Pagājušajā nedēļā Rēzeknes teātrī Joriks pirmizrādi piedzīvoja režisora Georgija Surkova iestudējums Uzmanību, durvis aizveras! pēc amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa lugas Ilgu tramvajs motīviem – darbs par smalko robežu starp realitāti un ilūziju. Šis ir otrais režisora uzvedums Rēzeknes teātrī – iepriekšējā sezonā viņš ir iestudējis krievu autora Ivana Viripajeva lugu Ilūzijas. "Ar Ilūzijām bija grūti, jo skatītājiem bija sarežģīti tikt pāri barjerai, ka teātris var būt arī citāds," atzīst Georgijs Surkovs, kurš izrādei bija izvēlējies neierastu formu.
"Tas nav atkarīgs ne no cilvēku izglītības, ne no dzīves pieredzes, tas ir atkarīgs no teātra skatīšanās pieredzes," paskaidro režisors. Jāatgādina, ka pagājusī sezona bija debijas sezona Jorika latviešu trupai – līdzās Georgijam Surkovam izrādes šeit iestudēja arī Mārtiņš Eihe, Toms Treinis un Inga Tropa, kuras iestudējums Drebošā telts par daudzveidīgo, aizraujošo un noslēpumaino indiāņu pasauli ir ticis nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem.
Rudens teātra raža
3. oktobrī Rēzeknes teātrī tiks piedāvāts nākamais Georgija Surkova darbs – dzejas un mūzikas uzvedums Veidenbaums. Live, kas ir veltīts dzejnieka 150. dzimšanas gadskārtai. "Es viņu nebiju lasījis kopš skolas laikiem un biju aizmirsis, ka viņš nomira 24 gadu vecumā. Viņš bija jaunāks par mani," akcentē režisors, kurš kopā ar aktieriem ir centies notraukt putekļus no Eduarda Veidenbauma daiļrades uz jauneklīguma un "draiva" nots. "Aktieri paņēma mūzikas instrumentus, izvēlējās dzejoļus un sāka improvizēt,» atminas Georgijs Surkovs. Iestudējums Veidenbaums. Live tiks izrādīts arī citur Latvijā.
Rudens izskaņā režisors atgriezīsies Rīgā – 22. novembrī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos viņa uzvedums Dziļā, skumjā jūra. Georgijs Surkovs iestudēs britu autora Terensa Retigana lugu The Deep Blue Sea, kas ir piedzīvojusi divas ekranizācijas – 1955. un 2011. gadā – attiecīgi ar Vivjenu Lī un Reičelu Veisu galvenajā lomā. "Šis darbs ļoti sasaucas ar Ilgu tramvaju. Tā galvenā varone grib būt Blanša, bet viņai nesanāk," smejoties piebilst režisors, kura izrādē Esteri Koljeri atveidos Dita Lūriņa.
Savējo sajūta
Nākamā gada sākumā Georgijs Surkovs iestudēs izrādi Valmieras teātrī – režisors ir izvēlējies krievu rakstnieka un vēsturnieka Edvarda Radzinska darbu 104 lappuses par mīlestību, ko viņš raksturo kā netipisku padomju lugu. Tikai vēlāk Georgijs Surkovs ir uzzinājis, ka šo 1964. gadā sarakstīto darbu Valmieras teātrī savulaik ir iestudējis Oļģerts Kroders. Uz Valmieru Georgiju Surkovu ir uzaicinājusi teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Indra Roga. "Tā ir savējo sajūta," atklāj režisors, kurš Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadībā ir apguvis teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Par nozīmīgāko pagrieziena punktu savā daiļradē Georgijs Surkovs uzskata jau pieminēto Ivana Viripajeva darbu Ilūzijas, kura iestudējumu paša autora režijā viņš pirms vairākiem gadiem ir noskatījies Polijas pilsētā Lodzā. "Es nevaru teikt, ka šī izrāde bija svarīgāka par visu mācību procesu. Tas ir tāpat kā ar filosofijas studēšanu – ir nepieciešama dzīves pieredze, lai rastos jautājumi, jo tikai tad var lasīt grāmatas un atrast atbildes. Akadēmija bija tā, kas lika uzdot jautājumus, un šajā izrādē es atradu atbildes," piebilst režisors.
Pieci vakari Daugavpilī
Iespējams, šajā sezonā Georgijs Surkovs atgriezīsies arī atdzimstošajā Daugavpils teātrī, kurā iepriekš ir tapušas vairākas viņa izrādes. Jaunākā no tām ir Pieci vakari pēc Aleksandra Volodina lugas motīviem, šis iestudējums ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada lielās formas izrāde. "Iepriekšējā sezonā atkrita trīs iestudējumi pēc kārtas, un man radās sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajag, varbūt liktenis dod mājienu, lai daru kaut ko citu." Taču iegūtā Spēlmaņu nakts nominācija ir devusi iedvesmu strādāt tālāk. "Tā dod ticību sev, un tev notic arī citi," uzsver Georgijs Surkovs.
Tieši caur Georgija Surkova organizēto starptautisko teātra festivālu Telpa – Daugavpils, kura pirmsākumi ir meklējami 2013. gadā, Daugavpils teātrī ir ienākusi jauna, talantīga režisoru paaudze. "Man bija ļoti daudz enerģijas un gribējās iekustināt vietējo dzīvi," atceras Georgijs Surkovs. Viņš tajā periodā daudz laika ir pavadījis Maskavā, kur teātris iekarojis jaunus un jaunus spēles laukumus. "Parādās pamesta māja, un tu nepaspēj pamirkšķināt ne aci, kad kāds tajā jau iestudē izrādi. Kad es atbraucu uz Daugavpili, ieraudzīju cietoksni – neiedomājami fantastisku ēku, kurā nekas nenotika."
Ar skaidrām acīm
Pagājušajā gadā Georgijs Surkovs ir ieguvis maģistra grādu Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolā, kas viņam ir iedevusi ļoti spēcīgu teorētisko bāzi. "Man ir sajūta, ka es varētu lasīt lekcijas, ka man būtu daudz ko pastāstīt studentiem," saka režisors. Maskava viņam sagādājusi vairākus patīkamus brīžus. "Es tur atradu sievu, pastrādāju Tagankas teātrī, kura aktieri man ir kļuvuši ļoti tuvi un pie kuriem es gribētu atgriezties."
Kopš 13 gadu vecuma Georgijs Surkovs regulāri brauc uz Maskavu, kur mīt viņa māsa. "Kad es tur pavadīju divas nedēļas, man ļoti patika šī pilsēta – liela, aktīva. Kad tur padzīvoju divus gadus, tāpat kā cilvēciskajās attiecībās, man pārgāja iemīlēšanās sajūta, un es sāku skatīties ar skaidrām acīm," norāda režisors. Šajā metropolē ir pārāk daudz agresijas, kas rodas no tā, ka visi kaut kur steidzas. "Deviņdesmit procentu no cilvēkiem, kuri ir Maskavā, atrodas tur tikai tāpēc, lai sūktu no šīs pilsētas visu iespējamo, un svarīgākais par visu pārējo ir savas intereses, kas izpaužas it visā – kaut vai braucot pa ceļu," piebilst režisors.