Basbaritons Egils Siliņš ir iemantojis starptautisku Vāgnera dziedoņa reputāciju, tomēr viņa 60 gadu jubilejas koncertprogrammā vācu operas milža mūzikas nebija. Mākslinieka radošais portrets, muzicējot kopā ar diriģentu Andri Pogu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri koncertzālē Cēsis 10. decembrī un Latgales vēstniecībā Gors 11. decembrī, šoreiz atklājās austriešu un krievu mūzikā un apliecināja vērtības, kuras mākslinieka repertuārā slīpētas gadiem, taču dzirdētas retāk un pārstāv ne tikai operu, bet arī vokālo kamermūziku. Jubilārs bija izvēlējies nostatīt blakus divu atšķirīgu kultūru romantiskās mūzikas pasaules, ko pārstāvēja trīs komponisti.
Programmas pirmajā daļā ar nolūku bija izraudzītas nevis operu ārijas, bet gan Franča Šūberta un Gustava Mālera dziesmas, kas izskanēja simfoniskā orķestra pavadījumā. Savukārt koncerta otrā daļa piedāvāja krievu pēdējā romantiķa Sergeja Rahmaņinova emocionāli un melodiski piesātināto, austrumnieciski kolorīto jaunības opusu – viencēliena operu Aļeko. Šī, protams, ir tikai neliela izlase no stilu un tēlu daudzveidības, ko Egils Siliņš izdziedājis līdzšinējās skatuves gaitās. Aizkadrā palicis ne tikai Rihards Vāgners, bet arī pamatīgs itāļu operas repertuārs no bel canto līdz verismam, franču opera, XX gadsimta opera, krievu un latviešu komponistu vokālā kamermūzika, kā arī solopartijas lielajos vokāli simfoniskajos sakrālās mūzikas opusos.
Kamermūzikas lielums
Egila Siliņa attiecības ar vokālo kamermūziku ir tikpat būtiskas, sistemātiskas un dziļas kā ar operu. Piemēram, visas trīs Franča Šūberta dziesmas, kuras dziedātājs bija izvēlējies savai jubilejas programmai, – Prometejs un Meža ķēniņš ar Johana Volfganga Gētes dzeju, Litānija ar Johana Georga Jakobi dzeju – viņš tieši pirms desmit gadiem, 2011. gada decembrī, atskaņoja un ierakstīja CD solokoncertā Siguldas Baltajā flīģelī kopā ar austriešu pianistu Helmūtu Deiču. (Minētais albums ietver trīspadsmit Franča Šūberta, četras Riharda Štrausa un divas latviešu klasiķu Jāņa Mediņa un Alfrēda Kalniņa dziesmas.) Jubilejas reizē tās izskanēja ar simfonisku vērienu. Visiespaidīgāk – dramatiskā balāde Meža ķēniņš, kura Makša Rēgera instrumentācijā atklājās visā tās krāsu, tēlu un raksturu kontrastu kinematogrāfiskajā bagātībā. Traģiskajā, muzikāli ārkārtīgi ekspresīvajā vēstījumā orķestris uzbur gan zirga auļošanu, gan noskaņas maiņu draudīgi naksnīgajā meža ainavā. Savukārt solistam jāiejūtas vienlaikus trijos dažādos tēlos, ar atšķirīgu balss krāsu un izteiksmi atveidojot tēvu, kurš auļojoša zirga mugurā cenšas mierināt savu slimo bērnu, mazo zēnu un Nāvi, kas zēnam parādās Meža ķēniņa izskatā un te biedē, te vilina, līdz paņem pavisam… Egilam Siliņam balāde izdodas patiesi meistarīgi, acumirklī pārslēdzoties dažādajos raksturos un kopā ar diriģentu un orķestri mērķtiecīgi un spēcīgi attīstot balādes traģisko drāmu.
Šūberta vokālajai lirikai netipiski titāniskās, reti atskaņotās dziesmas Prometejs interpretācijā, kurā Egils Siliņš demonstrēja arī rečitatīva tipa izteiksmes spēku, uzrunāja tēla patētiskā, vīrišķīgā atklāsme – dziedoņa stabilais basbaritons ir tikpat nesatricināms kā dziesmas varoņa nesalaužamā pārliecība un griba. Savukārt Litānijas – aizlūguma mirušo piemiņai – ārēji tik vienkāršo pantu formu piepildīja absolūti mierpilns, pārlaicīgs garīgums.
Trijās dziesmās no Gustava Mālera piecu dziesmu cikla ar Frīdriha Rikerta dzeju Egils Siliņš parādīja gan savas balss stabilitāti augšējā diapazonā (skaistās, garās augstajās skaņās un no tām lejup izvītajos locījumos lakoniskajā, cildeni skaistajā dziesmā Ja mīli skaistuma dēļ), gan dzīvīgi dinamisko potenciālu dialogā ar rotaļīgajām orķestra faktūrām (Neskaties manās dziesmās), kā arī meistarību izvērst domu no drūmas, nolemtas vientulības līdz ekstātiski apliecinošai garīgajai atklāsmei (Pusnaktī, kurā pavadījumu spēlē tikai pūšaminstrumenti, tādējādi veidojot neierastu tembrālo kontekstu).
Aļeko izcilā komandā
Titulloma Sergeja Rahmaņinova mīlestības kaisles piepildītajā, melodiski un harmoniski skaistajā, kolorīti gleznieciskajā viencēliena operā Aļeko Egila Siliņa repertuārā ir kā labi norūdzis, dziļi pagrabā īpašiem gadījumiem noglabāts vīns. Šī bija īstā reize to atcerēties. Pirmo reizi mākslinieks šo lomu krievu komponista liriski psiholoģiskajā drāmā nodziedāja 2006. gadā koncertizpildījumā Maskavā, atsaucoties Pētera Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra ilggadējā galvenā diriģenta Vladimira Fedosejeva uzaicinājumam. Maskavas Pētera Čaikovska konservatorijas Lielajā zālē notikušā koncerta ieraksts tika izdots kompaktdiskā.
