Ar rūķiem ir tā – vai nu tici, vai netici, bet viņi tomēr ir. Visādi. Tādi, kas paslēpj brilles un zeķes, tādi, kas taisa jokus un var uz ielas paklupināt, vēl citi, kas nīgri bubina. Rūķus no cilvēkiem atšķir tas, ka viņi var visu. Bet rūķiem un bērniem ir daudz kopīga. Viņi spēj ieslodzīt istabā vēju, savākt maisā bailes, četru minūšu laikā izmētāt visas mantas, piecu minūšu laikā iedzīt izmisumā vecākus, no kartona kastes uzbūvēt kosmisko raķeti, izēst kārbu saldējuma un saslimt, neganti lēkāt pie trakas mūzikas – lūk, spējas, kas piemīt vidējam rūķim.
Daži no rūķiem ir tik laipni, ka parādījušies Dailes teātrī. Mazajā zālē tapusi izrāde ar rūķu dzīves ainiņām Niķa un Riķa stiķi. Skumīgi vien, ka nu tas ir režisora Kārļa Auškāpa pēdējais iestudējums. "Viņš reiz saticis rakstnieku Ēriku Kūli, kuram ir daudz kolosālu grāmatu par rūķu brāļu piedzīvojumiem," stāsta režisora asistente Anta Priedīte, kura izrādē ir arī kostīmu māksliniece un kustību režisore.
Tas ir stereotips, ka rūķim jābūt ar sarkanu cepuri
Vislielākais viņas pienākums ārpus teātra gan ir būt mammai. "Ja es nebūtu mamma, man nebūtu spējas ieraudzīt rūķus," viņa smejas. Sakarība pavisam vienkārša – izrāde domāta mīļiem maziņiem, nebēdnīgiem vidējiem un prātīgiem lieliem skatītājiem pirmsskolas un skolas sākuma vecumā. Antai ir divi izrādes testētāji – sešgadīgs un trīsgadīgs. "Taču izrāde būs interesanta arī pieaugušajiem, Niķa un Riķa stiķos ir joki arī viņiem. Cik bieži nav tā, ka tas, kas domāts bērniem, spēj iedzīt vecākus izmisumā – gan bērnu grāmatas un izrādes, gan pasākumi. Bet ir jābūt iespējai baudīt un darīt kopā. Šķiet, režisori baidās iestudēt izrādes bērniem. Bet nav pateicīgākas auditorijas par viņiem. Viņi savā uztverē un emocijās ir ļoti atdevīgi. Ja trāpi, tad pretī saņem daudz vairāk. Bērni ir patiesi, un viņus nevar piemānīt ar kaut ko sliktu. Aktieriem nemaz nav jāgaida recenzija avīzē," domā Anta Priedīte. "Teātrim nav jāizpatīk, bet jābūt tādam, lai tas kādu dzīvi padara labāku, lai dod impulsu domāt." Viņai gribētos, lai izrādi Niķa un Riķa stiķi spēlētu vismaz 10 gadu un lai bērnam augot būtu iespēja to noskatīties vairākas reizes, jo katrā vecumā ir citas lietas, ko atklāt.
Rūķi izrādē valkā nevis tērpus, bet drēbes, un A. Priedīte piebilst, ka "tas ir stereotips, ka rūķim jābūt ar sarkanu cepuri". Savs viedoklis viņai ir arī par kustību režisores ampluā. "Rūķi ir ļoti kustīgi, un reizēm viņi tik ātri pārvietojas, ka viņus ir grūti pamanīt." Anta teic, ka viņas uzdevums izrādē ir neierobežot rūķus ar cilvēku priekšstatiem par to, kā viņiem būtu jādara.
Izrādē spēlē aktieri Ivars Auziņš, Dārta Daneviča, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Mārtiņš Počs, Kaspars Zāle, Ieva Florence un Anete Krasovska. Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, mūziku komponējis Juris Kaukulis.
Tuvākās izrādes – 20., 22., 23. un 26. decembrī.