Jaunā Rīgas teātra izrādes Meklējot Spēlmani režisors Gatis Šmits ir gadu jaunāks par Pētera Pētersona Jaunatnes teātra izrādi Spēlē, Spēlmani! un intervijās atzīst, ka bērnībā to redzējis vairākkārt. Šī raksta autore ir dzimusi ar Pētersona izrādi vienā gadā un ļoti mazā vecumā to redzējusi vienu reizi. Atmiņa saglabājusi tikai divas neskaidras bildes – Lāčplēša ielas tumšo zāli un Imantu Skrastiņu, kuru pazinu jau pirms tam kā Mikrofona aptaujas uzvarētāju.
Sākot studēt teātra vēsturi, tieši šīs Pētersona izrādes apraksti atstāja uz mani bezmaz traumējošu iespaidu. Visu redzējušo atmiņās tā tika raksturota tikai vispārākajā pakāpē – gan kā aizraujošs teātra iespaids, gan kā ne ar ko nesalīdzināma emocionāla pieredze. Ne par vienu latviešu teātra izrādi ne pirms, ne pēc Spēlē, Spēlmani! neesmu dzirdējusi līdzīgu sajūsmu. Neredzējušajiem šo fenomenu saprast ir praktiski neiespējami. Ar prātu un zināšanām racionāli, protams, var novērtēt novatorismu un nozīmi laikmeta kontekstā, bet ne tikt klāt tam sajūtu kopumam un laikam taču iracionālajai Čaka/ Pētersona/Ziedoņa/Kalniņa izrādes dabai, kas pagājušā gadsimta 70. un 80. gados tik dziļi un būtiski saviļņoja daudzus. Dramatiskā kārtā nofilmēta nav ne tikai šī, bet vispār neviena no Pētera Pētersona zelta izrādēm. Bet pat ja būtu...
Tāpēc Gata Šmita izrādes fokuss ir negaidīts, oriģināls un iepriecinošs – nevis restaurēt vai jebkā citādi reflektēt par konkrētu, reiz bijušu un zudušu teātra notikumu, bet gan pētīt personības, zīmes, noskaņas, apstākļus, kas netieši šo notikumu izraisījuši.
Dzīve aiz skatuves
Kaut arī krietni šaurākā mērogā un nesalīdzināmi vieglprātīgāk, tomēr dramaturģe Justīne Kļava un režisors Gatis Šmits gājuši līdzīgu ceļu kā savulaik literatūrzinātnieks Roalds Dobrovenskis savā grandiozajā romānā Rainis un viņa brāļi (1999). Dobrovenskis caur triju, tikai daļēji saistītu "bezbērnu pāru" – Rainis/Aspazija, Pēteris un Dora Stučkas un Ļeņins/Krupskaja – dzīvesstāstiem uz laikmeta fona pārsteidzoši smalki atklāja dzejnieka, dramaturga, domātāja Raiņa tapšanu, pašus Raiņa daiļdarbus praktiski neanalizējot. Justīne Kļava un Gatis Šmits arī piedāvā triju daļēji paralēli dzīvojošu mākslinieku – Eduarda Smiļģa, Aleksandra Čaka un Pētera Pētersona – likteņstāstus plašā laika izvērsumā, vienlaikus par viņu radītajiem darbiem nepasakot gandrīz neko un tajā pašā laikā pasakot daudz par teātri vispār.
Mākslinieks Rūdolfs Baltiņš spēles laukumu organizējis trijos stāvos. Pirms priekškara mazliet zemāk par skatuves līmeni (acīmredzami atsaucoties uz unikālo proscēniju Lāčplēša ielas teātra namā) izvietota nosacīti sadzīviskā zona – dzīvoklis, kurā vispirms mitinās Čaks, vēlāk Pētersons, toties Smiļģis nekad nenokāpj. Čaka dzejnieka dvēsele no šejienes divas reizes tiek "uzcelta" augšup uz skatuves – pirmo reizi pa sapņiem, otro reizi jau pēc nāves. Otra spēles laukuma zona ir skatuves grīdas līmenī, kur vienā malā atrodas Smiļģa un vēlāk Pētersona kabinets (zinātāji stāsta, ka tapešu tonis esot visnotaļ autentisks). Te arī, temperamentīgi priekškaru vaļā un ciet raudams, Smiļģis inscenē gan teātri, gan dzīvi. Pakāpienu augstāk, skatuves dziļumā, atrodas vēl viena telpa – teātra dienesta puses foajē ar ziņojumu dēli, pie kura allaž kāds sēž, kādu gaida, te aktieri iet garām, no skatuves nākdami. Te arī izrādes stāsts noslēgsies.
Jau scenogrāfija nepārprotami piesaka, ka skatītājiem šoreiz tiks rādīta dzīve aiz skatuves. Tomēr saturiski iestudējumā faktu un fantāzijas attiecības ir visai juceklīgas. Kopējā uzveduma estētika ir teatrāli nosacīta un uz dokumentalitāti nepretendē. Parūkās, grimā un Keitas kostīmos šodienas JRT aktieri gan vizuāli izskatās, kā izkāpuši no vecām fotogrāfijām, bet tomēr nekādā ziņā nepretendē uz dokumentālu reālu cilvēku portretējumu. Neslēptu atsvešinājuma zīmju noteikti ir vairāk. Piemēram, parūkas ir redzami mākslīgas un aktieriem galvā arī tad, kad viņi spēlē mazo Sašiņu vai Runcīti, bet visu laiku klātesošais Ivara Krasta Spēlmanis improvizē Jēkaba Nīmaņa aranžētos mūzikas motīvus kā ironiskus komentārus.
Faktoloģiski no Gata Šmita izrādes nevar uzzināt pat to, ka Smiļģis ir dibinājis Dailes teātri. Tajā pašā laikā no skatuves skan daudzi folklorizējušies Smiļga izteicieni, izmantots tiešs citāts no Pētersona 1986. gada lugas un izrādes Mirdzošais un tumši zilais, audiofragments no 1972. gada Spēlē, Spēlmani! u. c. Brīvāk ar faktiem izrādes veidotāji varētu spēlēties, ja virs skatuves netiktu projicēti konkrēti gadskaitļi. Jo tagad tomēr rodas jautājums, piemēram, uz kādu Nacionālo teātri 1913. gadā draud doties Berta Āboliņa, ja tāda teātra šajā laikā vēl nemaz nav.
Šī nav vienīgā jaušā vai nejaušā faktu un gadu nesakritība. Pārsteidzoši, ka programmiņā atrodamā informācija par izrādē tēlotajiem ģeniālajiem māksliniekiem ir tik lakoniska, turklāt ar atsaucēm tikai uz padomju laikā tapušām grāmatām.
Nenovēršams aizkustinājums
Tomēr galveno lomu tēlotājiem izdodas radīt tādu interesi un empātiju pret saviem varoņiem, ka ātri izdodas noticēt – viss ir iespējams. Trīs galvenie varoņi rādīti attiecībās ar sievietēm un mākslu, kaut par Smiļģa un Pētersona izrādēm un Čaka dzeju var uzzināt tik, cik dažos teikumos pasaka aizkadra balss.
Ģirts Krūmiņš detalizēti precīzi iemieso Pētera Pētersona unikālo ķermeņa valodu un runas veidu, kurā doma iet ātrāk, nekā mute spēj izrunāt. Atšķirīgajās attiecībās ar Marijas Linartes pašpietiekamo, apņēmīgo Viju un Baibas Brokas silto, uzmanīgo Noru parādās arī Pētersona tik galējās rakstura šķautnes – pašpārliecināts egocentrisms un galēja nepārliecinātība par sevi.
Vilis Daudziņš Čaka lomā vairāk paliek vienā, skumji klusinātā intonācijā, ko gan veicina arī dramaturģijas dotie apstākļi – Čaks šeit vairāk ir zīme, traģiskas dzejnieka iznīcināšanas simbols. Toties pārlieci nošu dzejnieka liktenīgo sieviešu opozīciju nospēlē Marija Linarte mietpilsoniskās Anitas Bērziņas un Jana Čivžele inteliģentās Mildas Grīnfeldes lomā.
Brīnišķīgi pašironiski sievišķības dažādās variācijas rāda Sandra Kļaviņa Bertas Āboliņas un Lilijas Štengeles tēlā un Baiba Broka kā Emīlija Viesture. Savukārt Elitas Kļaviņas Felicita Ertnere ir viens no izcilākajiem aktrises pēdējo sezonu darbiem – smalkjūtība, lojalitāte, neatbildētas jūtas un vienlaikus noturīga savas vērtības ap zināšanās. Tomēr izrādes centrā izvirzās Andra Keiša fascinējoši un aizkustinoši nospēlētais Smiļģis. Līdzīgi kā pirms pāris gadiem Imants Strads Valmieras teātrī Pēteri Lūci krāsoja neslēpti košām krāsām un vienlaikus ar bezgalīgu mīlestību, arī Andris Keišs smaida par savu varoni un tomēr nemazina viņa unikalitāti un lielumu. Viena no raksturīgākajām ainām šajā ziņā ir izrādes otrajā daļā, kad Pētersons baidās Smiļģim pateikt, ka sasitis viņa mašīnu. Kad nu beidzot Ģirta Krūmiņa Runcis tiek līdz vārdiem "un tad mašīna aizlidoja...", Keiša Smiļģis sajūsmināti reaģē tikai uz vārdu "aizlidoja" un uz mirkli sastingst ar skatu pret debesīm, paša iztēles aizgrābts. Spēja iztēloties jebko, noticēt, ka iztēlotais ir iespējams, pārliecināt par to citus, pašam būt sava teātra un dzīves vienīgajam režisoram – kaut kas no tā noteikti bija arī īstā Smiļģa dabā.
Gata Šmita izrāde lielākoties ir asprātīga, bet fināls nenovēršami ļoti aizkustina. Vispirms Gunāra Bindes slavenās fotogrāfijas vaibstā sastingušais sirmais patriarhs un tad jau 2017. gads un JRT Lāčplēša ielas ēkas aktieru foajē, kurā kā vecā fotogrāfijā sastājušies visi – gan klasiķi, gan iesācēji, gan leģendas no Smiļga Dailes, gan topošie aktieri no šodienas JRT Miera ielā pie Dzemdību nama. Tā tiešām vairs nekad nebūs. Bet teātris turpina būt.
Meklējot Spēlmani
JRT Lielajā zālē 11.–13.XII plkst. 19, 23., 24.I plkst. 19
Ieva