Britu rakstniekam Radjardam Kiplingam piedēvē teicienu: "Austrumi ir Austrumi, un Rietumi ir Rietumi, un tie divi nekad nesatiksies." Neraugoties uz to, Rietumu cilvēki, arī gadsimtos ilgi pirms Kiplinga, bieži nav ne spējuši, ne gribējuši slēpt savu aizrautību ar orientu. Apgaismības gadsimtā Rietumeiropā modē nāca tā dēvētā chinoiserie – austrumu, īpaši Ķīnas, tradīciju atdarināšana, radot atbilstoši stilizētus glezniecības un dekoratīvās mākslas darbus, kā arī virkni literāru tekstu, kuros gan mazāk sastopamas tieši Austrumu kultūras vērtības, vairāk – rietumnieku romantizētie un pašu paradumiem adaptētie priekšstati par tām. Tomēr Austrumi turpina fascinēt.
Plašu un saistošu versiju par to, kas ir šīs fascinācijas pamatā, piedāvā tikko latviski izdotais, dzimtenē augstu novērtētais lietuviešu rakstnieces Undines Radzevičūtes romāns Zivis un pūķi, kura stilistiski savdabīgo tekstu latviski tulkojusi (gribas teikt – atdzejojusi) lieliskā tulkotāja Dace Meiere.
Veseluma daļa
Romāna vēstījumu veido divas paralēlas līnijas, kurām sākumā grūti pat saskatīt kaut ko kopīgu. XVIII gadsimta Ķīnas imperatoru galmā strādā itāļu gleznotājs jezuīts Džuzepe Kastiļjone, kurš mēģina, no vienas puses, sakausēt eiropiešu un vietējo tradīcijas, gleznojot imperatora ģimenes portretus un citus darbus, no otras – atrast kopsaucēju vai samierinošo faktoru (kaut paša prātā) tik atšķirīgajam abu pasaules daļu domāšanas veidam. Mazāk no svara ir tas, ka jezuītam un viņa ticības brāļiem Ķīnā dots arī kristīgās misijas uzdevums ("uzgleznot velves uz ķīniešu baznīcu plakanajiem griestiem"), – vairāk Kastiļjoni nodarbina jautājums, kā atrast pašam savu īsto būtību, dzīvojot starp divām pašpietiekamām esībām, starp Ignāciju no Lojolas un austrumu strategēmām, starp garīgā izcelšanu virs fiziskā un fiziskā inkorporēšanu garīgajā, starp pazīstamo civilizāciju un to, kuru laikmets un audzināšana liek uztvert kā mežonību.
Šeit arī atrodama atslēga romāna nosaukuma izpratnei: pūķis Ķīnas tradīcijās ir krāšņs, spēkpilns simbols, savukārt Eiropā apzīmē varoņa iznīcināmu ienaidnieku, savukārt zivs, kas šajā stāstījuma daļā nepārprotami ir atsauce uz kristīgo simbolu IHTIS, ķīniešu teiksmās ir tēls, kas spēj bez piepūles sakust ar pūķi, – veseluma daļa, nevis pretstatījums, cita esības forma, nevis obligāti ienaidnieks. Zivs var kļūt par pūķi, bet otrādi – nekad.
Šīs romāna daļas stāstījums vizuāli atgādina dzeju – teikums virknējas aiz teikuma praktiski ik reizi jaunā rindā, lakoniski aprauti, lappuse vizuāli rada viegluma, brīvas telpas, skanīguma, krāsainas mozaīkas iespaidu. Vienlaikus Džuzepe un viņa laikabiedri ir vēsturiskas personas, kuru dzīvesgājumu un darbu reprodukcijas ir iespējams aplūkot interneta vietnēs – lasot romānu, to pat būtu vēlams darīt, jo Kastiļjones gleznojumu aprakstiem ir būtiska loma tekstā un ir interesanti izsekot skaidrojumiem par Rietumu un Austrumu uztveres atšķirībām gan mākslas darbu tapšanā, gan vērtēšanā.
Neredzamais mūris
Otra sižeta līnija ierauj lasītāju mūsdienās postpadomju pilsētā – domājams, Viļņā (kaut gan ne pilsēta, ne personāžu tautība nekur nav precīzi nosaukta) –, kur vienā dzīvoklī mitinās triju paaudžu sievietes. Oma Amigorena, kuras prāta skaidrība sāk zust, viņas meita, populāru erotisko romānu rakstniece Mamma Nora, un divas meitas Šaša un Miki. Šī daļa rit ierastā XXI gadsimta prozas ritmā, aprakstu, bieži līdz komiskumam absurdu dialogu saspēlē un izteiktos zemtekstos (kāds lasītājs internetā izsakās, ka šī teksta daļa ir kā sakausējums starp klasiskas situāciju komēdijas un zen tradīcijas dialogiem). Šķietami saskanīgais sieviešu "klosteris" zem viena jumta patiesībā ir egoistisku indivīdu kopums, katra no sievietēm uzskata pārējās teju vai par savu īpašumu, galvenā līnija veidojas no Noras pūliņiem atrast savu personisko dzīvi, ko it īpaši negrib pieļaut viņas māte.
