K. Ludviga divi draugi aktieri, nekurienes vidū paliekot bez iztikas līdzekļiem, uzzina, ka bagāta lēdija meklē sen pazudušus radiniekus mantojuma atstāšanas nolūkā, un izlemj pārbaudīt savas profesionālās spējas izaicinošākos apstākļos. Viss gan izrādās pavisam citādi. Pārģērbšanās rezultātā abi dzīvespriecīgie intriganti tiek iesviesti sievišķās pasaules peripetiju virpuļos. Draugiem, kuriem līdztekus mantojuma apgūšanai mazpilsētā rodas arī mazāk merkantilas intereses, tie izrādās visgrūtāk pārvaramie, vizīte ieilgst, bet apstākļi spiež varoņus nemitīgi mainīt dzimtes un iekulties dažādos pārpratumos.
Šādas ievirzes lugām neparasti K. Ludviga garadarbs šķiet gana asprātīgs, pat ar zināmu māksliniecisku potenciālu. Ir pat atsevišķi neparedzami sižeta pagriezieni, gadu simtiem aprobētās komēdiju klišejas izpildītas ar gaumi. Bet vislabākais materiālā - K. Ludvigs papūlējies piešķirt lugai oderīti. Proti, Primadonnas stāsta ne tik daudz par abu dzimumu attiecībām un sarežģījumiem, atsevišķiem varoņiem nonākot starpzonā, cik - par teātri. Ne tikai abi afēristi, visi Primadonnu varoņi šķiet apsēsti ar Divpadsmito nakti. Šekspīra stāsts - nosacīti runājot, visu transvestītu komēdiju vecvectētiņš - par māsu un brāli, kas pārģērbjas pretējā dzimuma drēbēs un izraisa paliela mēroga hormonu vētras nelielas hercogistes galmā, jauki saspēlējas ar Primadonnu sižetu, kura varoņi, sirsnīgi mīlot sevi mākslā, savukārt bārsta sentences par aktiermākslu un teātri. Potenciāls ir. Tomēr zālē dominējošais stindzinošais miers, kas drusku atsilst tikai pēc starpbrīža, signalizē, ka ar izrādi kaut kas nav kārtībā.
Dž. Dž. Džilindžers Primadonnas veidojis pēc sev ierastās shēmas - Ilzes Vītoliņas kostīmi (kā parasts - līmenī), Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija (šoreiz - nedaudz pielāgots iepriekšējo komēdiju telpas ideju popurijs), drusku plastikas, drusku mūzikas, mazlietiņ pikantērijas... Bet joki labākā gadījumā izvelk atturīgu smaidu, izrāde ir pieklusināta un, kaut arī precīzi izspēlēta, pati savu ritmu bremzējoša. Kaut kur pazūd dzirksts un dzīvesprieks, un sajūta, kas komēdijās ir vitāli nepieciešama, proti, ka mazs solis aizsācis notikumu lavīnu, kuru vairs nav iespējams apturēt.
Lavīnas Primadonnās nav, ir nevis process, bet stāvokļi. Nelīdz pat tas, ka aktierdarbi kā pašvērtība ir interesanti. Publikai vislabāk patīk komēdijas lielmeistaru Ilzes Vazdikas un Pētera Liepiņa saspēle. Viņa - mirstošā miljonu īpašniece, kuras sliktās pašsajūtas iemesls šķiet fakts, ka gādīgie draugi un radi pārlieku sargā no dzīves. Tādēļ vecajai dāmai nav iebildumu pret jaunajām radiniecēm, kaut ar tām acīmredzami nav lāgā.
Abu primadonnu romantiskās intereses objektus atveido Kristīne Nevarauska un Elīna Dzelme - katra savā stilistikā perfekti izspēlē raksturus. No ansambļa drusku atpaliek Dainis Grūbe, kura ekscentrika brīžam nonāk bīstami tuvu štampa robežai. Bet to atsver Intars Rešetins un Lauris Subatnieks, filigrāni izspēlējot dažādos līkločus, kuros attopas viņu varoņi. Žēl lielisku aktieru, kuru darbs remdenās iestudējuma temperatūras dēļ nepelnīti piemirstas jau desmit minūtes pēc izrādes beigām.