Liepājas teātra izrādē Tēvs klusums ir kormūzikas pērles un elegants kora izpildījums, skaudri personisks stāsts, par kura saistību ar reālo dzīvi zinu no dramaturģes dažus gadus senas intervijas, un vairāki lieliski aktierdarbi. Rasas Bugavičutes-Pēces dramaturģes talants ir daudzpusīgs un ražīgs. No vēsturiskā lidojuma pār individuāliem likteņiem lugā Liepāja – Latvijas galvaspilsēta (2018. gadā Liepājā to iestudēja Valters Sīlis) un dramatiskā stāsta par neredzīgu vecāku redzīgo dēlu Puika, kurš redzēja tumsā (2019, Nacionālais teātris, režisors Valters Sīlis), kā arī apokaliptiskās groteskas Šekspīrs (2019, Liepājas teātris, režisors Elmārs Seņkovs) līdz Andreja Ēķa režisētajiem kino sitkomiem Svingeri (2016) un Blēži (2018). Tomēr īpaši nozīmīgas dramaturģes daiļrades lappuses ir saistītas ar pašas un tuvinieku personiskās pieredzes iestrādāšanu skatuves materiālā (un ne tikai, jo Puika, kurš redzēja tumsā iznācis arī kā romāns).
Ar režisoru Valteru Sīli Rasa Bugavičute-Pēce ir sadarbojusies vairākkārt – bez divām nosauktajām izrādēm vēl pieminama Valtera Sīļa Tallinā iestudētā, atkal jau personiskajā pieredzē balstītā luga Man bija brālēns (2020, Vaba Laba).
Kas ir koris?
Savā atklāšanas izrādē Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja amatā Valters Sīlis ar dramaturģes starpniecību izvēlējies tematisku daudzslāņainu vēstījumu – individuālā pieredzē balstīta sociāli jūtīgā tēma par bērniem, kas uzauguši bez tēva (vai, kā atklājas Aicinājuma nometnes ainā, – ar problemātiskiem tēviem), tiek risināta uz tautas identitātes izteicēja – kora koncerta, kurā skan latviešu kormūzikas pērles, – fona. Pirmā dziesma – ikoniskais Emiļa Melngaiļa Jāņuvakars – izrādes sākumā izskan pilnībā, aizkustinot skatītājos stīgu, kas ievibrējas katros Dziesmu svētkos, pārējās sešas dziesmas tiek sāktas, līdz tās – tematiski vairāk vai mazāk saistīti – pārtrauc galvenās varones Maijas iekšējais monologs, kurš izvēršas dialogā ar kādu no koristiem.
Kori veido reāls koris Laiks (diriģente Ilze Balode), un tajā ir integrēti seši Liepājas teātra aktieri, kuri attiecīgajās ainās kļūst par galveno varoņu sarunu biedriem. Uz teātra skatuves kori diriģē Ģirta Krūmiņa tēlotais Tēvs, kurš svin savu jubileju. Asprātīga un funkcionāla kā allaž ir Ievas Kauliņas scenogrāfija – pirmās daļas kora podesti otrajā cēlienā pagriežas ar kreiso pusi, veidojot daļu gan no kultūras nama kabineta, gan sieviešu tualetes, kurā, cik ironiski, notiek svarīga divu pusmāsu saruna, gan aizkulisēm, kurās notiek jubilejas svinības.
Jāatzīst, ka nelielu vilšanos sagādāja izrādes vēstījumā līdz galam, manuprāt, nerealizētais kora potenciāls. Antīkajās traģēdijās koris iemieso likteni un ir pilnvērtīgs lugas dalībnieks. Latviešu teātrī ir gadījums, kad uz stilizētas Dziesmu svētku estrādes izvietotais koris kļūst par scenogrāfijas un aktīvas darbības elementu – taisnības labad, Elmāra Seņkova iestudētajā Raiņa lugā Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī kori iemiesoja deju kolektīvi, kas raduši pie sinhronām un strukturētām kustībām. Izrādē Tēvs klusums koris ir… koris, par dažiem tā dalībniekiem, kurus atveido aktieri, mazliet vairāk uzzinām izrādes otrajā cēlienā – Tēva jubilejas ballītes daļā. Visādi citādi tā klātbūtne nepieciešama, lai ļautu izpausties Tēva diriģenta talantam pirmajā un tusiņam – otrajā cēlienā.
Iekšējais monologs
Rasas Bugavičutes-Pēces luga ir acīmredzami Tēva meitas Maijas skatījums uz dzīvi, kurā Tēva klātbūtnes nav bijis, izņemot trīs neveiklus kontaktēšanās mēģinājumus. Lugu lasīju kā trauslu tuvošanās un arī atzīšanās – ka Tēva tomēr pietrūcis – mēģinājumu. Izrādē tas ir sarežģītāk, jo autores identificēšanās ar galveno varoni nav tik acīmredzama: mēs redzam aktrisi Agnesi Jēkabsoni, kura spēlē Maiju, tāpat kā Ģirtu Krūmiņu, kurš spēlē Tēvu, – abi atveido savu lomu, tomēr palikdami arī paši (kā jau tas ar aktieriem notiek). Uz skatuves viņiem abiem skatītāju acīs ir vienādas iespējas, tāpēc žēl, ka, par spīti Ģirta Krūmiņa brīnišķīgi radītajam ar mūziku un attiecībām korī pārņemtā maestro tēlam, tik maz uzzinām par viņu kā par cilvēku, īpaši – ka neko neuzzinām par iemesliem, kāpēc attiecības ar Maiju izvērtušās tieši šādas. Nekādas.
Subjektīvais Maijas skatījums pārņem mūs jau izrādes sākumā, kad kora koncertā Agnese Jēkabsone apsēžas skatītāju zālē (sagadīšanās dēļ manas rindas galā, tāpēc bija ērti novērot aktrisi arī skatītājas lomā). Viņas iekšējais monologs, kas atklāj Maijas dzīves epizodes jau no bērnības, kad viņa zinājusi, kas ir viņas tēvs, bet nav to satikusi, skan ierakstā – aktrises lūpas klusē.
Abu neizbēgamo satikšanos, kas kļūst par lugas un izrādes spriedzes kulminācijas brīdi, pavada rosība, īpaši otrajā daļā: rosās koristi sava maestro jubilejas gaidās, rosās Ineses Kučinskas sirsnīgā un apsviedīgā Tēva tagadējā sieva Līga, kura, izrādās, ir noorganizējusi Maijas ielūgumu uz Tēva jubilejas koncertu. Atturīgi komunicēt ar pēkšņi uzradušos māsu cenšas "oficiālā" meita Madara Lauras Jerumas intriģējoši lakoniskajā atveidā. Izrādes veidotāji paironizējuši par teicējas tēlu, koncerta un kultūras nama vadītājas lomā izcilajai Andai Albužei liekot savu daiļrunību papildināt ar parazītfrāzi "ja tā var teikt" un izkust asprātīgi iemiesotās klišejās, sākot ar dzejas lasījumu un beidzot ar piepaceltajām intonācijām.
Sava loma otrā cēliena epizožu kaleidoskopā ir arī Kaspara Goda vīrišķīgajam Tēva bijušajam studentam, diriģentam Ringoldam, kurš atklāj dažas detaļas par visumā noklusētās Maijas mammas dzīvi.
Nesatikšanās
Tas, uz ko mērķtiecīgi virzās izrādes darbība un ko izceļ horeogrāfes Kristīnes Brīniņas kustību partitūra un īpaši gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa mērķtiecīgi fokusētās gaismas, ir Tēva un Maijas galvenā satikšanās (divas iepriekšējās Maija uzskata par neveiksmīgām vai drīzāk neobligātām). Un te nu Ģirts Krūmiņš un Agnese Jēkabsone parāda augstāko aktierspēles raudzi. Nemaz tik bieži teātrī negadās, ka tik skaudri, sāpīgi un arī skaidri dialogā nolasās nepateiktais. Ka satikšanās tā arī nekļūst par satikšanos un tas ir sāpīgi abām pusēm. Kamēr Tēvs stāsta Maijai par ceļojumiem ar kori un rāda albumus, kamēr Maija izliekas, ka tas viņu interesē, īstenībā tiek risināta saruna: kāpēc tu mani pameti? Es nepametu, es vienkārši ļoti mīlu mūziku un nezināju, ko darīt situācijā, kad uzradies tu…
Ģirts Krūmiņš ne vien apguvis diriģenta prasmes un iemieso līderi, kurš brīnišķīgi spēj formulēt savas domas par kori, mūziku, bet arī apvieno savā tēlā lielu konkrētību – spēku, maigumu, nedrošību un mulsumu kontaktā ar "neoficiālo" meitu – ar vispārinājumu. Ne velti viņa Tēvam nav dots vārds, viņš ir kā zīme, kas izsaka tēvus, kuri nav bijuši līdzās saviem bērniem. Savukārt Agnese Jēkabsone Maiju zīmē kā impresioniste – viegliem, trausliem triepieniem, nepadziļinot drāmu līdz kliedzieniem un asaru plūdiem. Varones apjukums ballītē un vēlēšanās drīzāk aizlaisties kontrastē ar centrtieces spēkam līdzīgu vilkmi pēc Tēva.
Izrādes nosaukums ir Tēvs klusums – gan tāpēc, ka klusums ilgstoši valdījis Tēva un Maijas attiecībās, gan tāpēc, ka Maijas citētajā intervijā diriģents, līdzīgi daudziem mūziķiem, atzinis: viņa mīļākā mūzika ir klusums. Vai izrāde palīdz pārtraukt klusumu vai vedina to saglabāt, uz to atbilde netiek sniegta. Un varbūt arī nevajag.
Tēvs klusums
Liepājas teātrī 15.VI plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–20