Gunārs Janaitis

1/22

FOTO: Dailes teātrī tapis romāna Bovarī kundze iestudējums

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

18 komentāri

19. novembris, 2014, 11:50

Š.

Izrāde bija lieliska,varbūt ne šedevrs,bet vismaz Dailē beidzot ir teātris!Lielisks arī aktieru darbs!

Atbildēt
1
2

17. novembris, 2014, 21:37

Paulas Jēger-Freiman rēgs

Pēc videorullīšiem DT mājaslapā spriežot, scenogrāfija ir neslikta. Tikai aktieri gan ņemas ar to smagnējo, latvisko pseidodziļdomību, kas ir pilnīgs pretstats francūžu domas spraigumam, tiešumam un neaizspriedumainam vieglumam. [Te īpaši jāatzīmē Pēteris Liepiņš - tāds tēls varētu būt Mērnieku laikos vai Zaļajā zemē - un es personīgi mīlu abus šos, kā manā jaunībā teica, ramāņus.] Starp citu, ja Gistavs Flobērs esot teicis - Emma Bovarī esmu es! - tad pilnīgi iespējams, ka viņš to tā arī ir domājis.

Atbildēt
6
2

17. novembris, 2014, 17:16

Ameba

Pēc bildēm spriežot, scenogrāfija ļoti atgādina Žagara Jevgeņiju Oņeginu un tamlīdzīgos. Tāda Staro Rīgas estētika. Lielformāta, lēti un laikam labi. Var paņemt līdzi vienā "čipā"....

Atbildēt
1
2

17. novembris, 2014, 14:34

skatītājs

Tas, ka Kristīne vēl nav precējusies, ir labojams...

Atbildēt
2
0

20. novembris, 2014, 20:20

apžēliņ

Tagad taču kruti ir dzīvot civillaulībā vai šā tā, ja precās, tad laulību līgums 1. vietā. Tā tā lielā mīla, kuru galvenokārt romānos sastopam, bet arī tikai vecos. Vienalga labi, ja stils būtu kā mūsdienās, tad nabagi mēs būtu, jej bogu!

16. novembris, 2014, 12:56

X

Artūrs Skrastiņš...atkal un atkal...Cita vairs nav??

Atbildēt
9
0

16. novembris, 2014, 9:19

H

"Pieaudzēt" var daudz ko, bet Flobēra gabaliņš, cik atceros, nebija gan par sievietes māņu pasauli, bet gan rakstnieka projekcija par to, kā viņš raugās uz savām mīļākajām. Tēvišķa attieksme "nu ko tu skaistule, starp krupjiem? Nāc pie manis!" Tāds sieviešu atbrīvošanās raksta gabals, kurš nevis runā par māņu pasauli, bet otrādi, mēģina to izveidot. Tajā laikā dažādi ģēniji ar šāda tipa liberēšanas idejām spēja sev nodrošināt diezgan plašu harēmu. Tas arī viss stāsts, nekā vairāk tur nav.

Atbildēt
2
7

17. novembris, 2014, 14:10

kode no Flobēra arhīva

Vēl es, Gistavs Flobērs, esmu slavens ar vēstuļromānu Žoržas Sandas apgādā. Tādas sabiedrības sievietes šodien ir ļoti aktuālas ar savu mīlestību naudas un mantas saitē, ja atraujas dabū pa purslām un pareizi. Viņas savā ziņā ir sliktākas par prortitūtā, kuras kopj savu amatu, bet te laulībā tirgojas ar savām lietiņām. Jo turīgākās aprindas, jo neintiliģentākas un alkatīgākās. Jēdzienu MĪLESTĪBA jāsvītro, lai paliek kaislība un savtīgums!

16. novembris, 2014, 12:57

Vārds

Slikti atceries.

16. novembris, 2014, 11:40

Just saying

Diez kuram gan tas būtu interesanti, ja tas tiešām tā būtu, kā H raksta. Turklāt no kuras vietas viņš pats ir "pieaudzējis", " to, kā viņš [Flobērs] raugās uz savām mīļākajām"? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Flobērs ir izteikti tāds rakstnieks, kurš, lai gan rakstīja arī citu ko, bet pasaules atpazīstamību ir ieguvis tieši un tikai ar šo vienu romānu. Es vēl saprastu, ja viņam būtu pirms tam tapusi bestselleru virkne, tad varbūt arī kādu interesētu viņa mīļākās. Bet citādi - vispirms tā kā derētu uzzināt, kas tas Flobērs tāds pats ir, lai interesētos par to, " to, kā viņš raugās uz savām mīļākajām". Vai tad ne tā?

16. novembris, 2014, 9:23

B

Muļķības.

15. novembris, 2014, 16:46

Ameba

Jā ... un nē Atļaušos salīdzināt ar kino. Tik bieži tiek atkal un atkal vilktas ārā pasakas (par Šekspīra daiļradi ar to var teikt). Un.... tik bieži skatītāji pēc filmas mēdz aplaudēt. Patiesā priekā un pateicībā. Tomēr atrodas jauni "tulkojumi", jauni redzējumi uz pavisam klasiskām it kā visiem zināmām vērtībām. Piemēram, nesenā Maleficenta. Kur tik eleganti nomainīja mainīgo un nepastāvīgo vīriešu mīlestību pret Mātes (Audžumātes) Lielo mīlestību,kas.... strādā. Ar to es vēlos teikt, ka var "uzrakt" jaunas šķautnes arī Bovarī kundzes motivācijās (mūsdienās ļoti pat aktuāla jaunu meiteņu ar pieaudzētiem gariem matiem un ondulācijām vēlmes atrast vai piemēroties bagātu ļaužu paradumiem, vai hipstermeiteņu dīvainās vēlmes pie bārdaiņiem meklēt kultūras un inteliģences korifejus) Ehhhhh, daudz to variantu, daudz iespējamību. Plakans it viss ir satraucoši.

Atbildēt
3
2

15. novembris, 2014, 0:36

Paulas Jēger-Freiman rēgs

Protams, vislabākie novēlējumi DT, Atkočūnam un aktieriem, BET - šīs lugas par laikiem, kad jaunas sievietes izgāja pie veciem pārtikušiem vīriem, jo citādi nevarēja ne izdzīvot, ne gūt kaut kādu statusu sev sabiedrībā - Bovarī kundze, Anna Karēņina, Nora, Heda Gablere, u.tml. - tām šodien vairs nav rezonanses. Var manīt, ka pat galvenās lomas tēlotāja nav uztvērusi vēsturisko kontekstu, jo "šķiros, man ir apnicis, un viss" Bovarī laikos gluži nenozīmēja to pašu, ko šodien.

Atbildēt
10
5

15. novembris, 2014, 18:21

Vārds

musu tagadeja sabiedriba,sievietes iet pie veciem viriesiem,kuri tos var apgadat.,nevar but tur nekada milestiba.,cilveks izdara tadu soli bet tik viemkarsi atpakal neko nevar pagriezt.,vel ir tadas vecas profesijas parstaves kuram tas ir bizness.,nevar iedomaties,ka var ta dzivot.,un ka normala sabiedriba var to uztvert normali,jo tas nav nekas normals,.ne tas ka jaunas iet pie veciem veciem,ne ari tas ka tas var but pelnas avots

15. novembris, 2014, 15:15

Rumpumpele

Nu, bet ja citā, nevis sižeta līmenī, klasikā kaut ir aktuāls, tad tā ir aktuāla vienmēr. Par to jau es arī rakstīju. Protams, ka 19. gs. laulības koncepcija vispirms jau noslēgšanas stadijā un pēc tam tai sekojošā (ne)iespējamā šķiršanās ir pārāk vēsturiska un specifiska tēma, lai tās dēļ kaut ko iestudētu teātra zālē ar tūkstoš vietām. Taču bovarisma analīze, domāju, mūsdienās aktualitāti nav zaudējusi pat vismazākajā mērā. Bovarisms šajā romānā ir daudz, daudz svarīgāka tēma par laulību, tās pārkāpšanu, tās šķiršanu. Tie ir tikai slimības simptomi, ja tā var izteikties. Otrā lieta, ko Jūs sakāt, patiesībā norāda uz to, ka Jums drīzāk ir iebildumi pret mūsdienu latviešu teātra paņēmieniem t.i. izteiksmes veidu, nevis tēmām un saturu, par kuru tas runā. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Es tā saprotu, ka izteiksmes veids tomēr, nevis saturs, mūsdienu teātrī Jums šķiet nepieņemams. Man ļoti patīk opera un daudz esmu redzējusi visādus ārzemju iestudējumus gan ierakstos, gan dzīvajā, gn translācijās, tostarp Mezzo. Es neteiktu, ka arī tur vairumā gadījumu režija mani sajūsminātu. Vairāk izpildītāji un mūzika. Vispār dzīvoju ar pārliecību, ka šis nav režijas laiks.

15. novembris, 2014, 14:12

Ameba

Tieši virspusējā sižeta līmenī mūsu laikam daudz kas nav aktuāls. Uzmeistarot tipa laikmeta ietērpus, ievietot naudas taupīšanas nolūkos stalažu krāvumos, slēpjoties aiz baigi moderno vēsmu stereotipiem, izlaižot saturā kaudzi dialogu (lai nav tik daudz jāsaspringst) veidojas tāds...... nu ..... kā smuko zīmējumu Šekspīrs bērniem. Man ir sadāvināti tādi Romeo un Džuljetas, Sapnis vasaras naktī, u.c. :) Tāds ir arī mūsu teātris, tikai bez smukām bildēm. It kā tēma līdzīga, daži vērtīgie citāti saglabāti (labi ka tos nepavada ar bungu rīboņu kā cirkū) un visssss. Tiešām viss. Man reizēm patīk paskatīties Mezzo iekš TV. Tur tādi izcilības paraugi mēdz būt. Reizēm smadzenes līksmo par jaunu failu piepildīšanu. Un vizuālais materiāls..... ohooohooo

15. novembris, 2014, 11:26

Rumpumpele

Jums abām var pilnībā piekrist tiktāl, ciktāl runa tiešām ir par šķiršanos. Taču "Bovarī kundze" nav primāri par to. Tā ir par sievietes apmaldīšanos savā māņu pasaulē, ko pēc tam pat iesauca par "bovarismu". Ar šo jēdzienu apzīmē cilvēku, kurš visu savu dzīvi būvējis uz pārspīlētas pašvērtības, pārspīlēti augsta un nepamatota pašvērtējuma, iedomības, kurš šķiet, ka viņš ir labāks, augstāks, cēlāks par vidi, kurā spiests dzīvot, ka visi apkārtējie tādi prasti dzīvnieki vien ir, kuri no viņa neko nesaprot. Šķiršanās Emmas Bovarī gadījumā, arī laulības pārkāpšana nav salīdzināma ar, piemēram, rēga piesaukto Annu Kareņinu. Annai Kareņinai tiešām gribējās ļauties kaislei un aizmirsties, tāpēc viņa "ieberzās", kamēr Emma Bovarī "ieberzās" tieši aiz tā, ka vispār nekad nebija sevi pieskaitījusi kā piederīgu tai pasaulei un videi, kurā dzīvoja. Visa viņas dzīve jau bija aizmiršanās no fakta, ka viņai jādzīvo sevis necienīgā vidē. Viņas mīļākie (ja pareizi atminos 2), bija no augstākām aprindām par viņu, tātad viņas laulības pārkāpšana bija savas sociālās determinācijas pārkāpšana. Un pašnāvību viņa izdarīja ne tik daudz aiz vainas sajūtas kā Anna Kareņina, bet aiz tā, ka viņas ilūzijām tika brutāli norauts šis iedomu plīvurs un viņa bija spiesta ieraudzīt to sasisto sili savā priekšā. Vēl vairāk - sili, kuru viņai nevajag ne veselu, ne sasistu, bet gan to, ka bez šīs siles nekā cita nav. Nezinu, man nav ne jausmas, kādi akcenti no šī klasiskā romāna ir pārcelti uz DT skatuves, jo vēl neesmu redzējusi izrādi, tomēr tajā, kas attiecas uz pašu Flobēra romānu, nav gluži taisnība, ka tas ir par 19. gs. sievietes vēlmi izrauties no laulības. Tas ir pārāk virspusējs un tikai (arī pavisam nosacīti) romāna sižetā balstīs secinājums. Turklāt no desmit fotogrāfijām es neņemtos secināt, ko galvenās lomas tēlotāja ir uzsvērusi savā tēlā. Tas stāsts tomēr nav tik vienkāršs. Un, ja jau par modernākiem, saturiem, tad es tā saprotu, ka vecajam Šekspīram, Čehovam, Blaumanim vai Ibsenam Jūs tā kā "parakstāt" skuju taku no Latvijas skatuvēm? Jo viss par ko viņi raksta, tajā virspusējā sižeta līmenī tiešām mūsu laikam vairs nav aktuāls. Tur nu es tiešām piekrītu.

15. novembris, 2014, 2:00