Saistību ar Ķīnu vārda tiešā nozīmē grūti pamanīt, ja vien neņemam vērā demences skartās Omas nemitīgos centienus saskaitīt ķīniešus, kuri strādā restorānā kaimiņmājā, un viņas nemotivēto nepatiku, kā sākumā šķiet, pret šo kultūru, bet vēlāk kļūst skaidrs, ka pret visu svešo un neierasto principā, kas iemiesojas jau pirmkārt Noras dzimstošajās attiecībās ar fotomākslinieku Alfredu. Taču viņa nav vairāk spējīga ietekmēt dzīves ieviestās pārmaiņas, kā jezuītu brāļi trīs gadsimtus agrāk spēj izmainīt veidu, kā Ķīna domā un rada. Starp abām kultūrām, kā atzīmē autore, pastāv otrs, neredzamais Ķīnas mūris, kas ļauj Austrumiem bez bažām ielaist rietumniekus aiz pirmā, visiem redzamā.
Kāpnes uz debesīm
Lasītāju atsauksmēs par romānu ir sastopami diametrāli pretēji viedokļi: daļai mūsdienu līnija šķitusi pilnīgi lieka uz krāšņā vēsturiskā stāstījuma fona, citiem tieši pretēji – mūsdienu stāsts licies aktuāls, bet otrs vēstījums – nesaistošs. Tas tikai apstiprina, ka Zivis un pūķi faktiski itin veiksmīgi varētu būt arī divi atsevišķi neliela apjoma romāni, taču tieši šādā kombinācijā ir iekodēts spēcīgs vēstījums, kura dažādo daļu sasaistē rodams kas vairāk par vienkārši labi izstāstītu stāstu. Kas viņiem visiem kopīgs? Kāds civilizāciju konflikts atrodams mūsdienu Viļņas dzīvoklī, kurā rīvējas četri iemītnieki?
Vismaz viena no atbildēm varētu būt šāda: stāsts ir par svešo, ko nenosaka tikai laika un telpas distance. Svešums, ko mēģinām pakļaut sev, var iemājot gan citas civilizācijas neizprotamajos likumos un tikumos, gan savā tuvākajā, un tuvinieku centieni pakļaut sev Noras alkas pēc citādas dzīves ir tikpat neauglīgi kā jezuītu misija Austrumos cerībā ieviest tur savus noteikumus. Esamības plūsma ierauj sevī tiklab vienu, kā otru stāstu, un Kastiļjoni sevī ievelk Ķīna, kas uzsūc visu ārējo kā sūklis, tāpat esamība izgriež otrādi četru mūsdienu sieviešu likteņus.
Jā, var iebilst, ka romāna pēdējā trešdaļā sižetisko kūleņu un informācijas dažam lasītājam varētu sākt kļūt par daudz – pēc Kastiļjones nāves vēsturiskā līnija pārsviežas uz Eiropas protestantisko valdījumu interesi par Ķīnu (šis pavērsiens gan pierāda, ka interese par tālo zemi nav bijusi konfesionāli noteikta), bet mūsdienu personāžu likteņi, kurus sākumā uztvērām kā gandrīz statiskus, tieši noslēgumā sāk virpināties straujā tempā, kam ne vienmēr viegli izsekot. Taču skaists punkts stāstījumam ir romāna noslēguma epizode, kurā kāpnes no telpiska un garīga ieslodzījuma ved uz debesīm un iznākums atstāts lasītāja izvēlei.
Tomēr Zivis un pūķi nav darbs, kuru vērts lasīt tikai sižeta dēļ. Autores un tulkotājas brīvā, rotaļīgā dzīvošana valodā un stila daudzveidīgumā, teksta iekšējā bagātīgā estētika padara šo romānu par lasīšanas piedzīvojumu, košu kā Ķīnas Jaungada papīra lukturis vai sen aizgājušos laikos tapis gleznojums uz zīda, – visnotaļ svešādu un tādu, kas izsit no ierastā domu ritma, tomēr trauslu un neatturami valdzinošu.