Spogulī lūkojas zīmuļa tehnikā skicēta sieviete Bārtas tautastērpā. Viņa nav ne jauna, ne veca, ne priecīga, ne skumja – viņa vienkārši ir. No spoguļa viņai pretī raugās pašas atspulgs, tikai sārti tonētiem vaigiem, un krāšņā zīļu vainaga vietā spogulī redzamās sievietes galvu grezno krievu tradicionālais kokošņiks. Šāds attēls rotā Daces Rukšānes jaunākā romāna Krieva āda vāku un skaidri iezīmē tēmu, kuras šifrēšanai autore pievēršas tā lappusēs. Starp rakstnieces pēdējo izdoto prozas darbu – stāstu krājumu Mīlasstāsti – un jauno romānu ir pagājuši teju pieci gadi (starplaikā vēl iznākusi dokumentāla grāmata Latviskais laimes kods), taču autore nav zaudējusi savas prozas raksturīgākos lielumus – fotogrāfisku detalizētību, psiholoģisku niansētību un nosaukumu daudzslāņainību.
Tā viņas dzīvo
Krieva āda ir nosaukums, kas, lasītājam vēl pat nezinot romāna saturu, rosina vairākus asociāciju līmeņus – vispirms jau ne vienmēr pozitīvās konotācijas dēļ, kādu latvieša ausīm sevī nes attiecīgās tautības apzīmējums. Taču "āda" savienojumā ar šo apzīmējumu no zemapziņas izvilina vēl virkni tēlu, kas paradoksālā kārtā vispirms ir idiomātiski – no izteikuma "novilkt ādu pār acīm" līdz latviski netulkojamam krievu valodas izteicienam "продажная шкура" – "nodevējs". Vienlaikus āda – tas ir kaut kas maksimāli tuvs, intīms līdz pat tādai pakāpei, ka kļūst jau biedējošs; atsegt ādu nozīmē atkailināt/- ies ne tikai fiziski, bet bieži arī dvēseliski. Un tieši par to ir Daces Rukšānes romāns.
Savā ziņā Krieva āda labi iederētos sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romānu un arī citu pēdējos gados publicēto oriģināldarbu vidū – tas ir detalizēti izvērsts sievietes redzējuma stāsts par dzīvi Latvijā XX gadsimta 50.–60. gados, dzīvi, kuru vairs nesatricina iepriekšējo gadu desmitu globālās traģēdijas, bet lēni un klusu grauž sadzīviskā pelēcība. Jā, jā, zinām jau poētisko "galvenais, lai nebūtu kara", bet pilsētu un lauku iedzīvotāju ikdienu rūgtu dara prozaiskais – darba trūkums, iztikas problemātika un visam pāri – joprojām bailes raisošās ideoloģijas smagnējais vāks.
Apstākļos, kuros izdzīvošanai nepieciešamo nākas dabūt, izklapatot, nošmaukt, jebkāda tieksme "pēc kaut kā cēla, nezināma" nīkuļo jau saknē. Un tomēr tā nu viņas tur, Liepājas pusē, dzīvo. Māte un meita – Emīlija un Meldra. Meitenes tēvs pazudis karā, māte, vēl jauna un skaista, visai mērķtiecīgi savaldzina vietējo mūrniekmeistaru – lai vai kāds, tomēr vīrieša atspaids mājās. Meita aug padomju izglītības būrītī, bet – tāpat kā vairākums to, kuri citus laikus nav redzējuši, – nejūtas nelaimīga, jo šim naivumam piemīt zināma gaiša romantika.
Paturēt uz visiem laikiem
Ar teju juteklisku baudu autore apraksta Emīlijas pavāres profesiju, iecakojot tekstā kulināro brīnumu aprakstus – deficīta laika sapņu pilis. Emīlija nav parasta pavāre – viņu aicina apkalpot parastā, nekānedabūšanas laika nomocītā cilvēka acij neredzamo augstākā līmeņa rautu banketus. Vienā šādā banketā arī notiek liktenīgais pavērsiens, kas zīļu vainagam Emīlijas spogulī pretī nostādīs kokošņiku – sieviete iemīlēsies vīrietī, kurš ir ne tikai precēts, bet – ak, šausmas – krievs. Un šī dullā, nepareizā mīlestība teksta gultni no vienkārši labi izstāstīta vēsturisko grūtību stāsta pavērsīs diskusijā par savējo un svešo. Tieši šeit dubultnozīmi iemanto romāna nosaukums – no vienas puses, "ādas" jēdziena intimitāte tieši atbalso Emīlijas kaislīgo aizraušanos: likumīgi pielaulātā vīra āda ir "bāla un smird pēc nedēļu veciem sviedriem", bet krievu vīrieša āda "smaržo pēc vaskotiem zābakiem, zirga kakla un tabakas", pēc Chanel smaržām Cuir de Russie, kuru nosaukumu tieši tā arī tulko Krievu āda.
