Mirkļi, kas liek just. Teātra eksperti par aizvadītās sezonas spilgtākajiem iespaidiem

Dana, ja Jūs būtu kādreiz studējusi pie ģeniālā profesora Bībera, Jūs zinātu to, ka vārds "viennozīmīgi" arī stilistiski nav piemērots latviešu valodai un ka tas ir piesārņojums, no kura vajadzētu izvairīties. Tātad, lai arī var piekrist Jums saturiski, forma viegli degradē izrādi, kuru Jūs apjūsmojat. Naumanim arī būtu jāzina, ka viņa apceres par to, kā būtu, ja būtu īsti neiederas konstruktīvā mākslas analīzē. Ir tā kā ir. Latvijas teātrim ir Hermanis, kurš, starp citu, bija nesalīdzināmi labāks vēl tad, kad viņam bija vairāk laikā būt Rīgā un apmīļot katras savas izrādes tapšanas procesu visā tā ilgumā. To, ka tas tā tagad vairs nav, ļoti var manīt. Diemžēl. Prieks, protams, par rezonansi, atzinību un slavu, ko Hermanis ir iemantojis, pie viena liekot saulei spožāk apspīdēt visu Latvijas teātra kopainu, tomēr pie viena nevajadzētu izlikties, ka viņa starptautiskās karjeras dēļ JRT izrādēm tomēr nav atņemts kaut kas no tās nesalīdzināmās atmosfēras, kas bija visās Hermaņa izrādes vēl 90. gadu beigās un 2000. gadu pašā sākumā. Turklāt režija operā vienmēr ir sekundāra un pakārtota operas izrādes muzikālajai daļai. Visģeniālākā režija nespēs padarīt par mākslas notikumu muzikāli vāju operas izrādi, tāpēc "Soldaten" panākumu pirmais noteicējs tomēr ir un paliek diriģents, nevis režisors. Ka tik nesanāk, ka vēloties celt savu pašapziņu, mēs to šajā gadījumā negremdējam, jo opera tiešām atšķiras no teātra tieši tajā sintezēto mākslu hierarhijas dēļ, kur režijai ierādīta zemāka loma.