Pandēmijas ziemā uzkrātās pirmizrādes šai rudenī ir burtiski uzspridzinājušas Rīgas lielo teātru repertuāru un ir spiestas cīnīties par skatītāju uzmanību tik asā sāncensībā kā nekad agrāk. Nacionālā teātra Sapnis vasaras naktī mēneša laikā ir jau ceturtais lielās skatuves darbs (pēc pašu Ferdinanda un Luīzes un galvenā konkurenta Dailes teātra Smiļģa un Degunradžiem), kas burtiski bliež pa visām skatītāja maņām – ar bildi, skaņu, tekstu, ritmu, aktieru ķermeņu fiziskumu u. tml. Ja katra no šīm izrādēm varētu iznākt, tā teikt, viena pati līdzenumā un atļautu sevi aplūkot lēnām, ar laika distanci citu no citas, efekts būtu daudz spēcīgāks. Diemžēl pandēmijas realitāte dzen teātrus amoka skrējienā no vienas slēgšanas līdz nākamajai, un lielo zāli patlaban tiek mēģināts piepildīt ar tādu inscenējuma vērienu, kas robežojas ar vienu no senākajām publiskās izklaides formām – cirku. Šī skaistā un senā mākslas veida klasiskā pamatfunkcija ir demonstrēt ekscentrisko, smieklīgo, neticamo, cirka mākslinieki šķietami spēj pārvarēt gravitāciju un vispār cilvēka fizisko spēju robežas.
Izrāde par teātri
Režisora Elmāra Seņkova Sapnim vasaras naktī cirka vārds piestāv pat ļoti labi. Starp citu – tāpat kā pirms diviem gadiem tapušajam šī paša režisora Šekspīram Liepājā. Īpaši tas cirka kā žargonvārda skaidrojums, ko piedāvā Latviešu valodas slenga vārdnīca un ko gribētos dēvēt par vienu no asprātīgākajām teātra definīcijām, kāda jebkad dzirdēta, – "organizēta mulsināšana".
Elmārs Seņkovs ne tikai pie Šekspīra, bet konkrēti pie Sapņa vasaras naktī un tieši Nacionālajā teātrī ķeras jau otrreiz. No pirmās versijas – Māras Ķimeles un paša Seņkova vadītā aktierkursa diplomdarba 2016. gadā – uz jauno izrādi pārceļojuši aktieri Igors Šelegovskis (toreiz Tēzejs, tagad Demetrijs) un Kārlis Reijers (toreiz Pamatiņš, tagad Lizanders), kā arī vairāki vizuālie tēli, piemēram, miesaskrāsas kostīmos ģērbtas aktrises kā laumiņas un galvenais dekorācijas elements – dinamiskas, kustīgas skatuves apgaismojuma – fermu konstrukcijas. 2016. gada darbs faktiski izrādījies arī skice jeb uzmetums galvenajam jaunā iestudējuma konceptam – izrādei par teātri. Jeb, kā saka pats režisors programmiņā, – šis ir veltījums "teātra melnajai kastei".
Paks ir galvenais
Sapnis vasaras naktī ir viena no visbiežāk iestudētajām Šekspīra komēdijām ar plašu interpretāciju vēsturi arī Latvijā. Lugā paralēli eksistē cilvēku un dabas jeb pārdabiskā pasaule, un tās abas vienas vasaras nakts garumā komiski un noslēpumaini sajaucas. Cilvēku pasaulē Atēnu valdnieki Tēzejs un Hipolita gatavojas kāzām, vietējo amatnieku – aktieru bariņš šim notikumam par godu gatavo izrādīšanai pašdarbības ludziņu par nelaimīgu mīlestību, četri aristokrātiskas izcelsmes pilsētnieki Hermija, Demetrijs, Helēna un Lizanders, risinādami īstas savstarpējās mīlas likstas, nonāk apburtā mežā. Tur savukārt valda un izklaidējas feju karaļi Oberons un Titānija, meža gars Paks un citas pārdabiskas būtnes.
Elmārs Seņkovs Šekspīra piecus cēlienus bezbailīgi optimizējis līdz nepilnu divu stundu viencēlienam, pilnībā atsakoties no Tēzeja un Hipolitas līnijas un civilizācijas un pirmatnējā dabiskuma opozīciju aizstājot ar teātra dabas dualitāti – cik noslēpumaina un skaista ir teātra maģija melnajā skatuves mutē, tik smieklīgi diletantiska priekškaram redzamā.
Abu pasauļu īstais valdnieks izrādē ir Artura Krūzkopa Paks, kurš arī izrādes programmiņā skaidri norādīts kā pirmais, tātad – galvenais. Kaut arī Šekspīra pētnieki pārsvarā runā par Paku kā velnišķīgu būtni vai rupjā klauna Arlekīna variāciju, Latvijas teātra tradīcijā Paks lielākoties ticis tēlots kā panaivs, labsirdīgs dabas gars, kurš savas muļķības pēc sajauc apstrādājamos "objektus", un viņa oriģinālais vārds Robins Gudfellovs sirsnīgi latviskots kā Robins Labaisgariņš. Elmārs Seņkovs šo tradīciju lauž konsekventi. Jau pirmajā versijā Toma Veličko Paks bija gudrs un rafinēts intrigants, un nu Artura Krūzkopa varonis ir nepārprotams tumsas spēks. Čūska hameleons ar albīna seju un zaļu mēli, kurš burvju dziru apzināti iesmērē nepareizajās acīs un bezkaislīgi seksuāli izmanto gan abu dzimumu laumiņas (Elizabete Skrastiņa, Ance Kukule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais un Uldis Siliņš), gan mežā ieklīdušos cilvēkus. Varbūt tikai Oberonam drusku pielien, jo no viņa labvēlības tomēr šis tas ir atkarīgs. Tāds antropomorfisks triksters, kurš nepakļaujas nekādiem likumiem.
Sakrāli un nežēlīgi
Aiz priekškara mākslinieku komanda – Vladimirs Ogajs (scenogrāfija), Anna Heinrihsone (kostīmi), Oskars Pauliņš (gaismas), Toms Zeļģis (video), Anna Ķirse (mūzika) un Elīna Gediņa (horeogrāfija) – radījusi vizuāli un skaniski aizraujošu, paradoksālu, gandrīz sakrālu, bet arī visai nežēlīgu teātra – sapņa realitāti. Kaspara Zvīguļa Oberons atgādina ēģiptiešu dievu Ra ar saules staru vainagu ap galvu un čūsku Paku kā pavadoni un pretinieku vienlaikus. Madaras Botmanes Titānija atrodas konstantā letarģijā un tiek mētāta kā salmu lelle. No leļļu teātra estētikas – vēl viena teātra daba! – kā krāsainas, ar atslēdziņu uzvelkamas kartona figūras mežā – teātrī ieslīd arī visi četri mīlētāji, kurus Sanita Paula (Hermija), Jana Ļisova (Helēna), Igors Šelegovskis (Demetrijs) un Kārlis Reijers (Lizanders) spēlē azartiski un asprātīgi. Skatuves centrā samestā matraču kaudze un sasieto palagu virtenes gan izskatās estētiski diskutabli, bet doma ir nolasāma – visa pasaule šai naktī griežas ap gultu.
Elmāra Seņkova izrādes neskaidrākā zona saistās ar to, kas notiek priekškara šajā pusē – ar uzsvērti profāno, pat apzināti primitivizēto amatnieku – aktieru līniju. Matīss Budovskis pārrakstījis Pirama un Tizbes mīlas drāmu par skatītājiem pazīstamāko Romeo un Džuljetas stāstu, kā arī papildinājis to ar mūsdienīgām refleksijām par teātri. Šekspīra laika amatnieku nodarbes nomainītas uz nepārprotami mūsdienu policistu, bēru izvadītāju, celtnieku u. c. Toties ierasti latviskotos amatnieku vārdus nez kādēļ izlemts atstāt angļu versijā, kaut kopumā Jāņa Elsberga jaunais lugas tulkojums ir ļoti labskanīgs.
Galvenā saturiskā problēma rodas no tā, ka, likvidējot Tēzeja un Hipolitas kāzu līniju, Šekspīru nelasījušam skatītājam netop skaidrs, ko šī amatieru kompānija šai sižetā vispār dara. Jānis Skanis, Normunds Laizāns, Ivars Kļavinskis, Juris Hiršs un Mārcis Maņjakovs enerģiski atveido centīgu pamuļķu bariņu, kuri nez kā tikuši uz Nacionālā teātra skatuves. Par vienīgo saistītāju starp abām priekškara pusēm kļūst Niks Botoms (Pamatiņš), kurš, Paka noburts, Matīsa Budovska vai Raimonda Celma skaistajā balsī iedziedas I Dreamed a Dream un kā sirēna pievilina Titāniju. Matīsa Budovska Botoms kopumā gan principiāli neatšķiras no pārējiem amatniekiem, ja nu ar to, ka ir mazliet aizrautīgāks. Toties Raimonda Celma varonis gan ir bezgala šarmants – viņa Botomam piemīt tik absolūti nesamaitāts teātra spēlēšanas prieks un tāda skatuviskā pievilcība, ka to gribas kaut kā konceptualizēt, pat ja tā nav iecerēts.
Varbūt tieši to arī saka Elmāra Seņkova izrāde kopumā – tas, ko mēs katru vakaru redzam uz skatuves, ir tikai diletantiska izlikšanās, slikts amatnieku priekšnesums, bet īstā māksla, neparedzamā un maģiskā skatuves mute, atveras tikai izredzētajiem un tikai sapnī. Ne velti izrāde beidzas ar smīnošas mēnesnīcas skatu zālē. Tāda organizēta mulsināšana.
Sapnis vasaras naktī
Nacionālajā teātrī 16.X plkst. 12 un 18, 29.X, 5., 25.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30