Iestudējuma pirmizrāde paredzēta 24. martā, turklāt, tā kā tā ir mazās formas izrāde, tā netiks spēlēta teātrī, bet gan uz koncertzāles Lielais dzintars Eksperimentālās skatuves.
Šis būs humora pilns stāsts par to, kā par kāda cilvēka vienīgo draugu kļūst lifts. Viņa mīļotā sieviete ir izcilā Holivudas aktrise Greisa Kellija, ar kuru viņš ne tuvu nav pazīstams, savukārt iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids – svešu cilvēku bēru apmeklēšana. Galvenā varoņa optimisms un pozitīvisms palīdz viņam rast izeju no jebkuras situācijas, īpaši – protot palūkoties no malas gan uz sevi, gan katru situāciju, kurā viņš nonāk. Lūk, arī patiesā māksla dzīvot pa īstam.
"Nemaz nezinu, kāpēc sev radīju papildus spriedzi, piekrītot Gaļinas piedāvājumam. Taču man ļoti simpatizē šī luga un uzrunā tajā skartās tēmas. Teātra veids, ko piedāvā Gaļina man ir nepazīstams pašam kā profesionālim, bet sagādā baudījuma brīžus," par to, kāpēc piekritis avantūrai piedalīties šajā izrādē saka H. Laukšteins.
Savukārt G. Poliščuka stāsta: "Darbs ar Herbertu man liekas ļoti interesants. Abi esam beiguši GITIS – Maskavas Valsts Teātra mākslas institūtu; kā tipāžs viņš ļoti atbilst manam priekšstatam par lugas galveno varoni. Šis projekts man ir interesants arī no mūsdienu teātra metodoloģijas. Aktiera eksistence tiešā dialogā ar publiku – tas ir Marijas Knēdeles skolnieka Anatolija Vasiļjeva skolas tradīciju turpinājums. Šo skolu ir apguvis arī Herberts. Un šis sarežģītais žanrs – monoizrāde – būs skatītājiem atklājumu pilns. Monoizrāde, kurā tiek nojaukta ceturtā siena, tiek veidota kā spēles teātris, kur aktiera darbība ir rakstītā vārda atspoguļojums. Šāda teātra forma ir sastopama un novērtēta starptautiskos teātra festivālos. Aktieris, kuru neaizsargās ne partneri, ne sižets, arī atbilst izrādes tēmai – mēs izliekamies atvērti un sabiedriski, bet dziļākajā būtībā esam pilnīgi vientuļi."
Šī darba autors ir zviedru izcelsmes somu dramaturgs, kinorežisors un scenārists Bengts Ālforss (1937), ar kuru Liepājas teātris sadarbojas pirmo reizi. Luga pirmo reizi iestudēta Helsinku Mazajā teātrī 2007. gadā. Kā atzīst pats autors, šo lugu viņu iedvesmojušas uzrakstīt vecu un vientuļu cilvēku bēres Helsinkos, uz kurām neviens neierodas. Latviešu valodas tulkojums tapis, sadarbojoties ar Somijas teātru informācijas centru (TINFO), no kura iegūti līdzekļi tulkojuma veikšanai. Lugu no zviedru valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.