LETA

"Māra nenoveco," saka Jana Čivžele, kura savu skolotāju un režisori pirmoreiz sastapa pirms 14 gadiem. Viņas radošais trakums un neprognozējamība aktierus uzlādē1/6

Māra Ķimele. Jauda un vēriens

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

17 komentāri

3. janvāris, 2014, 16:26

Dagnija

Labi, ka dzīvoju laikā, kas sakrīt ar gudras, talantīgas režisores Māras Ķimeles laiku. Un labi, ka Mārai Ķimelei laimējies ar brīnišķīgu viņas darbu interpreti Ievu Struku.

Atbildēt
0
0

22. decembris, 2013, 19:47

Pēc vakardienas izrādes

Šodien arhīvā noskatījos vēlreiz. Cik daudz līdzības ar "Tēvu". Tā pati kalpone, tikai šeitan ar tekstu. Vienojošs elements ir Ķimeles vēlme sieviešu tēlus parādīt turpat vai uz infantilisma robežas, reizēm tai kāpjot jau pāri. Idiotiska smiešanās, nepārtraukta uzbudinātība, kliegšana, skriešana visa laukum teritorijā, krišana gar zemi ( starp citu, arī V. Lūriņam ikvienā izrādē kāds vairākkārtīgi laižas garšļaukus. Vai demonstrē atbrīvotību? Vēl uzkrītoši,kā visā latviešu teātrī, uzrādās attieksme pret tekstu: vieni to izspēlē, krāso uz nebēdu, bet arī lieto loģiskos akcentus, otri pret runāšanu izturas kā otršķirīgu izpausmi, tarkšķ bez apstājas, ka brīžiem zūd jēga, ne saprast var. Atvainojos,ka it kā "vainas" minēju pirmās. Jāsaka, ka aktieri ārkārtīgi decenti, smalki turas pie savstarpējām attiecībām,kādas tās ir atrastas sievietes un vīrieša savstarpējās rotaļās, tas katra paša ziņā. No izrādes uz izrādi arī vienveidīgs. Māras Ķimeles uzstādījums asredzīgs un iekļauts savdabīgajā telpā ar tepiķiem un palmu zariem ap vestibila stacionārajām kolonnām. Smalki muzikālie priekšnesumi, kas papildina noskaņu. Intervijā pirms izrādes bija jūtams un saprotams, ka aktieri ārkārtīgi pieķērušies Mārai Ķimelei, saprotams, arī tādēļ, ka Alvis tālumā un nevar zināt kādi pavērsieni gaidāmi, ņemot vērā, ka gaidāms kapitālais remonts. Aktiermeistarības "virtuvē", dramatiskā darba izpētē un struktūras, attiecību "iestrādāšanā" izpildītājos Mārai Ķimelei līdzināties daudziem nav un nebūs pa spēkam. Redzu, pieminētu Verdi "Aīda". Redzēju ar Irēni Miļkjavičuti. Tur nu nekas nebija vadāms, viss spēcīgais korpuss aizvien uz pirmo plānu, ieņemot vietu, kur labāk skan. Balss decibeli bija vareni, konkurējot ar vareno dekorāciju. Domāju, ka Ilmāra Blumberga skatuves glezna, ieskaitot kostīmus, ir izrādes augstākais sasniegums, izkārtot grupas un solistus telpā, atvainojos, grūti nevarēja būt.

Atbildēt
3
0

23. decembris, 2013, 20:16

ķeorija po zigmundski freiģiski, al

Lielais lērums vārdu varēja nemaz nebūt, saprast un noprast kas notiek vai kam būtu jānotiek bij dota iespēja lasīšanai kā no grāmatas. Mani mulsina izrāžu tematika un režisores risinājums, kas atkārtojas no izrādes izrādē. Prasti sakot dāmas ar satrakotām vai saērcinātām vāverītēm un vīrieškārtas auni, kuri ne spēj, ne prot, ne saprot notiekošo. Ja arī kā Keišs, piemēram, tā kā gribētu, kā taisītos, tad labāk ar Beļajevu stabos pakāpj, nekā protas pie "o, jes!" ķerties. Man viens smagums uz sirds: ja nu sievietes patiesi ir TIKAI tādas kā to saredz Māra Ķimele, tad nav brīnums kā paliek kliedzot, bļaujot, aptaurēti ķiķinot, ar "krītamo" slimojot, no viena tepiķa līdz otram desojot un "eklērā" tinoties. Šādā gadījienā gribētos redzēt pie siemāļa izstieptus plakātus: " 1).Ļežatj to ja vsegda mogu! 2) Mīlajā, u meņa v tokoj sujete, izveņi, prosto ņestoit! "

21. decembris, 2013, 17:53

Paulas Jēger-Freiman spoks

"Jāzeps un viņa brāļi", manuprāt, bija tas gadījums, kad Ķimelei vajadzēja vienkārši un godīgi atteikties no piedāvājuma to režisēt. Tas būtu bijis godīgi pret skatītājiem un pret Raini, kura izcilākais darbs ir "Jāzeps un viņa brāļi." NT-ī vispār Ķimelei nav izdevies pacelties spārnos. Pat latviskā "Maija un Paija" klusi izčākstēja...