Trīs pārējie Aļeko koncertizpildījuma solisti – soprāns Liene Kinča, kura Cēsu koncerta priekšvakarā svinēja savu apaļo jubileju, tenors Mihails Čuļpajevs un bass Edgars Ošleja – pārstāv krietni jaunāku mākslinieku paaudzi un šīs operas lomas dziedāja pirmo reizi. Ar gandarījumu var teikt, ka viņiem izdevās. Gan kā ansamblim, gan katram atsevišķi, jo Aļeko krāšņā, emocionālā mūzikas daba šķiet viņiem kā radīta. Egils Siliņš ļoti patiesi atklāj pretrunu plosīto Aļeko tēlu. Plašajā vokālo krāsu gammā ne tikai slavenajā Aļeko kavatīnē, bet arī pārējās ainās (emocionāli spilgti reaģējot uz vecā čigāna stāstu, kā arī operas fināla skatā) pārliecina gan dziļās sāpes, uzliesmojošā greizsirdība un impulsīvās, postošās dusmas, gan mīlas kaisle un siltais maigums, gan fatālā vientulība. Prasmi perfekti izmantot vokālo krāsu paleti papildina ekspresīvā intonācija un skaidrā dikcija.
Būtiski atklājumi
Protams, par brieduma meistarību nav jābrīnās. Šī vakara lielais atklājums bija jaunais bass Edgars Ošleja. Paša jaunība dziedātājam netraucēja sulīgā, izlīdzinātā un silti tonētā basā risināt vecā čigāna stāstu, uzburt dzīvesgudra vīra tēlu, atvērties sāpīgu atmiņu asumā, gremdēties rezignētā melanholijā un, visbeidzot, sniegt filosofisku kopsavilkumu operas finālā uz orķestra veselo toņu gammas fona.
Liene Kinča un Mihails Čuļpajevs ir saskanīgs mīlētāju duets: dziedot kopā, viņi viens otru jūtīgi papildina, un Andra Pogas diriģētais orķestris ir viņiem labs sabiedrotais – īsts jūtu spogulis un iedvesmojošs dabas gleznotājs. Liene Kinča, kuras soprānam ir pa spēkam Verdi dramatisko operlomu (Aīda, Abigaila) vēriens, Pučīni un Vāgners, Zemfiras lomā pierāda, ka spēj būt arī maigi, glāsmaini liriska, kā arī atklāt bezbailīgu, neatkarīgu raksturu, ainā pie šūpuļa apvienojot abas šķautnes. Augstu vērtējama ir viņas intonatīvā noturība – ne katrs spēj tik tīri, tik precīzi intonēt melodiskos gājienus tritona intervālā. Tādu viņas vokālajā partijā nav mazums. Nav problēmu tos nospēlēt, bet nodziedāt… Pamēģiniet!
Mihaila Čuļpajeva liriskais, taču gana spēcīgais tenors, temperaments un slāviskā mūzikas stila izjūta ir piemēroti dedzīgā, tvīkstošā mīlētāja – jaunā čigāna – lomai. Solists arī veiksmīgi tiek galā ar Sergeja Rahmaņinova kaprīzi – visdrīzāk gan jauna komponista pieredzes trūkumu – likt tenoram nodziedāt savu šajā operā visaugstāko noti, pašu virsotni (do!) nevis goda vietā solo ārijā, bet gan duettino, turklāt vēl tieši kopskanējumā ar soprānu. Tenoram komponists kompaktajā viencēlienā atvēlējis tikai vienu īstu solo dziedājumu – izteiksmē pavisam vienkāršo, taču pret balsi prasīgo romanci arfas solo pavadījumā. Romance, kas LNSO arfistes Ievas Šablovskas pavadījumā izskan pēc ilgpilnās, harmoniski bezgalskaistās, līgani elpojošās simfoniskās mēnesnīcas dabas ainavas (orķestra intermeco), beidzot ļauj tenoram pamanāmi izpausties arī augstajās notīs: la un sibemol. Romanci gan nākas dziedāt skatuves dziļumā, stāvot orķestrī blakus arfai, un balss raidīšana pāri visai skatuvei un orķestrim prasa papildu spēku. Varbūt par daudz, ja tas jāatkārto divus vakarus pēc kārtas. Koncertā Cēsīs skanēja labi, brīvi un lokani, bet saspringtā skaņa tiešraidē no Rēzeknes Gora jau signalizēja par cīņu.
Aļeko koncertizpildījuma vokālajā daļā klausītāju sirdis atslēdza ne tikai solistu, bet arī Valsts akadēmiskā kora Latvija izjustais, augsti profesionālais sniegums. Gribas atzīmēt siltās, austrumnieciski vijīgās sieviešu balsis. Orķestris ar īpaši izceltajiem obojas, angļu raga, klarnetes un mežraga solo ne tikai pastiprina emociju spēku un uzbur iztēlē dabas skaistumu, bet arī spilgti zīmē tabora sadzīvi, ko Rahmaņinovs risinājis labākajās krievu operu austrumniecisko deju tradīcijās.
Egila Siliņa jubilejā piedzīvotais Aļeko koncertizpildījums ir vēl viens apliecinājums Rahmaņinova mūzikas īpašajai spējai neatvairāmi ievilkt sevī gan izpildītājus, gan klausītājus. Ir vērts to izjust.