No otras puses, jutekliskās mīlestības spēks, kuru vēl neatvairāmāku dara aizliegtā augļa apziņa, padara Emīliju – vispirms pašas, bet tad arī sabiedrības acīs – par jau agrāk minēto "pērkamo ādu", par "tautas nodevēju". Nē, nav te nekādas Monteki un Kapuleti romantikas – konflikts starp vienas nācijas nodarījumu otrai un divu šo nāciju piederīgo savstarpējo pieķeršanos plosa tajā iesaistītos sirdsapziņas līmenī. Tomēr Emīliju nemoka sirdsapziņa – tikai bailes zaudēt un alkatīga vēlme paturēt uz visiem laikiem.
Grēmas nāk tad, kad par aizliegto mīlasstāstu uzzina kolēģi un ģimene, gluži loģiski izraisot vētru pār sievietes galvu, taču arī tad Emīlija neizjūt nožēlu par "pārkāpumu". Jo pēdējā un galējā instancē "āda" tomēr ir ārējais apvalks, pēdējais normālos apstākļos vēl vizuāli redzamais fiziskais slānis – bet tas, par ko domā, runā un ko jūt Emīlija, Vitālijs un citi romāna personāži, mīt kaut kur dziļāk par ādu.
Spriedzes katalizators
Aizliegtā versus sirdsbalss vēsturiski precīzā detaļu fonā – formula ir nevainojama, tomēr kādā brīdī, kad izlasītas jau apmēram divas trešdaļas teksta, kaut kas vienādojumā sāk buksēt. Meldra, kura teju visu laiku tekstā funkcionē kā kaislību pārņemtās mātes saprātīgais pretpols, vēro putnus un izvēlas kārtīgus latviešu puišus, piepeši kļūst izteikti rusofoba un saceļ traci par to, ka Emīlija virtuvē pļāpā ar krievu tautības draudzeni. Meldras attieksmi it kā nosaka meitenes līgavainis, radikāli noskaņotais aktieris Valdis, kura neapdomīgais monologs no skatuves 18. novembra vakarā, protams, sagādā jauneklim vizīti attiecīgās iestādēs – taču ātrais pārbrauciens pa amerikāņu kalniņiem "teātris–arests–čeka–atgriešanās" ir tik straujš, ka nerada ticamības iespaidu, drīzāk šķiet: tekstā vienkārši vajadzējis starpnacionālās spriedzes katalizatoru, tāpat visai shematisks liekas pats Valdis. Arī atsevišķas citas teksta nianses liekas visai aprautas un pievienotas kā putukrējums uz tortes "tāpēc, ka tā vajag". Pašā sākumā aizķerta, nezin kur izčākst sižeta līnija par Meldras patēva pedofilajām nosliecēm. Tuvas Emīlijas draudzenes sašutums par neatļauto mīlasstāstu un sekojošais kolektīva boikots liekas vismaz pārspīlēti apstākļos, kad jauktās laulības nebija nekas ārkārtējs. Brīžiem rodas iespaids, ka autore, vēlēdamās rakstīt par mīlestību, jutusi teju vai ārēju spiedienu "ielikt" šo mīlestību kādas lielākas idejas rāmī, bet tā, dullā un nevaldāmā, nepakļaudamās rakstnieces gribētajam, plūst ārā no pareizā aploka un uzvedas pa savam – kā jau mīlestība to mēdz.
Viens no romāna ietilpīgākajiem simboliskajiem tēliem ir ērglis – ne tikai putns, kura ligzdu aizrautīgi vēro un pie kura savus pielūdzējus mēdz atvest Meldra, bet arī Emīlijas vīra sarūpētā karalaika vācu automašīna Adler, "viens, komā, trīs litru motors", skaists un savam laikam ekskluzīvs pārvietošanās līdzeklis, kurš nodrošina ģimenei tik ļoti alkto neatkarības drusciņu. Taču automašīnas mīkstie sēdekļi vēlāk atklājas polsterēti ar nometnēs noslepkavoto ebreju matiem. Brīvība izrādījusies pirkta par dārgu cenu, skaistumam izrādījies dubultdibens – taču vai "ērgļa" noslīcināšana ezerā ko dod? Mīļotā cilvēka izsvītrošana no varones dzīves ir autores coup de grace, kas risina situāciju, bet ne problēmu. Mīlestība mutuļo no dzelmes, kurā tai uzlikts akmens. Viņa negrib pakļauties tam, ko mēs ar to mēģinām izdarīt. Viņa ir zem ādas. Viņa dara, kā viņai tīk.
Under my skin
Līga