Dienu pirms pirmizrādes, kas paredzēta 9.maijā, aktieris neslēpj - galva esot pilnīgi tukša un neko sakarīgu pateikt viņš nespējot. "Parasti par lugu vieglāk runāt, tikko tā izlasīta. Taču mēģinājumu procesā un brīdi pirms pirmizrādes runāt ir visgrūtāk, jo liekas, ka nav ko teikt. Bet, protams, cilvēkiem aktiera domas visvairāk interesē tieši pirms pašas izrādes..."
Artūrs neslēpj, ka viņam ļoti iet pie sirds iespēja spēlēt izrādē, kas tapusi pēc leģendārā amerikāņu kinorežisora Vudija Allena scenārija motīviem. (Savulaik 1994.gadā tapusī Vudija Allena filma Lodes pār Brodveju tika nominēta 7 Oskariem, arī paša Allena rakstītais scenārijs.) "Ja vien būtu tāda iespēja, es labprāt nospēlētu kādā viņa režisētā filmā. Man jau tie Ņujorkas ebreji dikti patīk..." smej Skrastiņš.
Ar ambīcijām viss kārtībā
Par savu varoni Deividu Šeinu Artūrs teic: "Viņš ir normāls džeks no Pitsburgas, kurš piekopj bohēmisku dzīvesveidu, tusējot kopā ar savu labāko draugu un draudzeni, viens otru saukdami par ģēnijiem, un ik pa brīdim kaut ko uzrakstot." Aktieris smaida un neslēpj, ka šī situācija liekoties ļoti pazīstama - savulaik, mācoties Kultūras akadēmijā, bijis vesels periods, kad tā vietā, lai apmeklētu lekcijas, topošie aktieri dzēruši tuvējā gastronomā pirkto vermutu un augām dienām apsprieduši to, kā samaisīs Latvijas kultūras dīķi. "Taču, ienākot teātrī un nokļūstot starp profesionāļiem, sapratām - neko izdarīt nevar. Tas ir attiecināms arī uz manu varoni - skolotājs no Pitsburgas nekad pēc būtības nevar būt režisors no Ņujorkas. Tomēr Deivids parakstās uz visādiem kompromisiem un upurē savus principus, lai tikai nokļūtu Ņujorkā." Līdz ar to Artūram bijusi iespēja izbaudīt, kā tas ir - būt režisoram ar savu galdiņu, lampiņu un režisora krēslu, aktieriem pateikt - "sākam" un "beidzam". "Kādreiz esmu domājis - es varētu vai nevarētu būt režisors? Ko darīšu tad, kad sanāks aktieri?" Strādājot pie lomas, Artūrs sapratis - viņš aplauztos tāpat kā viņa varonis. Tiesa, viņam gan patīkot vērot lugas tapšanas procesu un vakaros tērzēt par mākslu ar režisoriem. "Un tomēr: ja reiz esmu aktieris no Jelgavas, tad nevajag mēģināt iestāstīt, ka esmu režisors no Rīgas. Protams, ambīcijas nenāk par ļaunu, bet līdz zināmai robežai."
Prot pasmieties par sevi
Arī par pašu lugu un tās autoru Artūrs ir gatavs nolasīt vai veselu lekciju. "Tā it kā ir komēdija, un tajā pašā laikā - kā jau Allenam raksturīgi - ir noausts vesels smalks tipoloģiskais tīkls. Tāpēc mums nav viegli spēlēt, jo šī nav situāciju komēdija, kā ierasts līdz šim. Iestudēšanas gaitā mums nācās lauzt arī pašiem sevi." Tomēr Artūrs ir pārliecināts - lai kādus spilgtus raksturus aktieri spēlētu, vienalga, tie ir viņi paši ar visām savām rakstura īpašībām. Turklāt viņam patīk, ka lugas varoņi izrādē ar krietnu ironijas devu pasmiesies paši par sevi. "Mani tas neuztrauc, jo man par sevi un citiem šausmīgi patīk pasmieties. Domāju, ka tā ir laba īpašība - spēt pasmieties pašam par sevi, jo nekādas ilūzijas par sevi neloloju."
Aktieris ļoti gaidot publikas reakciju, kas, viņaprāt, varētu būt divējāda: "Vieni noteikti zina oderi, aizkulises un vismaz daļēji saprot, kā top izrāde; viņiem šķitīs interesantas konkrētas lietas. Savukārt otri, kas par to nezina pilnīgi neko, varētu nolasīt kaut ko pilnīgi citu. Tāpēc mēs visi "baigi" gaidām skatītājus!" Bail no skatītāju reakcijas Artūram gan neesot. Tieši otrādi - tas visam piedodot zināmu adrenalīna devu. Par gaidāmajiem pārsteigumiem, viņš teic - te būs iespēja tik labi pazīstamos aktierus ieraudzīt pavisam negaidītā ampluā. "Skatītājiem varētu būt interesanti atšifrēt, kas kurš ir, jo dažus var pazīt tikai pēc intonācijas..." viņš smejas.
Gaidiet rīt, 10. maijā, Undīnes Adamaites īsrecenziju par pirmizrādi portālā Diena.lv!