Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmā retrospektīvā izstāde Pateikt nepasakāmo, kurā paši jaunākie gleznotājas Intas Celmiņas darbi sastopas ar pagājušā gadsimta 70. gados tapušajiem, jau nosaukumā piesaka tipisku XX gadsimta modernistu pozīciju. Proti, akcentu uz intuitīvu tvērumu kā tiltu no mākslinieka sajustā uz skatītāja pieredzēto un norobežošanos no jebkādiem vārdiskiem vēstījumiem. Interesantu dialogu apmeklētāju prātos varētu veidot šī un paralēli skatāmā tekstuāli orientētās latviešu mākslas panorāma ES_TEXT muzeja lejasstāva izstāžu zālē.
Tagadnes saknes
Izstādes iekārtojums strukturēts kā ceļojums pagātnē – vispirms tiek prezentēts nesenākais veikums, un tikai pamazām notiek virzība atpakaļ laikā. Šāds paņēmiens akcentē nevis taisnvirziena progresu, bet drīzāk tagadnes sakņu meklējumus. Izgaismojas zināms gleznieciskās valodas evolūcijas vektors latviešu mākslā, kas gan nav Intas Celmiņas gadījumam unikāls. Proti, no dažādos veidos modernizēta un stilizēta reālisma līdz progresējošai abstrakcijai, bieži gan paturot kādas priekšmetiskas norādes. Tas mākslas pētniekiem ļāvis arī lokāli adaptēt tādu terminu kā figuratīvais ekspresionisms.
Izstādē var mēģināt nolasīt arī tematiski un stilistiski radniecīgu eksponātu grupējuma principus. Daļa darbu, kuru vidū prevalē jaunākie, veido savdabīgu dabas stihiju un to inspirētu vīziju pasauli (Oktobris, 2010; Ūdens, 2020; Nakts vīzija, 2020; Caurspīdumi, 2020; Sapnis, 2021). Šeit dominē maksimāli abstrahēta, biezas, reljefas faktūras un izskrāpējumu radīta viļņveidīgu ritmu dinamika, lai gan ainaviskus impulsus kā iedvesmas pamatu, protams, nevar izslēgt. Atektonisku, plūstošu formu kārtojumos ievijas tikai dažas taisnākas līnijas, sasaucoties ar daudzveidīgu t. s. liriskās abstrakcijas vai abstraktā ekspresionisma mantojuma spektru, kura centrā ir spontāni ekspresīvs, maksimāli individuāli izprasts jaunrades akts. Ap pagājušā gadsimta vidu plašu izplatību guvušās tendences atbalsošanās gan nenozīmē kādu konkrētu paraugu atdarināšanu, bet drīzāk tālāku vispārējo principu iedzīvināšanu, kas tiem piešķir jaunas un individuālas iezīmes.
Skaņu pārraidītāja
Cits darbu segments vairāk vai mazāk sasaistīts ar mūziku. Par tās lomu jaunradē lasāmas arī gleznotājas pārdomas izstādes ievadā. Atklājot, ka mūzikas klausīšanās notiek gleznošanas laikā, Inta Celmiņa uzsver: "Dažādu skaņu ritmi un kārtošanās telpā ir līdzīgi krāsu ritmiem – mēģinu parādīt gaisa vibrāciju un skaņdarba kolorītu. Protams, ideja ir neiespējama un abstrakta, tomēr mani aizrauj mēģinājumi atrast kādu paņēmienu, kā pārraidīt mūzikas skaņas glezniecībā." Vienlaikus "tā nav skaņas pārvēršana krāsā – tās katra ir pati par sevi". Pēdējais teikums izskan kā distancēšanās no kādiem striktu sinestētisko analoģiju meklējumiem jeb konkrētu krāsu un skaņu atbilstības postulēšanas.
Skatītājiem, protams, nav arī iespēju vērtēt, cik veiksmīgi tās vai citas mūzikas skaņas ir "pārraidītas", nezinot, kurš skaņdarbs kura darba tapšanu ir pavadījis vai rosinājis. Zināmas saiknes starp mūzikas "garu" un gleznas vizualitāti gan var mēģināt notvert darbā Karmena (2015), kurā ugunīgi sarkanais sievietes tēls uztverams kā visai hrestomātiski tradicionāla Žorža Bizē pazīstamās operas traģiskā fināla aina. Atsauce uz opermākslu, šķiet, nolasāma arī darbā Lido doma (2003), proti, uz Džuzepes Verdi operas Nabuko populāro vergu kora dziedājumu "Lido, doma, zelta spārniem". Darbs tīri formāli nedaudz atgādina ainavu ar ugunīgām debesīm, taču visu caurstrāvo dinamisks izkasītas krāsas tīklojums kā savdabīgs neredzamas enerģijas jeb lidojošās domas vizualizējums.
