Būdams kalpones dēls (kura gan pēc daudzu gadu nelicencētas kopdzīves un sadzīvotiem trim bērniem bija ieprecējusies buržuāziskā ģimenē), ticis pie sievas – baroneses, izjaucot viņas iepriekšējo laulību, starp citu, ar paša draugu, rakstnieks, lai arī koķetēja ar sociālisma idejām, patiesībā neticēja nekāda veida vienlīdzībai, krasi apzinājās sociālo kārtu un dzimumu atšķirības un, reālas vai iedomātas pieredzes izmocīts, no sirds nicināja sievietes, pie viena nicinot arī sevi, kurš aizvien no jauna iekrīt nicināmo radījumu slazdā. Bez šaubām, Strindbergs jutās kā sieviešu ļaunprātības upuris. Jebkuras attiecības ar jebkuru pretējā dzimuma pārstāvi – māti vai māsu, vai kalponēm un auklēm, nemaz nerunājot par sievām, īpaši pirmo – minēto baronesi Sīri fon Eseni, – izvērsās mokošā karā, nožēlojamā konkurences cīņā, kas spožā, nesaudzīgā – pirmām kārtām jau pašam Strindbergam – atklātībā aprakstīts prozas darbā Nelgas aizstāvības runa.
Aizliegtie paņēmieni
Luga Tēvs sarakstīta dažus gadus agrāk – laikā, kad 14 gadu ilgā greizsirdības un ambīciju sadursmju apēnotā laulība ar Sīri jau bija agonizējusi un tapa arī tādas t.s. naturālisma perioda lugas kā Jūlijas jaunkundze un Kreditori. Nav brīnums, ka galvenā varoņa – rotmistra – vaibstos var ieraudzīt pašu Strindbergu, kurš ģimenei pārmeta, ka tās dēļ nav realizējies kā zinātnieks vai mākslinieks (jāteic, gan vienā, gan otrā jomā – izņemot literatūru – Strindbergs bija un palika diletants), un inkriminēja savai sievai, ka tā apzināti novedusi viņu līdz prāta aptumsumam, kas tik tiešām smagi skāra rakstnieku XIX gs. 90. gados. Lugas konflikts ir samērā vienkāršs – cīņā par varu ģimenē un tiesībām noteikt bērna likteni sieva izmanto aizliegtu paņēmienu – apzināti vieš vīrā šaubas par viņa paternitāti (jāpiemin, ka Strindbergu visu laulību laikā vajāja aizdomas, ka viņš nav bērnu tēvs). Sākumā tādēļ, lai apšaubītu t. s. "tēva tiesības" izlemt meitas nākotni, vēlāk, redzot, cik graujošu iespaidu aizdomas atstāj uz vīra garīgo stāvokli, – lai pavisam atbrīvotos no šī "šķēršļa". Taču, pateicoties autora talantam, rotmistrs ar viņa pārkairinātajiem nerviem, gļēvumu, vieglo padošanos jebkurām aizdomām ir mazākais tikpat nesimpātisks kā viņa intrigante sieva.
Sievietes un vīrieša sarežģītās attiecības ir viena no režisores Māras Ķimeles spilgtākajām tēmām. Visbiežāk viņas izrādēs sieviete ir vīrieša agresīvo iekarotāja instinktu upuris, gan rādot arī pašas pretrunīgo lomu skarbajā attiecību kaujas laukā. Iestudējot lugu Tēvs, režisore mēģinājusi būt maksimāli objektīva, turklāt uzsverot pašam Strindbergam ne pārāk būtisko bērna klātbūtni un bērna ciešanas divu pieaugušo ķīviņu krustugunīs. Janas Čivželes Berta nav septiņpadsmitgadīga jaunkundze, bet bērns uz pusaudzības robežas, un aktrise ļoti konkrēti, ne mirkli nepārspīlējot (kas nereti gadās, pieaugušajiem tēlojot bērnus), rāda gan tipisko bērna plastiku, gan runas un klausīšanās manieri, vienlaikus atklājot apņēmīgu, dzīvespriecīgu, vēl smaguma nenomāktu personību. Kulminācijas un, iespējams, personības lūzuma brīdis, savā ziņā pieaugšana notiek, kad tēvs apdraud viņas dzīvību. Nesakot neviena vārda, pat nepakustoties Bertas seja ir ilustrācija pasaules sagrūšanai.
Notikumi un nenotikumi
Bez šaubām, veiksme ir arī Sandras Zvīgules atveidotā Laura. Viņas jūtu un motīvu partitūra ir tik sarežģīta, emocionālie stāvokļi tik mainīgi un divdabīgi, ka ar vienu roku rakstīt, ar otru – iedurt nazi sirdī šādai sievietei nebūtu nekas ārkārtējs. Aktrise ir atradusi attaisnojumu jebkurai, pat visneglītākajai savas varones rīcībai – ir skaidrs, ka viņai tā nav primitīva cīņa par varu vai bērnu, ka visa pamatā ir atgūt vīru, ar kuru zudušas gan emocionālās, gan seksuālās saites. Tas ir jauns solis taciņā, kas iemīta ar Natālijas Petrovnas lomu Ķimeles izrādē Mēnesis uz laukiem, – bet tiešām jauns, jo Laura atšķirībā no savas priekšgājējas ir nelaimīga sieviete, kas novesta – vai novedusies – līdz īstam izmisumam.
Jebkurā Strindberga "naturālisma perioda" lugā attiecības starp vīrieti un sievieti ir īstais karš, kura galvenais objekts, bez šaubām, ir vara un ietekme. Emancipācijas kustība, atņemot tradicionālās dzimumu pozīcijas, sievietei lika konkurēt ar vīrieti, un šī konkurence asi dzēla kompleksu māktajā Strindberga prātā – un arī viņa emanācijā – rotmistrā.
Var saprast Māru Ķimeli, ka viņa, lai nenosvērtu auditoriju vienā vai otrā pusē, rādot galveno varoni tik nepievilcīgu, kāds tas atklājas lugā, neirastēniskā rotmistra lomu uzticējusi Gundaram Āboliņam – aktierim, kurš apveltīts ar košu, nepārprotamu skatuves harismu, vīrietim, no kura staro veselīga pašpārliecinātība un vitāls hedonisms. Taču, piemēram, Ķimeles Jāņonkulī Āboliņš šīs īpašības ir retušējis, bet Tēvā tas atkal ir omulīgais, uz rosību ne pārāk tendētais Oblomovs, kurš pirmām kārtām vēlas, lai viņu liek mierā. Arī bioloģiskie, jutekliskie motīvi, kas Strindbergam ir slimīgi sāpīgi, Āboliņa rotmistrā nestrādā – viņš atstumj sievu, lai nedotu viņai iespēju caur seksu "nopārdot" savu patiesību, nevis dziļāku, freidiski iekrāsotu – kā Strindbergam – motīvu dēļ. Taču tādā gadījumā nav jūtami un saskatāmi daudzi viņa rīcības un garīgā stāvokļa cēloņi, pārsteidz šāda vīrieša ātrā nonākšana neprātā, īpaši ainā, kurā viņš apdraud bērnu.
Lai gan izrādē liela nozīme piešķirta "atmosfērai" – istabas iekārtojumam ar īstām, apdzīvotām attiecīgā laikmeta mēbelēm (scenogrāfs Rūdolfs Bekičs sarūpējis daudz funkcionāli ietilpīgu rekvizītu, sākot ar tintes nospiedni un cigāru grieznītēm un beidzot ar izteiksmīgu galda lampu), čalām, kas skan no «citām istabām», Šopēna mūzikai, Kristīnes Jurjānes detalizētajiem tērpiem ar pogām, priekšautiem, mežģīnēm un matu sprādzēm, tā īsti nestrādā, jo vairāki personāži paliek knapi ieskicētas sociālas zīmes līmenī, tādējādi visu atmosfēras taisīšanu darot samākslotu. Edgars Samītis uz meitām kārā kavalērista – rotmistra dienestnieka Neida – lomā ir dzīvs, trīsdimensionāls tēls, kam piemīt virkne dažādu īpašību – bezbēdība, jutekliskums, nevilša cieņa, stāja, statusa noteikta aprobežotība –, Gatis Gāga mācītāja lomā ļauj nojaust pagļēvu, svārstīgu cilvēku, savukārt Anda Stroda Vecāmamma ir groteska, raganīga būtne kā no šausmu stāstiem, bez valodas un prāta (šķiet neticami, ka šī spokam līdzīgā parādība spēj izveikt visu, ko par viņu stāsta mazmeita Berta), bet Varis Piņķis kā ārsts, kuru savā pusē pārvelk Laura, vai nu īsinot tekstu (tas gan darīts minimāli), vai citu iemeslu dēļ, palicis bez jebkāda rakstura un motivācijas. Režisores ieviestās Lienas Šmukstes somnambuliskā Ķēkša un Ingas Alsiņas šmaugā Guvernante, kas acīmredzot vajadzīgas, lai pamatotu ģimenes tēva sūdzības, ka sievišķi viņu apsēduši līdzīgi epidēmijai, ir vien skices «par tēmu».
Nevienmērīgā izrādes kopaina īsti nesniedz atbildi, kāpēc šī luga un kāpēc tieši tagad. Nez vai tāpēc, ka diskusijas par dzimumu lomām ir visai kuriozi aktualizētas publiskajā telpā. Pieļauju, ka Mārai Ķimelei šķiet interesanti lūzuma laika cilvēki, kas mīt laikā, kad mainās vērtības un gaisā jaušamas pārmaiņas. Pieļauju, ka ir kaut kas šajā izrādē, ko spēšu novērtēt tikai pēc laika.