Kas viņš ir, šis noslēpumainais dakteris Živago, kura uzvārds skan teju kā no zinātniskās fantastikas filmas? Atsaucot atmiņā kādu latvju kultūras ierēdnes folklorizētu izteicienu – jā, kaut kas liels, bet – kas? Vai tiešām terra incognita?
No literatūras un kino
Kulta romāns, kulta ekranizējums, par kuriem Latvijā daudzi dzirdējuši, bet, kā smejies, dzīvē varbūt nav nobaudījuši, – Eižena Rauhvargera un Jāņa Sirmbārža tulkojums/atdzejojums gan izdots 1995. gadā, tomēr bestsellera statusu nav iemantojis. Savukārt 1965. gadā veiktā Deivida Līna ekranizācija, kaut arī apjūsmota neredzot (tur taču Omars Šarifs un Džūlija Kristi!), tomēr nekur tālu no amerikāņu kļukvas – štampainiem priekšstatiem par mežonīgo Krieviju – nav tikusi. Daudz labāku un adekvātāku iespaidu varbūt atstājis krievu TV seriāls jeb patiesībā – vienpadsmit daļu kinoromāns ar Oļegu Meņšikovu un Čulpanu Hamatovu centrālajās – daktera Živago un Laras – lomās (2006). Toties amerikāņu filmai ir aizraujoša priekšvēsture – kad, neraugoties uz Hruščova atkusni, PSRS neizdevās publicēt 1955. gadā pabeigto romānu, Pasternaks to slepeni nodeva ietekmīgajam itāļu izdevējam, turklāt vēl komunistam Džandžakomo Feltrinelli. Romāns, par kuru Pasternaks 1958. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, no kuras – pēc sirsnīga partijas ieteikuma – atteicās, bet tik un tā tika izslēgts no PSRS Rakstnieku savienības. Abi šie dramatiskie notikumi tuvināja izcilo dzejnieku un prozaiķi nāvei (1960). Un viss tikai tāpēc, ka Pasternaks bija "neviennozīmīgi", proti, inteliģentā daktera un poēta Jurija Živago acīm, atainojis Oktobra revolūcijas jeb, kā tagad saucam, 1917. gada boļševiku valsts apvērsuma gaitu. Tātad – visupirms – Doktors Živago ir slavena krievu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Borisa Pasternaka romāns par valsti, inteliģenci un nāciju izšķirīgos vēstures griežos. Aizraujošs, bet smags. No bērnu dienām līdz nāvei – un nāvei spēku pilnbriedā, bet ar tukšu dvēseli, kuru aprijusi dzimtene Krievija.
Kāpēc Doktors Živago?
Izrādes režisore Indra Roga uz jautājumu – kāpēc Doktors Živago? – atbild vienkārši: lasot Borisa Pasternaka romānu, ir sajūta, ka es kļūstu labāka.
Kāpēc Valmieras teātris? "Te ir ansamblis. Te es varu strādāt, nebaidoties sastrādāt muļķības un pēc tam atzīt, ka tās bijušas muļķības. Man nav jābūt rezultatīvai. Ir process. Es varu kopā ar aktieriem meklēt, jo viņi ir brīvi un atvērti. Nevis būvēt izrādi, bet mēģināt to radīt."
Kāpēc tāds pārmaiņu, kataklizmu laika darbs tagad? "Es pirms mēģinājuma ieslēdzu televizoru un redzu, ka Sīrijā ir bijis ķīmiskais uzbrukums. Bērni guļ rindiņā, ļoti daudz bērniņu, kuriem ir šausmīgi slikti. Katru gadu notiek vairāk nekā simt karu. Nemitīgi kaut kur karo. Es saprotu, ka tas nav šeit, tas nav blakus ielā, neskar mani tiešā veidā. Bet par katru no tiem – sāp. Zojas dzīvokļa un arī Živago laiks ir tāds eksistenciāls, tas ir laikmets, kad pasaule izdarīja ļoti nopietnu pagriezienu, cilvēki kaut kādā veidā... apbērēja Dievu. Jā, Nīče jau pirms tam bija pateicis, ka Dievs ir miris, bet šajā laikā visi beidzot to saprata. Tas, ko Nīče pateica, visiem iesēdās sirdī."
Kas ir romāna un izrādes galvenais varonis Jurijs Andrejevičs Živago? "Boriss Pasternaks šajā vārdā iekodējis ļoti daudz. Jau viņa vārdā sastopas senslāvu Сын Бога Живаго – "dzīvā Dieva Dēls" – un Андрей Юродивый – svētais vientiesis Andrejs, pazemības iemiesojums. Bet romānā ir vēl kāda būtiska lieta, un, jo vairāk es tajā rokos, jo vairāk saprotu – tas nav par reliģiju, tas nav par Dievu un sātanu. Tas ir par nebūtību vai esību. Ir tāda sajūta, ka viss romāns ir par trim dienām, kas interesē Pasternaku un Živago, kas ir viņa dzejā: pats nomiršanas vai augšāmcelšanās fakts nav tik svarīgs, cik tas, kas notiek pa vidu, tajās trijās dienās, kad nav nekā, ir pilnīgs tukšums. Kā romānā teikts: kad nemirstīgais mīlestības iemiesojums tiek atdots zemei, ir skaidrs, ka tur viņam ir jāpārtop, jāiztur vētra, jāizcīna sava cīņa. Augšāmcelšanās ir pūles. Živago tīfa laikā vajā trīs teikumi: vajag pamosties, vajag piecelties, vajag augšāmcelties. Cilvēks savas dzīves laikā atdzimst neskaitāmas reizes.
Živago dzīvi nosaka viņa vecāku nāve: mamma nomira un pacēlās augšā, tēvs izdarīja pašnāvību un nogrima lejā. Tie divi poli rauj viņu uz pusēm. Tā ir viņa cīņa. Romānā ir kāds teikums, kas mani ļoti aizrāva. Kad aizbrauc viņa mūža mīlestība Lara, viņš atkārto – un to nevarētu teikt, ja tas būtu tikai melodramatisks romāns par mīlestību: "Tagad galvenais ir izdzīvot." Viņa gribasspēka trūkums patiesībā ir kaut kas pilnīgi pretējs. Jurijs Živago ir ļoti spēcīga gribasspēka cilvēks, tikai tas nav vērsts uz darbību redzamā veidolā. Kad advokāts Komarovskis viņam piedāvā jūras ceļu, piedāvā izglābt Laru, dzīvību, profesiju, jebko – viņš saprot, ka nespēj to izmantot. Tā ir tikpat kā kārdināšana tuksnesī, kad sātans vilina Kristu ar pasaules valdnieka godu. Ir tādas zonas, kurās nevajag iet. Ir jādzīvo ļoti apzināti un talantīgi. Tas ir jautājums, kas arī mani nomoka: kā nevis talantīgi taisīt izrādes, bet talantīgi dzīvot. Živago lieto vārdu жизнетворчество – "dzīvrade". Radoša dzīvošana. Brīžos, kad aiziet kāds cilvēks, kādu laiku šis dzīves nozīmes jautājums tevī iekšā vārās, un tad tu to atkal nogrūd kaut kur dziļumā, jo grūti par to domāt, negribas par to domāt. "Domājot par nāvi, māksla rada dzīvi," Živago saka. Protams, grūti domāt par nāvi visu laiku. Protams, tas ir smagi. Bet, cauri tam smagumam izejot, var radīt kaut ko vieglu, uztaustīt kādu kopīgu saiti, tīklu, kas mūs visus vieno. Vajadzīgs baigais spēks, lai dzīvotu talantīgi."
Doktors Živago
Pirmizrāde Valmieras teātrī 22. septembrī, turpmākās izrādes – 25., 26. septembrī un 5., 19., 20. oktobrī.
Sīkāk – www.vdt.lv