Ābolu ķocis. Apdzīvo rāmjus graciozi un drosmīgi

Maija Svarinska*****

Izrāde Lakstīgalu māja – divu aktrišu debija. Kristīne Krūze debitē režijā un scenogrāfijas jomā, Sandra Kļaviņa pirmo reizi spēlē monoizrādi. Iznākumā – teātra pērlīte. Vai – spēle ar lielo burtu. Scenogrāfija (otrā autore Austra Hauks) – savā veidā stilizēts retro. Bilžu mozaīka, kas jautri pamirkšķina mūsu priekšstatiem par Agatas Kristi laiku, atsaucot atmiņā konkrētas reklāmas un kinokadrus, kuros triumfē sievišķīgas būtnes māka būt seksīgai un skaistai. Bet divi krēsli un galds – vīrieša pasaule. Smagnēja un stipra. Ne velti izrādes varone Aleksa ilgu laiku domā, ka tas ir viņas atbalsts, un laiski rotaļājas ap to gan sēžot, gan guļus, koķetīgi ceļot kājas augšup, kam netraucē viņas eleganti pavedinošā kleita (kostīmu māksliniece Jana Čivžele). Fifīgi un gudri strādā Sandra Kļaviņa, kura spēlē ne tikai mīlīgo Aleksu, bet arī vīriešus, kas ir tai apkārt. Arī to, kas, kā izrādījies, ir nevis balsts, bet drauds. Ieskaties tam acīs un saproti, cik viņš ir baiss. Taču Aleksai šīs bailes ir jāslēpj, un viņa mūsu acu priekšā apgūst aktiermeistarību. Virtuozais Sandras Kļaviņas tēlojums ir daudzslāņains kriminālstāsts par cilvēku attiecībām. Stāsts, kas izklāstīts rotaļīgi smalkā stilā. Paldies režisorei Kristīnei Krūzei.

Henrieta Verhoustinska****

Triju aktrišu un scenogrāfes kopdarbs ir izdevies. Pirmkārt, tas ļauj skatītājam atkal ieraudzīt Sandras Kļaviņas aktierisko amplitūdu. No vieglprātīgas meičas līdz stiprai sievietei, kura nezaudēs galvu un satvers likteņa grožus savās viegli drebošajās rokās, no veca, šķība dārznieka līdz slepkavas deformētajam prātam – tas viss sadzīvo aktrises monologā tik pārliecinoši un biedējoši, ka izraisa gluži Hičkoka stila tirpas. Otrkārt, konsekventi tiek izturēts režisores Kristīnes Krūzes, scenogrāfes Austras Hauks un tērpu mākslinieces – arī JRT aktrises – Janas Čivželes radītais pin up stils. 40. gadu modes viegli piesegto, safrizēto un hipersievišķīgo, provokatīvās pozās izliekto meiteņu attēli pie sienām vieliski sabiezina to sievišķo seksualitāti, kas bija karavīru ilgu objekts un bildīšu veidā palīdzēja tiem pārdzīvot karu, tomēr radīja sievietēm striktus rāmjus, ko vajadzēja ievērot, lai, tautas valodā runājot, dabūtu veci. Kļaviņa šos rāmjus apdzīvo graciozi un drosmīgi, nebīstoties šķērsot pārspīlējuma sarkanās līnijas, tomēr virtuozi uz tām nobalansējot. Plakstu un balss trīsuļošana, tipināšana uz augstiem papēžiem, pat māju tīrot, svārku plivināšana, ļaujot pamanīt gan zeķu maliņu, gan apakšbiksīšu krāsu, – viss šis arsenāls tiek lietots, lai finālā nonāktu līdz atziņai, ka aiz tā slēpts dzelžains gribasspēks.