Kritiķe: Teātra process vienmēr ir sarežģītāks nekā nomināciju shēma

Mēs nerunājam garām, bet neredzot otra rakstīto ( dabā tas būtu, neklausoties sarunu biedrā ). Piemērs- kritiķi brauc arī aiz Latvijas robežām skatīties izrādes. tā kā tas ir komandējums, tad jāraksta atskaite, respektīvi, recenzija vai raksts par kāda festivāla norisi. Krievu teātris un iespējamie krievu kritiķi ( es patiesi nezinu vārdā nosaukt) taču pats par sevi ir sezonas apritē. Gan sapratīsimies kādā citā jautājumā, dzīve jau vēl netinas bezcerībā un ceļi nav bruģēti ar klupšanas akmeņiem.

Velēnu vecīt, man ir tāda sajūta, ka mēs viens otram tā kā garām runājam. Es vairāk no prāta, Tu - no jūtu pozīcijām. Satraukums ik gadus ir par Spēlmaņu Nakts žūrētājiem - vai viņi noskatās itin visas sezonas izrādes itin visos LV teātros un, ja nē, tad, kā viņu vērtējums var būt uzskatāms par daudzmaz objektīvu un/vai ticamu. Tā ir vai nav? Tikmēr žūrētāji, ik gadus, sūdzas par MILZĪGO izrāžu skaitu, un pēdējā laikā arī par negatavo un līdz pilnībai nenoslīpēto izrāžu īpatsvaru sezonas izrāžu MILZĪGAJĀ kopskaitā! Tā ir vai nav? Tāpēc es ieteicu katrā LV teātra lielpilsētā vispirms izsijāt tos vērtīgākos un skatītāju iecienītākos sniegumus, un tad tos pārsūtīt uz lielo valsts mēroga žūriju, kuras locekļiem tad atliktu noskatīties un novērtēt šos te jau lokāli izsijātos veikumus. Vārdu sakot, pamēģināt tādu kā divpakāpju pieeju - vispirms lokāli atsijāt un tad visas valsts mērogā. Nesapratu Tavu piezīmi, ka kritiķiem jau neesot tikai LATVIEŠU teātri vien jāapmeklē. Cik tad vēl Latvijā bez Krievu Drāmas ir to NELATVIEŠU teātri? Starp citu, vai nebūtu par ļaunu Spēlmaņu Nakts žūrijā šad un tad ietvert arī kādu krievvalodīgo kritiķi? Jāuzmanās, lai tā mūžīgā vārīšanās savā sulā nesāk kļūt par klupšanas akmeni.

Mums jau nav pat, par ko strīdēties. Māksla- dzīves spogulis, acis- dvēseles spogulis, ierunātas frāzes, var būt, var nebūt. Bet katra atsevišķā mākslinieka iztēle, pieredze, uzkrājumi ir tikai viņa, tāpēc mēs ar aizrautību vērojam, ja ir. Par "abonementiem" esmu pārpratis, jo domāju, ka laimīgais skatītājs apmeklē visus teātrus. Ja ne, tad kā viņš varēs salīdzināt? Teātru darbinieki, aktieri, režisori, skatītāji, protams, varētu piedalīties vērtēšana, izsakot savus viedokļus, bet tad jau uz to galīgo saietu jāiet ar saliekamām gultām. profesionālie kritiķi jau neapmeklē TIKAI latviešu teātra izrādes vien. Un tas tiešām ir par daudz...Viņi sajūk paši sevī kā jaunajā piena mašiņā. Kad es biju jauns, ak vai, ko tik nesastrādāju, šodien zinu, ja būtu jaunība un tas prāts, kas šodien, būtu gan feini! Bet vai Mīlestību pārspīlēt maz iespējams? Tad jau drīzāk kaislību un greizsirdību... " Lai dara jaunie pa savam, tikai nevajadzētu apnicināt, apsmiet to, kas dārgs bijis iepriekšējām paaudzēm! Kā briedītis mūs tracināja ar savu- nedzirdu! Ar staigāšanu pa zāli, lai no visām skatītāju vietām viss būtu redzams( tas no Elzas Radziņas pūra). Vai nebūtu šodienai noderīgi, vai kau kā tā?

Velēnu vecīt, māksla taču ir dzīves spogulis, ne? Un ar to "mülestību" ar' nevajadzētu pārspīlēt. Mīlestība ir pieķeršanās tiem, kuri gādā vai kuriem būtu jāgādā par mūsu labsajūtu un drošību. "Un kurš tad var atļauties teātŗi vien sēdēt?" - Teātrī cik lugas sezonā iestudē? Kādas astoņas? - Astoņreiz sezonā aiziet uz teātri - vai tā skaitās "teātrī vien sēdēšana"? Otrkārt, es neteicu "goda abonementi," bet "sezonas vērtētāja" abonementi. Kādi "drošuļi" vajadzīgi, lai nominētu vai nobalsotu par sezonas sakarīgāko kritiku? Tur varētu būt divi balsojumi - teātra darbinieku un skatītāju. Spēlmaņu Nakts ir vajadzīga un jauka tradīcija. Varbūt, ka derētu vienkāršot visu to nominēšanu un izvērtēšanu. Varbūt, ka vērtēšanā vajadzētu iesaistīties pašiem aktieriem un režisoriem. Tie, kuriem attiecīgajā sezonā mazāk darba savā teātrī, lai iet, skatās un vērtē citu teātru uzvedumus. Nu, kaut kā tā. Ja jau profesionālie kritiķi ir tik ļoti noslogoti ar paralēlu pilnas slodzes nenormētu darbu... Struka-Zole, piemēram, visās apskatnieku aptaujās slavē NT izrādes, jo, kā pati atzīstas, citos teātros vispār neko nav redzējusi. Kad es biju jauna un darbojos teātra kritikas jomā, tad tā negāja.

Māksla taču nav dzīves kopija, tas ir savveida acu apmāns, ilūzija, kas tēlainībā izteikta. Tēlaina domāšana ir līdzvērtīga mīlestībai, kurš pats nav jutis, nesapratīs. Paši mākslinieki pa lielākai daļai egoisti un meļi, mūs aizrauj tas, ka viņi paši savam izgudrojumam tic un līdz ar to mēs ticam. Tieši māksla dara skaudro realitāti izciešamu. Par skatītāju "goda abonementiem" nepiekrītu. Ideja laba, bet mūsu sabiedrībā nerealizējama. Blata un radniecības sistēma visu sapurgās. Un, kurš tad var atļauties teātrī vien sēdēt? Pirmā abzace ļoti interesanta, bet kur rast tos drošuļus, kuri nominēs, ko?

Pēc tam, kad Valmieras teātris Krodera balvai atjautīgi nominēja apskatnieci pēc pašu izvēlētas balvas definīcijas, kas skanēja šādi?: "Krodera balva nav domāta par labu vai izcilu darbu nostabilizētā, jau zināmā sistēmā - ir nepieciešams izaicinājums, jauns skatpunkts, "vairāk un citādāk, nekā gaidīts", atzina teātra pārstāve. Apskatniecei droši vien tas bija patīkami.... :). Ar tām nominācijām ir tā kā ir.

Nevienam nav liegts veidot monogrāfiju par režisora-inscenētāja, aktiera, pedagoga ARNOLDA LINIŅA nozīmi/ ieguldījumu latviešu teātra vēsturē. Lūgtum, pie darba! ************************************************************************************* Vai tad nu, piemēram, Lenvija Sīle nesavtīgi un labprāt nelīdzētu savākt, sistematizēt, apkopot materiālus par A. L., mākslinieku-personību, kas bijis arī viņas pašas pedagogs. Stāstījumus, skaidrojumus un notikumu liecības taču neatteiktu A. L. dzīvesbiedre- režisore un pedagoģe Aina Matīsa. Vicerektors- profesors Jānis Siliņš jau reiz mēģinājis kaut ko darīt šajā jomā, tika uzrakstīta nodaļa grāmatā, kas saucas, ja nemaldos- „ 20. g .s. režija Latvijā.” (Profesores S. Radzobes vadībā un sakārtojumā. ) Kas ir dīvaini un mazsaprotami? Ka S. Radzobes attieksme pret rakstītājiem bieži bijusi itin dzeldīga. Pa pēdām klajā nākušām grāmatām, sekojušas S. R. recenzijas: N. Ikstena, autoresprāt, tika izniekojusi tēmu, runājot ar Māru Zālīti grāmatā "Zīdtārpiņu musināšana”, Lenvija Sīle (” DT 6. studija”) vienkārši pieder statusam, no kura nav JĀBAIDĀS, tāpēc dabūjusi pa mizu dāsnāk. Manuprāt, teātra zinātniece tikai vienā nozīmē mēdz būt samiernieciska, ja nav jābīstas, ka "nedabū pretī". Tāpat Gunnars Treimanis par savām 4 grāmatām saņēma „ pēdīgo svaidījumu” no S. R. recenzijā " Treimaņlaiki ". Vārda māsa Silvija Geikina, varbūt tāpēc, ka nav mācījusies pie Silvijas Radzobes, arī zibenīgi ierindojās noliekamo sarakstā, līdzko sacerēja grāmatu, kas veltīta Jaunatnes teātrim. Nebija jau tās grāmatas bez vainas, ne kritika " kažokam" tīkama, bet tāpēc jau saule nav beigusi spīdēt. Viens vienīgs jautājums paliks karājamies gaisā: KĀPĒC GAN labāk ZINOŠĀ, SAPROTOŠĀ PROFESORE PATI NAV RAKSTĪJUSI, JA VIŅAI ir DOTI LIELĀKI MĀKSLAS IZPRATNES DZIĻUMI? Gundegas Saulītes citāts, kas ievietots komentārā ar niku „ Spēlmaņiem”, mani nemaz neizbrīna, jo ir L. S. slavinošs. Kas gan šos vārdus te būtu cēlis gaismā? Ka tik ne ... vai kāda „ tuvu stāvoša persona” ? Nē, nu tas taču nevarētu būt...Mūsu skaidrajā un ētiski draudzīgajā Varenajā Kopā... G.S. citāta sakarā, ieminēšos, ka grāmatas par Imantu Adermani, par Marinu Zirdziņu ir tuvinieku un teātra kolēģu stāstījumu sagrupējums, īpaši jau par M.Z., kur satilpinātas radu atmiņas, tuviniekiem sedzot arī grāmatas izdošanas finansiālo pusi un atvēršanas svētku izdevumus Rīgas Latviešu biedrības namā. Piešpricējot kādu pastāstu, drusciņu bilžu un recenziju gabaliņus no Ramona Kepes (Operetes t. solista) personīgā arhīva, iznākusi glīša grāmatiņa, turklāt ar disku, kurā dzirdama Marinas Zirdziņas balss. Līdzīgi notika arī ar grāmatu par I. Adermani, kuras izdošanā lieli nopelni I.A. dzīves biedrei Laimdotai. KO GRIBĒJU TEIKT, te visai nedraudzīgus faktus kopā salikdams ? Ka mūsu mazās LATVIEŠU tautas apdzīvotajā teritorijā, visādu rebju, nenovīdības, draugu būšanas, ambīciju, aizmugurisku gājienu, domu starpu ir par daudz. Faktiski tas ir mūsu lāsts. Toties mūsu dzīvi, nebūt ne pelēko un vienmuļo, izdaiļo Dziesmu un deju prieks, kā zaigot nozaigo Streļčenoka un Strīķes nesatricināmais maigums. Nereti Silvijas Radzobes rakstiem seko neslēpti jutekliski Normunda Naumaņa komentāri, kā lekni, zaļoksni dēsti, spraudekņi, tie iegulstas interneta dzīvinošajā augsnē. Piemēram: „Vai cien. kritiķe pati saprot, ko šeit sarakstījusi? (-) Cien. Radzobei laikam šķiet, ka gejiem "nestāv" vai kā? „ ( Satori.lv par DT M. Butterfly ). Bet no pretējās puses domu graudi paliek nebiruši... Vai tad no tiesas nav žēl?! TEĀTRIS, MĪĻIE, TEĀTRIS! Bet Spēlmaņu naktij vēlu, lai pompozitāte un pārspīlējumi neatņem šim skatītāju iemīlētajam gada notikumam laba vēlējumus un sirsnību, kas ceļas no sirds.

