Laika ziņas
Šodien
Migla
Svētdiena, 14. augusts
Zelma, Zemgus, Virma

Vilki neraud. Liepājas teātra izrādes Vilki recenzija

Ticamība un dabiskums aktierdarbos ir režisora Toma Treiņa Liepājā iestudētās Rasas Bugavičutes-Pēces lugas Vilki vērtīgākā daļa.

Režisora Toma Treiņa debija Liepājas teātrī ar nepilnu pusotru stundu ilgo kamerizrādi Vilki trim aktieriem Lielā dzintara eksperimentālajā skatuvē ir šķietami tikai mazmazītiņš klucītis šī laika Latvijas teātra grandiozo lielinscenējumu konkurencē. Tomēr šo darbu ir vērts nepalaist garām, kaut kopš pirmizrādes pagājuši jau vairāki mēneši. Galvenais iemesls – izrādes pamatā ir jauna latviešu luga. Nevis jau esoša sižeta pārstrādājums vai prozas darba adaptācija, nevis koprades procesā tapis izrādes teksts vai dokumentālā pieredzē balstīts dzīvesstāsts, bet oriģināls, secīgā darbībā un dialogos risināts, klasisks viencēliens.

Ar šo nekādā ziņā nemēģinu pateikt, ka visas iepriekšminētās dramaturģisko tekstu formas būtu nevērtīgas vai skaužamas, laikmetīgais teātris bez tām vairs nav iedomājams, un labi, ka tā. Tomēr arī neliegšos – visumā rosīgajā Latvijas jaunākās dramaturģijas ainavā gribētos vairāk lugu, kas ir pašpietiekamas un ideālā variantā arī atkārtoti lietojamas, proti, iestudējamas vairāk nekā vienu reizi. Rasas Bugavičutes-Pēces Vilkiem noteikti ir potenciāls kļūt par šādu gadījumu, kaut arī autore izrādes programmiņā neslēpj, ka "dramatisko traģikomēdiju" par Vilku ģimenes trim vīriešiem rakstījusi, domājot par konkrētiem aktieriem un viņu savstarpējo vizuālo līdzību.

Tēvs un  divi dēli

Latviešu dramaturģijā XXI gadsimta vīriešu psiholoģiskās problēmas risinātas ik pa laikam. Savas paaudzes tēvu, dēlu, vīru psiholoģiskajām kolīzijām attiecībās ar pašreizējām un bijušajām dzīves partnerēm vai bērnu mātēm vairākkārt pievērsies Artūrs Dīcis (Arī vaļiem ir bail, Randiņš ar 50 gramiem balzama) un Klāvs Knuts Sukurs (Par normālu čali). Arī Rasas Bugavičutes-Pēces radošajā biogrāfijā šī tēma nav jauna – pamatoti milzu publikas mīlestību iekarojusī "godīga vīriešu saruna" Bļitka Goda teātra repertuārā ir jau piecus gadus un tikko piedzīvoja simto izrādi.

Skatoties Vilkus, visvairāk nāca prātā Rasas Bugavičutes-Pēces, režisora Elmāra Seņkova un triju aktieru radītā epizode 2011. gada Nacionālā teātra iestudējumā Izrāde Gals – tēva un divu pieaugušu dēlu saruna vannasistabā mātes bēru mielasta laikā. Dramaturģiskās situācijas absurdums un konkrētība vienlaikus (tēva un viena dēla noorganizētajā pompozajā bēru ceremonijā atklājas, ka mirušo māti otrs dēls jau slepus apglabājis citā laikā un veidā) te radīja izteiksmīgu atsvešināšanās un nesarunāšanās tēlu un tiešā veidā noveda skatītājus caur smiekliem līdz asarām.

Arī Vilkos darbojas tēvs un divi pieauguši dēli – Einārs, Ervīns un Klāvs Vilki –, kurus formāli vieno uzvārds un radniecība, taču faktiski harmoniskas ģimenes nekad nav bijis un katrs no viņiem savā veidā mēģina tikt galā ar dzīvi kā vientuļais vilks. Darbības sarežģījums uzbūvēts precīzi – jaunākais dēls Klāvs izņēmis no bērnudārza un atvedis pie tēva uz laukiem savu meitu, nepaziņojot to bērna mātei, ar kuru ir stingri reglamentēta aizbildniecība, un uzbrūkot viņas jaunajam draugam. Lai palīdzētu situāciju atrisināt, tēva mājās ierodas arī Klāva vecākais brālis Ervīns.

