Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Šekspīra traģēdija Romeo un Džuljeta

Kopumā varu tikai piekrist, izņemot par mūziku. Pēc izrādes noskatīšanās mūzika ir gandrīz vienīgais pozitīvais, kas palicis atmiņā. Rasima Romeo - traģisks.

Man tiešām žēl, ka tā. Kā gribējās kaut ko lielu...

Paldies par ieskatu. Ja adaptācija nejēdzīga, tad droši vien Evita Mamaja ražojusi, jo viņas dramatizējumi&adaptācijas mēdz būt ļoti vājas, piem. "Marlēna".

Vai Tev ir nācies redzēt kādu Džilindžera izrādi Liepājas teātrī? Par krāsām - ja nu vienīgi šajā konkrētajā iestudējumā, bet tā, protams, aizšāvi galīgi garām. Tas ir faktoloģiski pierādāms. Par Alvi Hermani - kādus viņa režijas šedevrus Tu saskati "Latviešu stāstos", piemēram? Un vai Tev ir nācies redzēt "Vientulīgie Rietumi. Izrāde, kas nav par latviešiem"? Manuprāt, totāla režisoriska izgāšanās. Izrādi iznesa Vilis Daudziņš un Ģirts Krūmiņš ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem (viņi, par laimi, ir tādi aktieri, kuri šarmanti bez kādas režijas nolasīs arī telefonu grāmatu un pratīs piešķirt kaut kādu jēgu arī tai), ko nekādi nevarēja teikt par citiem, kas arī tur piedalījās. Visus neatceros, bet bija vēl Varis Piņķis un Jana Čivžele. Tajā izrādē nebija ne pustoņu, ne arī īstas cilvēcības. Par klusinātajiem pustoņiem. Salīdziniet, lūdzu, JRT un Dailes teātra spēles laukumu izmērus! Kādos pustoņos jāiestudē izrādes Dailē, lai tos saskatītu cilvēki, piemēram, 20. rindā. Lūk, bet liepājnieki slavē Džili tieši par pustoņiem un cilvēcisku organiku viņa Liepājas iestudējumos. Tur gan arī izmēri vairāk atbildīs JRT. Un vēl. Džilis ir iestudējis pietiekami daudz izrāžu arī JRT sākuma posmā 90. gados, kad tur gāja tikai un vienīgi teātramīļi un no tagadējās slavas vēl nebija ne smakas. Lielākie mūsdienu šī teātra slavinātāji tolaik tur savu kāju nespēra. Sandra Zvīgule (tolaik vēl Kļaviņa) pirmo reizi uzplauka tieši Džilindžera režijā (B. Zingera "Muzikants un prostitūta"), liekot tā pa īstam atskārst, kas un kāda viņa ir un par ko kļūs latviešu teātrī.

Tur jau tā lieta. Ja skaidri zin ar kaisli un mākslinieka nerviem ko grib pateikt, tad noteikti arī skatītāji sadzirdēs un vēl bravo izkliegs. Negribu jau glorificēt Hermani un viņa trupu, bet.... faktiski nav nācies vilties. Ir gadījies pieķert sevi,ka šķiet kaut kas no samudžinātā vēstījuma "nav pa zobam", bet noteikti ne "kas tas par balagānu" . Diemžēl, tieši skaļāk aprunātais režisors Dž. liek apšaubīt savus talantus. Daudz klišeju, daudz sarkanbaltmelnā, vai pat neteiktu vienmēr. Šādi ,it kā, nekļūdīgie salikumi ilgstoši izmantoti skaidri parāda, ka izrādes autoriem nav nojēgas par toņiem pustoņiem arī cilvēka dabā. Un vēl trakāk, visas izrādes ir, ai kur prognozējami, infantīlas. Kad vēl un vēlreiz kļūdaini Dž. izvēlas kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu ,ir jādomā, vai tā ir gara radniecība? Vai ? Nezinu. Es tikai skaidri zinu, ka nav teātrī lielāka režisoru izgāzēja vizuālajā aspektā kā tieši šis vājais posms. Pat leļļu teātra izrādes ar šīs dāmas piedalīšanos, pārvēršas par lētu farsu. Iespējams, ka šī ir tā reize, kad pietrūkst visparastākais ... izglītība. Balts.Sarkans. Melns. Un viss?