Atbildēt
3
0

21. decembris, 2013, 20:53

nu gan laiž

dzejā vārdam "utilitāra jēga" dzeja kā muzikalitāte, izrādes mērķis ir vārds, vārda muzikalitāte, neatkarīgi no utilitārās jēgas tikai vienu reizi mūžā man bijusi tā gandarījuma sajūta, ka gribētos ar slapju lupatu gāzt pa ģīmi, Valmieras "padomju valsts vēstures" Krauklīti baudot tad sāku domāt, vai tā pati režisore gadījumā neuzveda Krauklīti televīzijā, Indrānus un Pazudušo dēlu Valmierā ? kā tādi pretstatu murgi var satilpt vienā cilvēkā? Pitons man patika, jo šim tēlam piešķirta oriģināla vērtība, lai arī plakani vienveidīga

21. decembris, 2013, 18:10

Vispār

jau par "Noziegumu un sodu" NN diezgan precīzi par M.Ķimeli : "Izrādes veidotāji, šķiet, izvēlējušies doties tieši šādas svēti «nezinošas» publikas ierobežotas spriestspējas pavadā, radot teatrālās naivitātes ziņā pat aizkustinošu romāna Noziegums un sods daidžestu, cirkveidīgu, fragmentētu komiksu, kurā diviem aktieriem (meistariem Andrim Keišam, Gunai Zariņai) ir kur izspēlēties, pārējiem citiem (Edgaram Samītim, Janai Čivželei un vēl pulciņam nenozīmīgāku figurantu) - kļūt par raustāmām lellītēm režisores rokās - tad, lūk, kāda nozīme ir uz skatuves redzamajām virvēm - cilvēki - marionetes! Pret atsvešinātu Dostojevska «cirkizāciju» teorētiski nekas nebūtu iebilstams, ja izrādes kontekstā spētu nolasīt, kā vārdā šāds nu jau no modernā teātra izteiksmes līdzekļu avangarda sen izgājis paņēmiens lietots un ko tas svaigu dod Dostojevska darba un tēlu pasaules atklāšanā." "Un pavisam jau nepieņemama ir režisores akceptētā aktrises ākstīšanās, attēlojot diloņslimo Katerinu Ivanovnu, - sevišķi nāves ainā, kad G. Zariņa, apkrauta ar trim lupatu lellēm (tie ir badā esošie bērni), atlaiž treknus štampus no provinces ķēmu teātra repertuāra. Kamēr Dostojevskim romānā šī publiskā nomiršanas aina nozīmē izaicinājumu Dievam. Nu, moins, teiktu Odesā."

21. decembris, 2013, 7:40

Jāzeps un viņa brāļi.

MMjā... Bija ļoti vāja izrāde Mārai Ķimelei..

Atbildēt
6
0

20. decembris, 2013, 15:08

Lai mūsu trauki ir pildīti ar avota

Sveiciens Ziemas un pārējos svētkos! Māra ir personība, gribi vai negribi, mīli vai nemīli, cieņa un respekts paliek kā nemainīgas vērtības. Var gadīties, ka Veco Dārgo "televizoru" mums nāksies savest lietošanas kārtībā. "Cilvēks vairs negrib". Tomēr nevaram izslēgt gadījumu, lai Dievs nedod traģisku, kad visi vadi būs jāizvelk no visiem galiem ārā. Pārstāstījumi un diagonāles nevar konkurēt ar oriģināliem. Vai patiesi Roalds Dobrovenskis pie "Raiņa un viņa brāļiem" 10 gadus būtu velti tērējis? Labi būtu arī, ja, piemēram, "Jāzepu un viņa brāļus" neaiztiktu nemaz, ja nevienam neiet pie sirds. Kā pēdējo redzēju Māras Ķimeles uzvesto Strindberga "Tēvu", jutos dziļi skarts. Kā Sandra Zvīgule un Gundars Āboliņš viens otru meklē, tiecas un nesastop, kā Antas Krūmiņas aukle uzņemas smago pienākumu ar trako kreklu, jo tikai šādi- kā hipnozē, kā transā var šo rituālu ( iespēju robežās ) cilvēciskot. Paldies par negaidīto Šopēna mūzikas romantisma sabalsojumu ar Strindberga mistiku. Un jo īpašs paldies, ka arī mēmo lomu atveidotāji darbojas ar milzīgu atbildību, ir iekšā ansamblī un rada izrādes atmosfēru, kas mūsu teātru praksē jo bieži atrodas retumu sadaļā.

Atbildēt
3
2

3. janvāris, 2014, 16:28

to>Labi

Bet varbūt, ka nebijāt gatavs šo izrādi saprast. Ne jau visiem, kas iet uz teātri, der M.Ķimeles iestudētās izrādes. Lai teātrī labāk justos, jāiet skatīties Džilindžera izrādes.

21. decembris, 2013, 14:25

to 13. 47

Jā tieši Dace Eversa ir radījusi savas i8zcilās lomas Māras Ķimeles režijās, nereti partnerībā ar Aigaru Vilimu. Kāpēc Inese Ramute uztraucas? Man šķiet, ka Inese ir tik ļoti godprātīga aktrise un cilvēks ( rets savienojums), ka uztrauktos par katru dzīvu un cieņas vērtu cilvēku. Domāju ir vēl viens iegansts- tā dēvētais, Valmieras kurss mācību laikā bija tie, kas cēla dumpi, tai skaitā piekopjot iespaidīgu iestāžu apmeklējumus, lai atbrīvotos no nevēlamiem "apmācītājiem", pieprasot Māru, kura patiesi tolaik bija latviešu teātra režijas avangardā. Daudziem ( par sevis ieraudzīšanu pedagoģes amatā ) Māra Ķimele ir atmaksājusi dāsni, pietiekoši regulāri pabalvojot ar lomām savās izrādēs.

21. decembris, 2013, 13:47

to 13.19

/Atsevišķos gadījumos daži aktieri, kam tikušas galvenās lomas, kritiķi, ja paskatās savās piezīmēs...un grāmatas par M.Ķ autore Ieva Zole./ Ieva Zole par saviem aprakstāmajiem uzņemas PR lomu pēc grāmatas laišanas pasaulē, un dara to bez kautrēšanās. Bet visas teātra dzīves kontekstā tādējādi rodas ļoti vienpusīgi, subjektīvi vērtējumi. /I. Ramute uzskata, ka Valmieras teātris, gatavojoties 90. jubilejas svinībām, Māru Ķimeli piemin par maz. "Ja nepiemin viņu, tad uzgriež muguru arī manai paaudzei, arī Dacei Eversai kā spilgtākajai Māras aktrisei," uzskata I. Ramute. / Par ko I.Ramute tik ļoti uztraucas? Taču nevarētu būt, ka par sevi :) /Jebkura literārā darba analīze ir zinātniska traktāta līmenī./, tā I.Ramute. Nu nav tas nopietni. Ceru, ka daudzi (arī kritiķi), kas savā laikā režisori cēla debesīs, tagad nedaudz atjēgušies.

21. decembris, 2013, 13:19

to spoks

Būs gandrīz pareizi, ja sakām, ka Māra Ķimele Nacionālajā teātrī ( arī "Kabatā", kur milza cerības, kamēr dibinātāji nodarbojās ar visu ko,kļūt par valdnieci, mazliet DT, arī JRT tā pirmveidā J. Rijnieka laikā ) darīja darbu viducī- starp Valmieru un JRT, kur režisores audzēknis Alvis Hermanis nebūt nesteidzās savu pedagoģi laist pie "šprices" bez ilgāka apdoma. N.T.režisēts diezgan daudz izrāžu: Raiņa "Mīla stiprāka par nāvi", Šekspīrs "Sapnis vasaras naktī", Brigaderes "Maija un Paija", Jurkāna "Viņš taču ir muļķis", Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" ( paralēli ar Čehova "Trīs māsām JRT )... Nu, un tad? Kas to ir paturējuši prātā? Atsevišķos gadījumos daži aktieri, kam tikušas galvenās lomas, kritiķi, ja paskatās savās piezīmēs...un grāmatas par M.Ķ autore Ieva Zole. Repertuārā tas viss kā nāca, tā gāja. Labākais, kas bijis, palika Valmierā, nu un, Hermanim dodoties pasaules gaitās, aizvien redzamāka M. Ķ kļūst JRT ( "Otello", "Jūlijas jaunkundze", "Tēvs", "Mēnesis uz laukiem"..., ko šovakar varēs redzēt tv. "zipā". Jubileja ir klāt, ir gana daudz iemeslu to skaisti atzīmēt, bet klaigāšana vispārākā pakāpē, piedodiet, tā ir kritiķu "indeve". Viņus var saprast, teātra kultūrai slīdot aizvien zemāk, kaut ko taču jāslavina, kā nekā maizes darbs.

21. decembris, 2013, 12:46

Labi

tiem, kuri neredzēja Māras Ķimeles iestudēto "Jāzepu un viņa brāļus". Viens no visu laiku murgainākajiem piedzīvojumiem teātrī.

21. decembris, 2013, 8:14

Ģeniālā?

Nevajag aplam šaut pār strīpu. Domāju, ka tāpat ierosinātie kanonu kandidāti jubilejas gaidās ir krietni pārspīlēti. Starp citu, ja E.Virzas Straumēni nav iekļauti kanonā...

21. decembris, 2013, 1:05