Ābolu ķocis. Tīra, esenciāla traģēdijas žanra izpausme

Eva Škenderska***** 

Vladislava Nastavševa Mēdejas iestudējums tagad arī Rīgā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī neapšaubāmi ir notikums Latvijas teātra telpā. Mēdeja ne tikai apliecina Gunas Zariņas aktrises mērogu, nospēlējot mūsdienām netipisku žanru – traģēdiju, bet ir arī viens no konceptuālākajiem iestudējumiem Nastavševa radošajā biogrāfijā. Izrāde ir noslīpēts mākslas darbs, kurā nav nekā lieka un nekā arī nepietrūkst. Absolūtā minimālismā – uz skatuves atrodas vien divi krēsli un tiek izmantota gaisma un mainīga fona krāsas projekcija – režisors panāk, ka viss tiek izstāstīts caur aktieri – ķermeni, mīmiku, balsi. Katra Gunas Zariņas mizanscēna izrādē kļūst par atsevišķu mākslas foto, kas pauž Mēdejas dusmas, aizvainojumu, izmisumu, atriebības kāri utt. Ar nežēlības teātra paņēmieniem režisors un aktieri panāk, ka spriegā enerģija, kas valda uz skatuves, uz skatītāju iedarbojas pat psihofiziski. Izrādes muzikālo partitūru veido Mēdejas dēlu eņģeliskais dziedājums un Mēdejas sāpju un dusmu kliedzieni (par muzikālu elementu kļūst arī koncentrētais, saspringtais klusums, kad Guna Zariņa izrādes sākumā agonijas stāvoklī kliedz bez skaņas) un nagu skrāpēšanās krēsla malā, savijoties gaismai ar tumsu, mīlestībai ar naidu, kas plosa Mēdeju. Līdzās Gunas Zariņas Mēdejai līdzvērtīgs aktierdarbs ir arī Mihaila Troiņika Jāsons.

Henrieta Verhoustinska*****

Mēdeja ir tīra, esenciāla traģēdijas žanra izpausme. Protams, tā ir traģēdija XXI gadsimtā, kurā kori aizstāj dziedājums bērnu skaidrajās balsīs, vēlreiz apliecinot Nastavševa komponista jaudu, un kurā aktieri valkā šodienas apģērbu; unikāli skaistā, simboliski un arī pavisam tieši iedarbīgā gaismu partitūra, ko radījis Oskars Pauliņš, ir pierādījums Krievu teātra tehniskajai varēšanai. Rekvizītu lakonisms – podests, divi krēsli, daži krītoši prožektori (telpu savās izrādēs vienmēr sacer pats režisors) – izceļ Gunas Zariņas traģēdijas aktrises vērienu un jaudu. Mēdejas pirmajā versijā Gogoļa centrā aktrisei bija jāpakļauj dažas skatītāju rindas, turpretim šeit antīkās varones stindzinošā enerģija jāraida pāri visai zālei, un tas izdodas nevainojami gan Gunas Zariņas talanta un meistarības, gan šai versijā mazliet mainītā – vairāk grafiskā, tēlainā, sengrieķu fresku siluetus projicējošā – mizanscēnu zīmējuma dēļ. Gan Krievu teātra aktieriem Igoram Čerņavskim un Maksimam Buselam, gan Jāsona lomas tēlotājam – Mihailam Troiņikam no Gogoļa centra Maskavā – dots uzdevums ar mazliet piezemētu psiholoģisku spēli rezonēt Mēdejas traģiskajam vispārinājumam; varbūt aktieri brīžam ļaujas pārliekam izteiksmīgumam, taču izrāde trāpa saules pinumā.