Jā, šo jautājumu tiešām neuzdeva Susis. Paldies! Jūsu sniegtais skaidrojums, man, lai cik tas ironiski nešķistu, sauc atmiņā vienu tieši Džilindžera agrāko veikumu, proti, A. Kamī "Kaligula", kuru līdzās dažiem JRT šedevriem es vēl arvien uzskatu par vienu no izcilākajiem sasniegumiem Latvijas teātra mākslā. Tieši šis režisors "Kaligulā" centās atmaskot komercializētos masu mēdijus kā mūsdienu Kaligulu - Kaligulu kurš liek mums pārvērst dzīvi par frontālo šovu, Kaligulu, kurš ņirgājas par cilvēcisko, kurš pazemo un pakļauj tieši ar šīm televīzijas šovu metodēm. Mēs dzīvojam šī terora ēnā tieši tāpat, kā Romas pilsoņi dzīvoja pastāvīgās bailēs no sava tirāna. Turklāt izrādē režisoram bija vienkārši izcili izdevies pārraidīt šo jēgu, nemoralizējot un nenolaižoties līdz atsevišķu detaļu šķetināšanai, bet gan pasniedzot visu kā lielu, organisku veselumu ar neiedomājamu emocionālu jaudu. Taisnības labad gan jāatzīstas, ka nekad neko tik labu no Džilindžera vairs neesmu redzējusi. Žēl, protams, ka neizdodas būt Liepājā un redzēt viņa veikumus tur, jo liepājnieki un arī citi, kas ir redzējuši, stāsta, ka tur viņam izdodas gandrīz vienmēr. Dailē gan pēc "Kaligulas" viņš vairs ne ar ko nav iepriecinājis. Tāpēc arī tā cenšos zināt no tiem, kas ir redzējuši, vai ir vērts skatīties katru nākamo gabalu. Negribas likt sev vilties, lai gan zinu, ka principā šim režisoram ir iekšā, viņš var pat ļoti pārsteigt pozitīvā nozīmē. Man tikai šķiet, ka viņš īsti neprot komunicēt ar savu ģēniju un tāpēc itin bieži izmaina un izkaisa to sīknaudā.

Bet kur atbilde uz jautājumu? Vispārējs spriedelējums taču nav atbilde par konkrēto izrādi. Arī Džilindzēra izrādes ir dažādas - "Hanana", "Jūdas skūpsts", "Pūt vējiņi" ir ļoti kvalitatīvas. bet lai tādas atrastu ir jāiet un jāskatās nevis jāmeklē mirkļa baudījums :D OKartes mazspējā.

Nē :) nesekoju gan līdzi, bet reizēm ,sērfojot "daudzajās" TV programmās UN meklējot kādu mirkļa baudījumu, iznāk "uzrauties" uz savdabīgiem reitingu taisīšanas fenomeniem (protams, diemžēl arī uzspiesti daudzie Krievijas kanāli rāda....kaudzēm mēslus). Arī virtuālā vide (atgriežoties pie LV) un piesaistītā biznesa vide (ai, diemžēl... koncertorganizatori, pasākumu organizatori, PR isti,reklāmisti, utml) uzspiež informāciju par šiem īpašajiem "kultūras un izklaides" notikumiem un dalībniekiem. Kopumā tā bilde veidojas žēlīga. Izcilības un cildenas mākslas top arvien mazāk. Protams, kad uzrakstīju iepriekšējo komentu, pati sevi aprāju. Priekškam? Mani jau sen nesaista virspusēja un prognozējama, konjunktūristu vai maztalantīgu un mazgudru ļaužu radošās izpausmes. Labi, savus viedokļus neslēpju arī draugu un paziņu pulkā. Tas mēdz vienot un mēdz izraisīt asas diskusijas. Jo besī, tiešām besī vīzdegunīgs provinciālisms. Jebkurā profesijā. Gribētu tomēr radošos redzēt urķi,kas liek vēlēties vairāk, labāk, meklēt jaunu, meklēt dziļumu, meklēt nervu. Piedodiet, bet šis režisors sniedz plakātiskuun plakanu spēli. Nav uz pasaules tāda darba (kaut Zaķīša pirtiņu) ,kuru nevarētu padarīt par vairāksējuma romānu ar pārsteigumu par cilvēku (dzīvnieku) dabu , uttt. ... tikai to vajag darīt un vajag pārsteigt. Neviens neiestāstīs, ka arī vienkārši cilvēki nav pelnījuši pērles. Lielākoties visi saprot,kad ar viņiem runā godīgi, bet kad baisi melo.

Liels paldies par padomu! Bet vai Jūs tomēr nevarētu pamatot savu viedokli? Kas tieši tur bija kā Ugunsgrēkā vai Okartē, jo es, piemēram, vispār neskatos televīziju, tāpēc nezinu, kas tur ir. Jūs, cik var noprast, skatāties šos abus TV raidījumus, jo sacījāt, ka to skatītajiem patiks, bet citiem - nē. Padalieties savā pieredzē!

luudzu skaidraak izteikties, vai neizteikties nemz. par ko kauns, kam jaakaunas, kuraa skataa, kuraa ainaa...vispaarinaataa gauduliiba nevienam nepaliidz, ne pashai, ne tiem kas uz skatuves..taatad par lietu tagad un konkreeti ar faktiem un pieraadiijumiem.

... un Eleanora Duzē Džuljetu spēlēja 50 gadu vecumā...

Emīlijai Viesturei, pirmajai Dailes Džuljetai Smiļģa iestudējumā, bija jau pāri 30 un jau paaugusies meita. Bet, cik zināms, publika raudāja aiz līdzpārdzīvojuma. Aktrise jau tāpēc ir aktrise, lai spētu nospēlēt ne tikai četrpadsmit gadīgu, nevainīgu, pirmo reizi iemīlējušos meiteni, bet arī dvieli, suni, pretējā dzimuma pārstāvi - visu ko.

tikai pirmā tikai tur pavīd īsta džuljeta atvainojos , protams

Šekspīra laikos Džuljetu spēlēja vīrieši, ja kas.