Dokumentāls un iedvesmojošs, pētniecisks un iztēli rosinošs mākslas darbs ir Ērika Ešenvalda multimediālā simfonija Ziemeļu gaisma, kuru Liepājas simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā pirmatskaņoja Latvijas Nacionālajā operā – kopā ar solisti etnodziedātāju Zani Šmiti un vēl divdesmit diviem virtuāli redzamiem un dzirdamiem dažādu zemju un paaudžu folkloras teicējiem un tautas mūziķiem – no latviešu puikām dvīņubrāļiem Oskaram un Paulam Bartkevičiem līdz viedajai Aļaskas sirmmāmiņai ar cēlu dāmas stāju.
Skaistums un nagu klabināšana
Es nešaubos, ka tas, ko dzirdējām un redzējām aptuveni 45 minūtes ilgajā koncertatskaņojumā, ir tikai neliela daļa no tā, ko Ēriks Ešenvalds ar saviem domubiedriem atklājis un apkopojis vērienīgajā četrus gadus ilgušajā kultūrantropoloģiskajā pētījumā. Šis dažādu ziemeļzemju kultūras mantojuma – dziesmas, stāsti, dzeja – un par ziemeļblāzmas pēddzini dēvētā norvēģu fotogrāfa un gida Hjētila Skūgli filmēto polārblāzmas video koncentrāts ir kā aisberga virsotne, kuru balsta mūsu acīm slēptais milzīgais zemūdens leduskalns. Teicēji no Grenlandes, Islandes, Norvēģijas, Lapzemes, Karēlijas, Aļaskas, Jakutijas, Somijas, Igaunijas un Latvijas atklāj paaudzēs krātus ticējumus, mītus un praktiskus novērojumus par polārblāzmu. Tā vēstī karus, sola labu reņģu zveju, debesīs atrāda mirušo vecmeitu dvēseles un var pat izsūkt asinis vai "nocirst galvu pa kakla līniju", tāpēc ziemeļblāzmas laikā jārunā čukstus un pret to nedrīkst svilpot. Ziemeļblāzmu apdzied skumjās dziesmās par šķiršanos un varenās, skarbās ziemeļu dabas skaistumu. To var censties aizbaidīt ar nagu klabināšanu. Šajā pētījumā un vienlaikus mākslas darbā jau pats vārds "ziemeļblāzma" jeb "kāvi" tiek izrunāts vairāk nekā 10 valodās, iegūstot fonētiski ļoti atšķirīgu raksturu.
Bet es brīdinu – šīs ir tikai dažas atlūzas no tā, ko uzzināju, klausoties un skatoties simfoniju Ziemeļu gaisma, kurā komponista Ērika Ešenvalda veikums saplūst ar ziemeļzemju etniskajām melodijām, Hjētila Skūgli ziemeļblāzmas videomateriāliem, Renāra Vimbas un Daiņa Juraga videoprojekcijām Margo Zālītes un Uģa Ezerieša veidotajā un Sandras Bermakas izgaismotajā telpā. Pats autors atskaņojuma gaitā papildināja orķestra, cilvēku balsu un etnisko instrumentu skanējumu ar elektroniskām un ierakstītām dabas skaņām, kuru kopskaņu pie skaņu režijas pults sabalansēja Andris Ūze. Uzdevums nav viegls, jo koris dzied balkonā, un arī no turienes atskan viens otrs mūzikas instruments, piemēram, blokflauta vai dažādos toņu augstumos skaņotas šampanieša glāzes.
Komponista ego atkāpjas
Var tikai apbrīnot, kā izdevies visu šo materiālu savākt, strukturēt un pakārtot ne tikai izziņas, bet arī mūzikas dramaturģijas principiem – ar iespaidīgām orķestra kulminācijām, kurās arī koris iekļaujas kā orķestra krāsa, un saviļņojošiem liriskajiem centriem (viens no tiem – partitūrā inkorporētais karēlietes Jenni Venalainenas apgaroti skumjais dziedājums pašas spēlētās kanteles pavadījumā). Galu galā formā var pat sazīmēt simfoniskā cikla skerco līdzinieku: tas ir brīdis, kad, uzmanīgi orķestrī kontrapunktējot Lapzemes sāma Ingora Antes Allu Gaupa rāmja bungas ritmu rakstiem, izrisinās sinkopēta epizode amerikāņu minimālisma garā. Bet, kad Zane Šmite, sitot baubenu, – un vēlāk arī koris – dzied par kāviem, kas nesīs karu šai zemē, sirds nodreb ne tikai kultūras mantojuma, bet arī šodienas aktuālajā kontekstā.
Tiesa, Ešenvalda mūzika ik pa laikam atkāpjas un kļūst par klusinātu, diezgan vispārīgu t. s. pasaules mūzikas fonu teicēju vēstījumam. Komponista ego cieņpilni atkāpjas arī līdz uzdevumam ar lielu pietāti izvērst orķestrī un korī teicēju dziedāto un spēlēto tautas mūziku. Šādā salīdzinājumā absolūti muzikālajās kvalitātēs, protams, daudz spilgtāk uzrunājuši tīri muzikālie Ešenvalda opusi, piemēram, 2012. gadā radītais koncerts klarnetei un orķestrim Arktikas nakts vīzijas. Tieši tāpēc ir labi, ka augstajām Eiropas amatpersonām tieši pirms multimediālās simfonijas tika piedāvāta vēl arī rūpīgi izvēlēta a cappella kormūzikas – latviešu un igauņu komponistu darbu izlases – programma kora Latvija sniegumā, kurā jo īpaši izcēlās Selgas Mences dziesmas Saule pina vainadziņu tēlaini piepildītais, emocionāli patiesais skanējums – mūsu mentalitātes tīrradnis – un Riharda Dubras sakrālā opusa O, Magnum Mysterium kora faktūras siltais krāšņums.