Darbība mērķtiecīgi koncentrēta laikā (viena nakts) un telpā (māja meža vidū), un dramatisms ir sakāpināts līdz vārīšanās temperatūrai ar dažādiem papildu apstākļiem: Klāvs uz pārbaudes laiku atrodas policijas uzraudzībā, bērna mātes jaunais draugs ir ārzemnieks u. c. To, ka šāds sižets ir pat ļoti iespējams arī reālajā dzīvē, ironiskā kārtā apliecinājuši samērā neseni notikumi, kad populāra latviešu aktrise sociālajos tīklos publicēja satrauktu ierakstu, ka viņas dzīvesbiedrs, plaši pazīstams latviešu politiķis, bez saskaņošanas esot aizvedis nezināmā virzienā abu kopējo dēlu.

Intriģējoša ieskriešanās

Tieši ticamība un dabiskums aktierdarbos ir arī Toma Treiņa izrādes vērtīgākā daļa. Visu vīriešu raksturā ir vērojams paradoksāls infantilitātes un sentimentāla patiesuma sajaukums. Edgara Pujāta Einārs acīmredzami maz interesējies par saviem dēliem, toties ir pilnīgi pārņemts ar savu mašīnu. Artūra Irbes Klāva plāni ir galēji absurdi no racionālas loģikas un pieauguša cilvēka atbildības skatpunkta, taču nenoliedzami viņu vada īstas bailes zaudēt bērnu. Sanda Pēča Ervīns pārliecinoši slēpjas aiz dzīves veiksminieka maskas, kaut patiesībā skaidrs, ka pašam šausmīgi bail atkārtot sava sencīša kļūdas.

Tehniski diskutabls ir lugas autores un režisora izvēlētais paņēmiens katram varonim piešķirt nelielu monologu, kurā uzzinām katra runātāja slēptās atmiņas un sajūtas. Jo īpaši tāpēc, ka luga kopumā ir īsa un dialogi – asprātīgi, dinamiski un ticami. Tomēr visi trīs aktieri dotajā situācijā jūtas organiski un gan dialogos, gan monologos no konkrētības tiek līdz vispārinājumam: jaunākais brālis grib līdzināties vecākajam brālim, vecākais brālis negrib līdzināties tēvam, abiem brāļiem tēva izmisīgi trūcis, savukārt tēvs attiecībās ar dēliem zaudēto mēģina kompensēt, fokusējoties uz mazmeitu.

Kristapa Kramiņa dekorācija un Martas Mielavas kostīmi gan ir mazliet par daudz paskaidrojoši. Jau tā nelielais spēles laukums samazināts vēl vairāk (konceptuāli līdzīgu paņēmienu šī pati radošā komanda izmantojusi arī Valmieras teātra izrādē Nākošpavasar), apzināti liekot trim vīriešiem justies fiziski neērti un savstarpēji traucējoši, savukārt no stereotipiski individualizētajiem kostīmu elementiem (tēvam – rūtains krekls, vecākajam dēlam – žakete, jaunākajam – sporta jaka) varoņi kādā brīdī atbrīvojas un vienādos baltos apakškreklos kļūst vēl vairāk līdzīgi.

Lugai un līdz ar to arī izrādei kopumā jūtami pietrūkst izvērsuma, kas ļautu cēloņsakarīgi nonākt līdz ticamam atrisinājumam. Šobrīd ir intriģējoša ieskriešanās, kas potenciāli varētu beigties gan ar stipri sāpīgu kritienu, gan jaunu sākumu. Uzņemtais kāpinājums pēkšņi apraujas, it kā būtu pietrūcis laika uzrakstīt ja ne vēl vienu cēlienu, tad vismaz dažas ainas noteikti, un noticēt, ka Vilkiem no pašu izraktās dziļās bedres izdosies tikt ārā tik vienkārši, kā sola izrāde, ir grūti. Tomēr režisora Toma Treiņa ieinteresētā un, galvenais, noturīgā uzmanība pret latviešu dramaturģiju ir ļoti uzrunājoša.

Vilki
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 22.V plkst. 15, 24., 26.V, 7.VI plkst. 19

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja