Stāsts par grāfa meitas krišanu, ļaujoties mīlas naktij ar tēva sulaini, XIX gadsimta beigās tika uztverts kā pārāk drosmīgs un pārāk naturālistisks, jo tajā skarta dzimumu fizioloģisko attiecību intīmā tēma.
Teātra mākslas provokators, slavenais vācu režisors Tomass Ostermaijers, kurš sen pieradinājis Eiropas skatuves aktualizēt klasikas darbus, ierosināja dramaturgam Mihailam Durņenkovam pārstrādāt A. Strindberga lugu, lai tā atspoguļotu laika gaitā pārveidojušos sociālo un kultūras vidi. Tas nu ir paveikts. Dramaturgs saglabājis visas sižeta līnijas, bet ievijis dialogos mūsdienīgu leksiku un darbību pārcēlis uz Krieviju – varoņi no XIX gadsimta Zviedrijas muižas pārcēlušies uz šodienas Rubļovku. Asprātīgi un pārliecinoši tiek pētītas aktuālas tēmas: uzkrātie kompleksi, varaskāre, vīrieša un sievietes nostāšanās pretējās pozīcijas.
Režisors nevelta reveransus apkārtējai realitātei, gluži pretēji, viņš mudina skatītāju piedāvātajos apstākļos atklāt sev pašam sevi. Vienreizēja šoka terapija. Izrādes centrā ir mīlas trijstūris: Jūlijas jaunkundze, sulainis Žans un kalpone Kristīne, kuru lomās iejutušies vadoši Krievijas aktieri - Čulpana Hamatova, Jevgēņijs Mironovs, Jūlija Peresilda.
Skarbs iestudējums, kurā mīlestība ir viss, ko vien varat iedomāties, tikai ne romantika. Miesaskāre, ziņkārība, eksperiments, raksturu cīņa, pašapliecināšanās un paššaustīšanās, sajūsma un izmisums – tas viss virmo neprātīgi nokaitētajās attiecībās starp grāfa meitu un sulaini, kuri uz vienu nakti kļuvuši par mīlniekiem.
Lugas Jūlijas jaunkundze ievadvārdos 1888. gadā Augusts Strindbergs rakstīja: "Teātris, tāpat kā māksla vispār, jau sen man atgādina savdabīgu Biblia Pauperum, analfabētu Bībeli ilustrācijās, bet dramaturgs – laicīgās varas sludinātāju, kas izplata mūsdienīgas idejas populārā formā. Tik lielā mērā populārā, lai sabiedrības vidusslānis, ko veido naskākie teātru apmeklētāji, spētu, galvu īpaši nelauzot, saprast, par ko ir runa..."