Par spīti abu nozaru – mūzikas un vizuālās mākslas – fundamentālajām atšķirībām, to saiknes tiešām fascinējušas ne tikai daudzus māksliniekus, bet arī mākslas pētniekus. Kā rakstījusi izstādes Gleznojot mūziku. Ritms un kustība mākslā (2006–2007, Šeldonas Mākslas muzejs, ASV) kuratore Šerona Kenedija, pēdējos 100 gados mūzikai ir bijusi milzīga loma vizuālās mākslas stilistiskajā attīstībā: "Tā ir stimulējusi un iedvesmojusi māksliniekus, kas vēlējušies radīt tīru, transcendentālu mākslas formu. (..) Klausoties mūziku un atdarinot to savos darbos, mākslinieki savā jaunradē ir atklājuši nekonvenciālas tehnikas." Izstādes aptverto personību vidū bija tādi korifeji kā Vasilijs Kandinskis, Pauls Klē, Jozefs Alberss un daudzi citi. Zināmā mērā viņiem varētu piepulcēt arī Intu Celmiņu, atceroties arī kuratores piebildi, ka tomēr "reāli redzētais un dzirdētais būs atkarīgs no katra indivīda".
Lai gan paralēle starp mūzikas abstrakto raksturu un abstrakciju glezniecībā ir uzskatāma, Intas Celmiņas tematiski muzikālajos darbos parādās arī figurāli motīvi, piemēram, kāpināti ekspresīvā manierē un monohromos toņos tēlota vijolniece (Melodija, 2013). Savukārt darbā Ansamblis (2021) dominē diagonālu ritmu vadītas saspēles starp reljefām krāsu masām un gaisīgiem, ažūriem otas saru rakstiem. Vēlmi tajos saskatīt kādas mūziķu figūru un instrumentu atbalsis var kāpināt salīdzinājums ar agrākiem darbiem Trio (1978) un Koncerts (1981), kuru radniecīgo kolorītu nosaka tērpu melnbaltie un mūzikas instrumentu brūnie toņi.
Laimes sajūta
Daļēji muzikālajai tematikai piepulcējams arī darbs Pāns un Sīringa (2021), kurā ir atsauce uz grieķu mitoloģijas nimfu, kas, bēgdama no Pāna uzmācības, tika pārvērsta par niedri. No tās Pāns pēc tam izgatavoja mūzikas instrumentu – stabuli. Abstrakto zili zaļo formu savijumos un saplūdumos gan nav jāmeklē tieša mīta ilustrācija, bet varbūt kaut ko no metamorfozēm – pārvērtībām par kaut ko citu – saskatīt ir iespējams (sižets ir atrodams romiešu dzejnieka Ovīdija Metamorfožu pirmajā grāmatā).
Šodien varbūt mazāk zināmais 70. gadu darbu klāsts liek atcerēties arī vēsturiskas klasiskā modernisma parādības, kas bija būtisks faktors latviešu glezniecības atbrīvošanā no socreālisma diktāta. Piemēram, darbs Sievietes (1975) ar lakonisko ģeometrizāciju un vēsi depresīvo kolorītu pavisam tieši atgādina Rīgas mākslinieku grupas dalībnieces Aleksandras Beļcovas ap 1920. gadu radītos portretus (Sieviete ar plīvuru, 1920). Kaut kas no šīs viegli gleznieciskās ģeometrizācijas arsenāla ienāk arī Intas Celmiņas bieži variētajā princešu tēmā (Princese, 1977; Princese un pele, 1981; Princese ar māju, 1983), pakāpeniski iegūstot arvien ekspresīvāka gleznieciskuma aprises (Mēnessgaisma, 1989).
Kā raksta mākslas zinātniece Laima Slava, "ir grūti pateikt, kādēļ dažu mākslinieku darbu priekšā tevi pārņem laimes sajūta" (Inta Celmiņa, Rīga: Neputns, 7. lpp.), tālāk arī dēvējot Intu Celmiņu par smalku vizuālu un metafizisku mežģīņu darinātāju, spēcīga sievietes pirmtēla iemiesotāju un enerģētisku mūzikas atklājēju. Cik universāli uzrunājoša šāda laimes sajūta varētu būt, nav viegli atbildams jautājums. Katrā ziņā šobrīd, ņemot vērā politisko bažu pārpilno vispārējo gaisotni, arī šāda mākslas funkcija iegūst papildu aktualitāti.
INTA CELMIŅA
Izstāde Pateikt nepasakāmo
LNMM līdz 29. maijam