LNO top opera “Verters”

Lomās: Verters - Ektors Sandovals, Ksavjers Moreno, Šarlote - Asmika Grigorjana, Olga Jakovļeva, Ieva Parša, Kristīne Zadovska, Sofija - Inga Šļubovska, Gunta Davidčuka, Alberts - Jānis Apeinis, Imants Erdmanis, Tiesnesis - Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs. „Verters” ir sadursme starp stingri noteiktu, šķietami rāmu dzīvi un negaidītām, pēkšņām jūtām, kas ir tik spēcīgas, ka apdraud dzīvību. Divi cilvēki – Šarlote un Verters – nonāk šādu ārkārtīgi spēcīgu jūtu varā, bet viņi izvēlas atšķirīgus veidus, kā reaģēt uz radušos situāciju, - par jauniestudējumu saka režisors Andrejs Žagars. „Gētes romānā ietverta Vētru un dziņu laikmeta esence. Šis laikmets vēlāk pārauga romantismā. Žils Masnē bija romantiķis. Gētes grāmata ir visu romantiķu manifests. Zināmā mērā to pašu, tikai mūzikā, var attiecināt uz Masnē operu, kura, tāpat kā literārais pirmavots, visiem iespējamiem līdzekļiem pauž īstas jūtas. Gēte izraisīja veselu uzvedības modes vilni Eiropā. Masnē mūzikā vienkopus jaušamas sava laika modernās tendences – viņa partitūrā atrodamas gan vāgneriskas vietas, gan kaut kas no verisma, kurš tā īsti izveidojies dažus gadus pēc „Vertera”. Gan Gēte, gan Masnē pavēra jaunus ceļus nākamajai paaudzei,” saka diriģents Modests Pitrens. Kad franču komponists Žils Masnē, būdams jau brieduma gados, pirmoreiz izlasīja Johana Volfganga fon Gētes romānu „Jaunā Vertera ciešanas”, tas viņu ietekmēja ne mazāk kā mīlas pārņemtos jaunekļus simts gadus senā pagātnē. Taču atšķirībā no „Vertera drudža” upuriem viņš stāsta atmodināto iekšējo uguni ievirzīja nevis postošā, bet radošā gultnē un pārvērta skaņu virknējumos, kam bija lemts tapt par vienu no franču romantiskās operas pērlēm. Lai gan opera tika pabeigta jau 1887. gadā, pirmizrādi tā piedzīvoja tikai 1892. gadā, turklāt nevis Parīzē, kur Masnē dzīvoja, bet Vīnē, un nevis franču, bet vācu valodā. Franču versijas pirmizrāde sekoja tā paša gada nogalē Ženēvā, bet Parīzes Komiskajā operā tā tika iestudēta 1893. gada janvārī, atgādina I.Vasiļjeva.Lai gan Žils Masnē bija viens no populārākajiem savas paaudzes komponistiem, kas dzīves laikā sacerēja 25 operas, vairākas oratorijas, kantātes, baletus, instrumentālos skaņdarbus un vairāk nekā 200 dziesmu, pēc komponista nāves 1912. gadā viņa stils drīz vien izgāja no modes un gandrīz visas viņa operas nogūla aizmirstībā, lai atkal dienasgaismu ieraudzītu 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Vienīgi „Manona” un „Verters” ne mirkli nav pametuši pasaules opernamu skatuves, kļūstot par vislabāko pieminekli savam radītājam.