Mēs visi, kas nemākam vienaldzīgi tenterēt, dzīvot bez mākslas, iejūtamies un baudām izdomātu, sacerētu tēlu pasauli, cits vairāk, cits mazāk kļūstot kā bērni. Varam smiet un as'ras liet, un, tas ir jauki, ka Daba un Māksla mums neliedz savu gaismu, kas rosina mūs emocionāli atvērties un līdzi spīdēt- kā jāntārpiņiem, kā ūdenim akā, pat tad, ja reizēm esam kā prauli, gala beigās tomēr uzmirdzam. Kad Silvija Radzobe Satori recenzēja kultūras raidījumus, domāju, ka šis vēl nebija "gājis gaisā". Elīna Vāne man mīļa kā aktrise, cienu jauno mākslinieci par degsmi, par sevis nežēlošanu un spēku, kas staro no viņas atveidotajiem skatuves tēliem. Vairākkārt esmu redzējis Elīnu koši sarkanā tērpā, man šķiet tā viņai lieliski piestāv un lieliski raksturo- košums un kaislība, aiz kura jūtama dziļa un bagāta domu un jūtu pasaule. Diženi skan jau pieteikums- 100 gramu kultūras personība, tad vēl šī postmīļā ķeķerēšana. Domāju, ka Elīna ir stiprs cilvēks un mūsu žēlošanas nealkst, bet mākslinieces portretu nevajadzēja gan aptamborēt ar tik salkanu rišu. P.S. Domāju, ka Spēlmaņu nakts būvei, kas sevī ietver veselas teātra sezonas notikumus, laiks uzlikt jaunu jumtu, nostiprināt pamatus, kas galvenokārt ir teātra vērtētāju ziņā. Kaut kāda vārdos neizsakāma negantība Spēlmaņu naktij velkas līdz, būs jāuztaisa "ūdens", varbūt, ka attiksies.

Sezonā, kad biju žūrijā, tika iestudētas vairāk kā 120 izrādes. Tās (dažas turklāt vairākkārt, jo vairāki sastāvi) jānoskatās sezonas desmit mēnešu laikā. Vismaz trešdaļa - teātros ārpus Rīgas. Paralēli strādājot pilnas slodzes nenormētu darba laiku, katrs otrais/trešais vakars teātrī un katras nedēļas brīvdienās izbraukums uz ārpus Rīgas teātri IR daudz.