Mūžībā aizgājusi Zigrīda Stungure (1928 – 2010)

Varbūt viņas lomu saraksts nav tik garš kā viņas vienaudzēm Dailes teātrī, taču katra no viņas spēlētajām dažādu laikmetu un dažādu kārtu varonēm ir caur un cauri bijusi īsta Ievas meita visdažādākajās to izpausmēs. Asja Aspazijas „Vaidelotē”, Justīne H. Vuolijoki „Justīnē”, Vasiluca J. Druces „Kasa mare”, Hesiona B. Šova „Mājā, kur sirdis lūst”, Nastasja Fiļipovna F. Dostojevska „Idiotā”, Beatriče V. Šekspīra „Lielā brēkā, mazā vilnā”, tāpat Peļka Raiņa „Iljā Muromietī”, Karaliskā sieviete „Spēlēju, dancoju”, Tuše „Indulī un Ārijā”, Janīna Galeja P. Putniņa „Mūsu dēlos”, „Peļķu” saimniece vai Lība R. Blaumaņa „Īsā pamācībā mīlēšanā”, Salome Gelovani A. Čhaidzes lugā „Brīvais temats”, Daukas māte „Dullajā Daukā” un daudzas citas, kas liecina par mākslinieces talanta plašo diapazonu. Mākslinieces radošā enerģija izpaudusies arī režijās un pedagoģiskajā darbā. Zigrīda Stungure bija aktieru meistarības pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, Dailes teātra IV studijai viņa iestudēja diplomdarba izrādi – Moljēra „Iedomu slimnieku” -, kura tika uzņemta repertuārā. Kopš 1967. gada veidojusi gan patstāvīgas režijas (pēdējā no tām Dailes teātrī – O. Vailda „Ideāls vīrs”), gan bijusi režisore citu režisoru iestudējumos (K.Auškāpa inscenētajā V.Šekspīra „Romeo un Džuljeta”). Bijusi brīnišķīga lugu tulkotāja (A.Šniclera „Anatols”, P.Zīskinda „Kontrabass”). Viņu bieži aicināja piedalīties gan radiolasījumos, gan literāros sarīkojumos, kuros viņai vienmēr tika dots vārds pēdējai – jo, kā savulaik teicis Gunārs Priede, tas bija jādara, lai sarīkojuma izskaņā būtu kulminācija, lai uz atvadām klausītāji saņemtu pašu spilgtāko sniegumu. 2002. gadā atklājās vēl kāda mākslinieces talanta šķautne – iznāca viņas dzejas un apceru kopojums „Vērpetēs”.Atvadoties pieminēsim un pateiksimies māksliniecei par viņas spilgto mūža devumu.