Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -2 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Reinis Suhanovs par Valmieras Vasaras teātra festivālu: Visi rēķinās, ka tas ir unikāls projekts

Var atļauties brīvākas, neordinārākas un interesantākas lietas. No 5. līdz 7. augustam Valmierā notiks pirmais Vasaras teātra festivāls, kuram tapuši pieci jauniestudējumi 

Mūsu niša ir skaidra – par Valmieras Vasaras teātra festivāla programmu saka tās veidotājs pazīstamais režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. "Visa pamatā ir jaunrades programma, kas veidota pilsētvidē, iesaistot Valmieras teātra māksliniecisko personālu un komandā maksimāli iekļaujot nacionālajā un starptautiskajā mērogā pazīstamus profesionāļus arī no citām skatuves mākslas jomām." Reinis Suhanovs atzīst, ka vasarā cīņa par pasākumu apmeklētāju sirdi ir sīva, un piebilst: "Valmieras teātrim ir gadu gaitā pieradināts skatītājs. Nav tā, ka mēs sākam tukšā vietā."

Lai gan lielākā uzmanība festivālā vērsta uz jaunradi, tajā organiski iekļāvies arī kino un mūzikas repertuārs. Reinis Suhanovs stāsta, ka bijusi vēlme radīt vidi, kurā skatītājs var pavadīt laiku arī tad, ja plānots apmeklēt tikai vienu izrādi. Filmu programmu Nordic Highlights, kura tiks izrādīta Hanzas laukumā, veidojis Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. "Tās ir pasaulē pazīstamas, apbalvotas skandināvu filmas, kuras raksturo vārds "kaislības"," izlasi ieskicē Reinis Suhanovs. Teātra vides pārzinātāji pamanīs, ka muzikālajā repertuārā iekļauto mākslinieku gaitas saistāmas ar teātra vidi – festivāla mūzikas programmu varēs baudīt Valmiermuižā. Uzstāsies smagās mūzikas grupa Tesa, komponista Jēkaba Nīmaņa blice Mūsdienas, kas sola izpildīt akadēmisko deju mūziku, un Anete Kozlovska, kura atskaņos dziesmas, kas tapušas Valmieras teātra izrādei Egoisti. "Lai cilvēkiem rodas sajūta, ka festivāls notiek visā pilsētā."

Kā nonāci pirmā Valmieras Vasaras teātra festivāla programmas direktora amatā?

Valmieras domē radās iniciatīva, ka vasarā pilsētā trūkst profesionālās mākslas festivāla. Skaidrs, ka šī ideja ātri vien nonāca līdz teātrim, un mani uzrunāja ar jautājumu, vai es gribētu padomāt par to, kas šajā festivālā varētu notikt. Izdomāju, ka varētu būt interesanti rīkot pilsētvides festivālu. Tajā mēs ar teātra kolektīvu varētu iziet ārā no teātra ēkas, pavērt vaļā pilsētu un paši kaut ko pasmelties, jo ieguldīt milzīgu enerģiju mistiskos svētkos nav jēgas, jābūt ļoti skaidrai motivācijai.

Teātrim ir vajadzība atrast citus mākslinieciskos kairinātājus, tāpēc, domājot par programmu, tika izlemts, ka atsevišķas izrādes varētu veidot, piemēram, komponisti, radot darbus, kas ir citāda pieredze. Mums bija svarīgi, lai Valmieras aktieru ansamblim ir pēc iespējas plašāka kolēģu komanda. Tajā ir komponists Kristaps Pētersons, modes mākslinieki Mareunrol’s kopā ar mūziķi Jāni Šipkēvicu. Ir arī režisors Mārtiņš Eihe, horeogrāfi Krišjānis Sants un Ēriks Ēriksons, kuriem ir pilnīgi cits skatījums uz kustību.

Pilsētai šis festivāls ir interesants, jo tas iedod jaunus vaibstus. Paralēli kultūras notikumam pilsētnieks ierauga jaunas vietas un tās apdzīvo. Tā ir brīnišķīga lieta, ko nodrošina site-specific (no angļu valodas – īpašai vietai piemērots) teātris. Patiesībā esmu pārsteigts, cik maz cilvēki zina par savu apkārtni. Kaut kas vienmēr ir paslēpies ap stūri. Līdzīgi ir ar pilsētas viesiem, kuri apmeklē teātri. Viņiem Valmiera lielākoties saistās ar braucienu pa Rīgas ielu, kuras galā ir baznīca un teātris... Ģeogrāfija ir stipri ierobežota.

Cilvēki, kuri veido festivāla izrādes, ir tavas paaudzes mākslinieki. Vai tā bija mērķtiecīga izvēle?

Par to nebiju iedomājies. Tomēr nevar nepiekrist, ka šādus pasākumus, it īpaši pirmajā gadā, rīko, ņemot vērā subjektīvās intereses. Tie ir cilvēki, kuru darbs festivāla kontekstā mani ārkārtīgi interesē, kuri man saistās ar iecerēto noskaņu. Turklāt, veidojot pirmo festivālu, mums ir nepieciešama neliela drošības sajūta, lai radītu iecerēto festivāla kopainu. Taču tā nav zīme, ka šis ir tikai jauno režisoru festivāls. Kāds bija pamanījis, ka visi ir vīrieši.

Tomēr mērķis ir ienest jaunu elpu Valmieras teātra vidē?

Arī. Festivāls ir iespēja sapulcināt cilvēkus, kurus sezonas laikā šādā sastāvā nemaz nevarētu savākt un kuri maz strādājuši Valmierā. Ir svarīgi, ka viņu idejas festivālā atšķirībā no teātra repertuāra var būt neordinārākas. Strādājot repertuāra apstākļos, daudz vairāk jārēķinās ar teātri. