Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Vai drīkstu tevi iztulkot? Grāmatas Livonijas debesis recenzija

Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmatu Livonijas debesis veido abu autoru noveles, kuru varoņi it kā saspēlējas gan savā starpā, gan ar kopējo tematiku.

Viena grāmata kā divu autoru kopdarbs allaž izraisa dažu labu paceltu uzaci. Tiešām, rakstījuši divatā? Un nav sastrīdējušies? Par laimi, latviešu autores Ingas Žoludes un igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva tikko klajā laistais kopdarbs Livonijas debesis šādus komentārus neraisa, kaut gan abi autori pieder pie dažādām tautībām. Viņu kopējo grāmatu veido abu radītās noveles, kuru varoņi it kā saspēlējas gan savā starpā, gan ar kopējo tematiku, – virspusēji tā ir pirms vairākiem gadsimtiem notikusī Bībeles tulkošana attiecīgi latviešu un igauņu valodā. Stāstus vēsta pirmā latviešu Bībeles tulkotāja Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska, kuru katrs vēsturi kaut cik pārzinošs lasītājs pazīs kā vēlāko Krievzemes cara Pētera I laulāto draudzeni, carieni Katrīnu I, un igauņu Bībeles tulkotājs Adrians, par kuru latviešu lasītājs, gluži dabiski, nezinās neko. Un tomēr kaut kur, kaut kad zem vienojošajām Livonijas debesīm viņi satiekas, un tieši tāpat no attāluma sasaucas viņu stāstiem veltītie Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva teksti.

 

Asinis uz zemes un miesas

Bībeles tulkošana – ikonisks fakts jebkuras tautas un valodas vēsturē. Taču, lai gan formālais fakts, kas apvieno abas noveles, ir tieši šis, tulkojuma jēdziens grāmatas kontekstā iegūst citādu un daudz plašāku mērogu. Kas īsti ir svešvalodas teksta atveidotājs citā mēlē – tikai bezviedokļa pārnesējs vai demiurgs? Varbūt vietniekvārds? Igauņu Bībeles tulkotāja Adriana tēvs, arī šī paša tulkojuma līdzdarbonis, dēlam piekodina, kur vien iespējams, teksta labskanības labad "atbrīvoties no vietniekvārdiem". Taču – kas gan būtu teksts bez tiem? Abi autori, apvienojot savā skārienā stingrību un pietāti, pārtulko pasauli tekstā, gluži tāpat kā to dara viņu personāži.

Kaut gan abas noveles punktē mūsdienu transkripcijā atveidotie Glika Bībeles tulkojuma fragmenti, īstais raksts, kas caurvij abus tekstus, ir cits – to veido pēdas sniegā, putnu kāši debesīs, asinis uz zemes un miesas un vēl citas zīmes. To visu mēs apzināti vai neapzināti saucam par rakstiem, jo arī tie satur vēstījumu. Autori vedina mūs saprast: teksta, jebkura teksta tulkotājs nav tikai formāls arods, bet tas, kurš uztver un nodod tālāk saprašanas iespēju. Taču nākamais jautājums, ko uzdod teksts, – cik saprot pats saprast licējs. Teksta mūžīgais noslēpums, nepieciešamība no visām iespējamām nozīmēm izvēlēties vienu rada eksistenciālu izmisumu, ko piedzīvo visvairāk tie, kuri spiesti izvēlēties vienu nozīmi no tām, ko iekļauj bezgala bagātais Svēto Rakstu teksts.

Citējot Sent-Ekziperī, valoda ir nesaprašanās avots, taču jau pirms slavenā francūža to zinājuši visi, kas velti pūlējušies doties saprotami. Abu noveļu sākumā noris viens un tas pats notikums – Ernsta Glika audžumeitas Martas un igauņa Adriana divspēle, viena vienīga tikpat kā nenotikusi (un vai vispār notikusi?) tikšanās, kuras laikā ne viens, ne otrs tā arī nepasaka neko būtisku, – un tomēr saprašanās ir notikusi, un tā ir tā saprašanās, kas ir virspus vārdiem. No tā spējam apjaust, ka valoda – kādu to mums rāda rakstnieki – ir kas vairāk par runu un rakstīto un attiecīgi jebkura teksta tulkojums ir kas vairāk par vārdnīcu kaudzēm un vārdu grāmatas titullapā.

Taču paradoksāli: lielākā daļa grāmatas teksta nebūt nav par visiem zināmo ikonisko Bībeles tulkošanas faktu. Bībeles tulkošana tautas valodā šī teksta ietvaros pieņem plašāku nozīmi kā sakrālā tulkojums veidā, ko iespēj izprast profānais, zemei piesaistītais cilvēks, kura primārais mērķis ir izdzīvot. Cik ironiski, ka Marta, kā tekstā atkārtoti uzsvērts, neprot ne lasīt, ne rakstīt! – un tāpēc Adrians līdz pat grāmatas noslēdzošajām lappusēm veltīgi gaida vēstuli no savas tālās mīļotās. Un arī tad netop skaidrs, vai saņemtā ziņa ir reāla vai tikai viena no vecā karotāja un mācītāja vīzijām, kurās uz citas realitātes robežas pasauļu robežas jau saplūdušas. Taču saziņa starp abiem mīlētājiem – gan reālajā, gan sakrālajā laikā – notiek citā, proti, metafiziskā līmenī.

 

Uz sliekšņa stāvēdami

No šī skatpunkta tekstā būtisks ir sliekšņa jēdziens. Ernsta Glika krustmeitai bargā tante, tēvoča sieva, atkārtoti piekodina nestāvēt uz sliekšņa, nedeldēt to, lai durvis kārtīgi piegultu ailai. Taču Adrians, kad Marta to pirmo reizi ierauga, stāv tieši uz sliekšņa, "deldē" šķērsli starp abām telpām, savējo un viņējo. Sliekšņa telpa, pārejas laiks, nedefinēta esamība, mītiskais "ne te, ne tur" etaps, kurā noris iniciācija, ir tā vide, kurā tā vai citādi plīvo visa teksta esence.

Livonija aprakstīto kara gadu laikā zaudē piederību vienai lielvalstij un nonāk citas valdījumā, bet kara brīdī šī piederība vēl nav noteikta. Nedefinētā telpā eksistē pati Marta – par nākamās Krievijas carienes etnisko izcelsmi lauž šķēpus vēsturnieki, un neskaidrībā ir arī viņa pati. Retrospekcijā sieviete sevi redz kā substanci, kas pārplūst starp esamībām, mainot vārdu no Martas uz Katrīnu, reliģisko piederību no luterānisma uz pareizticību un tāpat mainot vīriešus – īpašniekus.

Noveles sākumā Marta ir gaidībās, kas arī ir starpstāvoklis – viņa vairs nav jaunava, vēl nav māte –, un arī bērns viņas miesās it kā ir un it kā nav – eksistē, bet vēl bez redzama satvara, bez legālas esamības. Arī Adrians ir iestrēdzis sliekšņa telpā starp to "es", kurš tulko garīgi piesātinātāko pasaulē eksistējošo tekstu nākamajām paaudzēm, un to "es", kurš kā karotājs iespiež nāves un dzīvības rakstus līdzcilvēku miesā. Viņi šūpojas starp realitātēm, no kurām karš ir visabsurdākā cilvēcei zināmā esības forma. Turklāt arī karš katram no viņiem ir cits. Martai tas ir sievietes karš – nepieciešamība samierināties ar to, ka viņas ķermenis atbilstoši laikmeta brutalitātei kā priekšmets tiek mētāts no viena valdītāja pie nākamā. Adrianam tas ir klasiskais vīrieša karš, kurā vai nu nogalini tu, vai tevi. Paradoksāli – tieši Marta no sava kara iznāk kā uzvarētāja, pacēlusies jaunas esības iespējā, iznākusi slieksnim otrā pusē, turpretī Adrians zem sava konflikta smaguma saļimst.

Rakstnieki pieņem, ka noveļu lasītājam samērā labi ir jāpārzina teksta pamatā esošie vēsturiskie fakti – tie ir ieskicēti tikai aptuveni, bez zemsvītras piezīmju un citu skaidrojumu kruķiem. Turklāt vēsturiskās patiesības ilūziju izsvārsta arī vēstījuma neuzticamība – abi stāstītāji it kā klāsta par vieniem un tiem pašiem notikumiem, vismaz abu satikšanās epizodē, tomēr nevar nepamanīt, ka daudzas detaļas šajos aprakstos atšķiras – un atšķiras pietiekami, lai lasītājs uzdotu sev jautājumu par teksta, jebkura teksta, objektivitāti – un šai gadījumā tas tieši sasaucas ar tēzi par tulkojuma neuzticamību. Viņi abi, Inga un Tīts, Marta un Adrians, raksta, pārtulkojot vārdos neverbālas satikšanās virsvalodas līmeni, un nav brīnums, ka tulkojumi nav identiski.

 

Lomas nemitīgi mainās

Bibliskās alūzijas tekstā ievijas vietās, kurās nepavisam netiek gaidītas. Visbiežāk piesaukta mīklainākā un arī vecākā Bībeles grāmata, proti, Ījaba grāmata, kurā mūžīgi tiek risināts jautājums par ciešanu jēgu. Taču bibliskais apslēpies arī pašā tekstā, profānajā līmenī. "Viss ir sagatavots," ar šiem dievgalda vārdiem Marta Adrianam grib pateikt, ka istaba ir kārtībā, bet vai tikai to? Kāda nozīme ir Martas bibliskajam rosīgās, ne garīgās, ne Marijas Jēzus sekotājas vārdam, kāda nozīme ir ģimenes uzvārdam "laimīgie"?

Pati par sevi Marta domā kā par Kraukli – vienā no vēsturnieku versijām latviešu zaldāts, vārdā Krauklis, bijis slavenās vidzemnieces tēvs. Taču Krauklis ir arī melnās krāsas iemiesojums, melnums, kas tāpat kā tintes raksti piepilda Martas gaišo tukšumu kā baltu papīru tulkotāja rindas. Kurš no mīlētājiem ir baltais tukšums un kurš – melnā tinte? Liekas, abpusēji. Fiziski vīrietis piepilda sievieti, taču šeit abu lomas nemitīgi mainās. Attiecībā uz rakstīšanu Adrians atkārtoti lieto vārdu "dzelt" – spalvai, vārdiem ir jādzeļ, citādi teksts nesasniedz mērķi. Dzeļ lode, dzeļ durklis, dzeļ acu skatiens, visvairāk dzeļ vārds. Kurš kuru ir sadzēlis šoreiz, un vai dzēlums atspoguļojas starp abiem guļošajā tekstā?

Vai Livonijas debesis ir vēsturisks darbs? Noteikti ne. Tāpat kā vēsturisks darbs nav Martas audžutēva un Adriana caur pašu asinīm un asarām tulkotā Bībele. Ir teksti, kas paceļas virs prozaiskā jautājuma: "Bet vai tā tiešām bija?" Citējot Marku Tvenu – vai nu bija, vai nebija, bet tā varēja būt. Martas un Adriana stāsts vēsta par to tulkojumu, kas starp rindām. Aiz vārdiem, virs formālajām nozīmēm. Pasaule kā teksts lēnām ritinās vaļā mūsu acu priekšā, bet mēs tostarp skatāmies uz notiekošo, skatāmies uz cilvēkiem sev apkārt un tulkojam. Pateikto un vēl vairāk nepateikto – žestus un zīmes, krāsas un smaržas. Vai es drīkstu tevi iztulkot? 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja