņdarbs. Rezultāts, kas tika atskaņots, ir lasījums ar muzikāliem un skaniskiem elementiem, bet primāri lasījums, ne muzikāla vienība. Tas ir viens no lielākajiem pārsteigumiem. Jā, ar mūzikas instrumentiem pastiprinot runātā teksta melodiku, brīžiem tiek panākts kaut kas vairāk par vienkāršu teksta lasījumu, tomēr teikt, ka viss dzirdētais bija skaņdarbs, šķiet diskutabli.
Otrs pārsteigums ir Blaumaņa teksta linearitātes saglabāšana. Nosaukuma papildinājums ar vārdu Ciltskoks mudināja domāt, ka teksts varētu būt pārstrukturēts pēc kādiem citiem principiem, taču tas nav darīts un tādējādi liek jautāt, kādā nozīmē šis ciltskoka jēdziens vispār izmantots, un vai tas nav palicis pāri no sākotnēji plānotas, bet vēlāk mainītas ieceres. Uzmanība tiek vērsta uz teksta detaļām, niansēm, kas aktieru lasījumā izceļ to, kam steidzīgāka lasītāja acs reizēm pārslīd pāri.
Ierakstā iesaistītie aktieri savu darbu lielākoties paveikuši ļoti kvalitatīvi. Īpašu gandarījumu sagādā trīs – Ieva Puķe Kristīnes lomā, kurā balss ļauj precīzi uztvert jaunās sievietes emocijas, kā arī Tālivaldis Lasmanis un Dace Eversa, kuru uzdevums ir lasīt aprakstošos tekstus, bet viņi lielā mērā ne vien rada muižas atmosfēru, bet arī nospēlē daļu no Edgara un Kristīnes stāsta. Īpaši tāpēc, ka Edgara te diemžēl nav.
Protams, tā nav kaprīze, bet mērķtiecīga rīcība, kas mudinājusi komponistu Edgara lomai izvēlēties operdziedātāju Armandu Siliņu, kura aktiermeistarība operu lomās ir visnotaļ atzīstama. Taču Edgars daudz runā un iedziedas (gandrīz vienīgais) divreiz, turklāt samērā apjomīgos dziedājumos. Apstākļos, kad ar skaniskiem līdzekļiem jārada tēls, Armands Siliņš tomēr paliek tikai cilvēks, kurš patīkamā tembrā lasa Blaumani. Līdz Edgaram neaizvelk. Savukārt Edgara dziedājumi, kam laikam taču pēc ieceres jākļūst par katra cēliena kulminācijas punktu, ar savu ekspresīvo, izkāpināto raksturu pilnībā izkrīt no pārējā materiāla auduma, radot negribēti komisku iespaidu. Komponists liek Edgara balsij lēkāt līdz pat falsetam, kas baritona balsij sagādā dzirdamu piepūli, taču tieši šie pārlēcieni ir tie, kas Edgara tēlā ienes nevajadzīgu grotesku. Īpaši tādēļ, ka tie ir dialogi, kuros Kristīne atbild runājot, nevis dziedot.
No mazāku lomu izpildītājiem jāizceļ Janusa Johansona Sulainis un Aigara Vilima Kučieris – divi burvīgi neliešu tēli garšīgā izpildījumā. Atmiņā paliek arī ainiņa ar Ilzes Lieckalniņas un Aigara Apiņa piedalīšanos, kā arī Skaidrīte Putniņa Asta madāmas lomā.
Cik gadījies runāt ar skatītājiem – klausītājiem, par lielāko izrādes ieguvumu viņi min noskaņu un panākto atmosfēru, dabas klātbūtnei saplūstot ar Blaumaņa tekstu. Taču nenoliedzami izrāde būtu ieguvusi, ja Kristaps Pētersons savas komponista ambīcijas būtu realizējis mērķtiecīgāk, pat ja tas notiktu uz noveles īsināšanas rēķina.