Dž.Dž.Džilindžers Liepājas teātrī iestudē Dekameronu SPA stilā

Tomēr ne jau visi tiek slāpēt savu kompleksus teātrī. Citiem jāsamierinās vien ar ananonīmo komentāru sadaļu savu kompleksu slāpēšanai. Tā ka arī šajā jomā ir dažādas gradācijas.

Cilvēciņš ar kompleksiem, kuram iespēja tos slāpēt teātrī!

Kā izpaužas minimālisms? Baiba noguldīta kailām krūtīm ( obligātā nodeva), Uldis tūka svārkos nopogājies līdz uzacīm. Baiba uz pirkstgaliem aiztipina skatuves kabatā, viņai lieliem lēkšiem nopakaļ aizpošas Uldis, tad abi no kādas otrās kulises parādās, sak, viss jau nodarīts. Vai Uldis tik neveikls, ka Baibu noķert/ izglābt nejaudāja? Tas būtu tas minimālisms? Tieši režisora un teksta autora devums ir šīs citādi lieliskās izrādes trūkums.

Un kur tad Hanana? T\as izteiksmes līdzekļi arī atkārtojas? Manuprāt, tajā Džilindžers neizskatījās pēc Džilindžera. Un, jā, Liepājā ir spēcīga jauno aktieru paaudze. Un labi aktieri ir nekas bez laba režisora, bet nekas nav dzirdēts, ka Liepājā būtu kāds savs jauns, spēcīgs režisors. Arī "Pjafu" taču arī iestudēja tā paša Džilindžera Dailes teātrī izlolotā Laura Groza. Par "Pūt, vējiņiem" kategoriski nepiekrītu, jo Dž. kā režisoram bija izdevies nedaudz nogludināt tās lietas, kuras K. Lācis kā komponists nebija iekomponējis mūzikā. Tīri pēc partitūras ir acīmredzams, ka komponistu galīgi nebija interesējis Ulda tēls. Taču tas ir svarīgs tēls, jo bez tā izvēršanas zūd visu dramatisko notikumu jēga, tāpēc režisoram bija jādara, ko var. Un vispār cilvēki, kuri apgalvo, ka izrāde ir labi izdevusies pateicoties visiem, atskaitot režisoru, un ka tā ir izdevusies par spīti režisoram, principā atzīstas tajā, ka nesaprot, kā funkcionē teātris. Proti, izrādi, protams, var saglābt kaut kādas detaļas, ja režija ir slikta, bet tikai saglābt, jo patiesi labu to, it sevišķi tik apjomīgu kā "Pūt, vējiņi" neviens atsevišķs zobratiņš nepadarīs, jo tā vienalga buksēs. Ja izrāde nebuksē, bet spēlējas raiti, tad tas ir režijas nopelns. Un izrādi turpina spēlēt izpārdotās zālēs jau kuro gadu. P.S. Pat pretēji flangu teātra kritiķi atzina režijas nozīmīgo lomu "Pūt, vējiņu" veiksmē. Un par slīcināšanās skatu arī domas dalās. Teātris ir nosacīta māksla, tāpēc vismaz ļoti daudziem, ko es zinu, un man nelikās absolūti nepieciešams meklēt tādus naturālistiskus risinājumus kā G Pieša filmā vai tādus simbolismu kā 80. gados Māras Ķimeles Valmieras teātrī iestudētie "Pūt, vējiņi", kur Daces Eversas Baiba noslīcināšanās vietā apsedza sevi ar Ulda laivas buru. Minimālisms kā sājā gadījumā absolūti neliecina par režijas vājumu.

Varu runāt tikai par Raganu un Pūt, vējiņiem. Visi aktieru izteiksmes līdzekļi, kas šķita interesanti Raganā, atkārtojas no izrādes izrādē, piemēram, Pidžamās. Pūt, vējiņus ceļ lieliskais aktieru darbs, kustību režisora, vokālā pedagoga, scenogrāfa, gaismošanas meistaru ieguldītais. Taču tieši tur, kur vajaga režisora palīdzību/ risinājumu, piemēram slīcināšanās skats, skaidri redzams, ka režisors izbraucis uz uz pārējo mākslinieku rēķina. Liepājas teātrī var gavilēt, jo ir spēcīga jauna maiņa!

man arī kādreiz DžDž izrādes kaitināja, pat biju apņēmies "nekad vairs", bet pēdējās Liepājā iestudētās ir lieliskas. Ragana, Hanana, Pūt vējiņi tiešām spēcīgas izrādes!

Sakiet, kas tieši Jums nepatīk? Tas, ka atgādināja kaut kādus faktus, kuri ar skaļu blīškšķi krīt ārā no Jūsu perfekti strukturētās pasaules? Var varbūt gribat apgalvot, ka šīs izrādes nav labas un nebija nominētas?

Nesapratu, kas ir SPA stils, kā tas izpaužas un varētu būt nolasāms izrādē?