Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Nelabošu vairs ne teikumu! Silvija Radzobe (1950–2020)

Silvijas Radzobes recenzijas nekad nepalika neievērotas. Spridzināja gan niknās, gan maigās.

Vakardienu pāršķēla ļauna un neaptverama sēru ziņa – nesagaidot apaļo dzimšanas dienu aprīļa beigās, pēkšņi mūžībā devusies teātra kritiķe, teātra zinātniece un pedagoģe Silvija Radzobe, it kā nepieņemdama šo dabas cinisko kaprīzi, ka teātris nu vairs nav skatāms, kā cilvēki izsenis bija ieraduši…

Silvija?! Un tālāk klusums? Tam droši vien nespēj noticēt neviens no viņas daudzajiem studentiem, spalvasmāsām un brāļiem, aktieriem, režisoriem, izdevējiem, publisko lekciju cienītājiem Cēsu koncertzālē vai viņas tvitera faniem un dārza dāliju parādes apbrīnotājiem Feisbukā no Kuivižu dārza. Jo ap Silviju Radzobi vienmēr bija dzīvība. Viņas recenzijas gan sajūsmināja, gan kaitināja. Tās gaidīja un apsprieda. Viņas grāmatu atvēršanas svētki parasti izvērtās jautri un teātra vidi saliedējoši kā savā laikā Teātra dienas. Tieši tāda bija arī Silvijas Radzobes pēdējā lielākā veikuma – kopā ar 22 teātra zinātniekiem un kritiķiem sarakstīto divu milzu sējumu 100 izcili Latvijas aktieri – atvēršanas svētki. Silvija Radzobe šo darbu dēvēja par atzīšanos mīlestībā Latvijas aktieriem.

Viņas emocijas un vērtējumi nekad nebija remdeni vai korekti. Silvija Radzobe mīlēja, apbrīnoja, pateicās aktieriem no visas sirds un intelekta, un tāpat arī dusmojās, sašuta, kaunināja, dzēla un niknojās bēdās par garām palaisto iespēju. Viņa nebija vienkāršs cilvēks. Kategorisms bija liels un reizēm varbūt arī pārāk intensīvs, bet Silvijas personībā nešaubīgi mājoja arī kaut kas vārs un trausls kā Čaka dzejā.

Pēdējo gadu intervijās LU Akadēmiskajā apgādā iznākot izdevumam 100 Latvijas izcili aktieri, Silvija Radzobe sniedza daudz interviju. No tām ir viegli izlobāms viņas profesionālais kredo: "Savu vārdu kritikā var iegūt un noturēt tikai tad, ja raksti, ko domā." 

Gada sākumā Silvija Radzobe saņēma Normunda Naumaņa Gada balvu mākslas kritikā. Žūrijas pamatojumā bija teikts: "Viņas recenzijas vienmēr ir notikums. Silvijas Radzobes vērtējumu gaida, par to strīdas, to noliedz, par to sajūsminās, bet vienmēr lasa un ņem vērā. Kritiķes teksti ir kaislīgi, aizrautīgi, bet viedoklis vienmēr rūpīgi argumentēts un pamatots. Viņa pārzina gan Latvijas, gan Eiropas teātra un literatūras kultūrlaukus, tas ļauj konkrēto izrādi ietvert un recenzijas lasītājam ieraudzīt plašākā kultūratsauču kontekstā. Silvijas Radzobes tekstiem piemīt literāra pašvērtība." 

Silvija Radzobe publicējas kopš 1973. gada. Par savu skolotāju un lielāko autoritāti vienmēr atzinusi savu pasniedzēju Filoloģijas fakultātes studiju laikā – profesoru Gunāru Bīberu, kurš, cilvēciski būdams gluži pretējas dabas, palīdzēja Silvijai tik dziļi iemīlēt teātri, kritikas profesiju un atklāja Čaku. Viņa neskaitāmas reizes noskatās Pētera Pētersona izrādi Spēlē, Spēlmani! Jaunatnes teātrī, ko vienmēr minējusi kā vienu no spilgtākajiem pārdzīvojumiem mākslā. Pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi, sarakstījusi apceri Brošūra par manu naidu (1990) un pētījumu "Kosmopolītu"  lieta un Aleksandrs Čaks (2017, A. Čaka balva). Saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu par kolektīvā pētījuma Teātra režija Baltijā vadīšanu (2007). Viņas darbaspējas un vēriens bija gluži titānisks.

Silvijai Radzobei piemita rakstnieces talants, kas visspilgtāk izpaužas viņas biogrāfiskajā teātra romānā Uz skatuves un aiz kulisēm (Zinātne, 2011), kuru varēja lasīt gluži kā spriedzes pilnu, emocionālu detektīvu un attiecību drāmu.

Intervijās Silvija Radzobe mēdza atcerēties, ka pirmajā recenzijā ļāvusi izlabot kādu teikumu. Pēc tam to ļoti nožēlojusi un apsolījusi sev nekad vairs tā nedarīt.

Nenovērtējams ir Silvijas Radzobes ieguldījums Latvijas teātra zinātnē. Viņa ir sastādījusi almanahu Teātris un dzīve (1983–1992). Bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle un Latvijas Universitātes profesore. Bez viņas inspirētajiem autorkolektīva pētījumiem par 70., 80. un 90. gadu Latvijas teātra procesu ārzemju teātra kontekstā nav vairs iedomājama neviena mākslas iestādes bibliotēka.

1991. gadā Silvija Radzobe īsteno neprātīgu sapni. Pirmoreiz Latvijas teātra vēsturē kļūst iespējams studēt teātra kritiku un zinātni, kas pirms tam bija iespējams tikai Maskavā. Vēlāk – arī iegūt oficiālu mākslas maģistra diplomu. 90. gadu nabadzībā Silvija Radzobe netaupa spēkus, lai savu pirmo kursu aizvestu "svētceļojumā" uz sev svarīgo Eimunta Ņekrošus, Ļeva Dodina un citu režisoru izrādēm un ievestu profesionālajā teātra vidē. Skaudri apzināties, ka pienācīgs paldies, iespējams, tā arī palika nepateikts, jo tas nebija tik vienkārši...

Laikraksta Diena redakcija izsaka visdziļāko līdzjūtību mūsu kādreizējai kolēģei – kultūras žurnālistei un teātra kritiķei Zanei Radzobei.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja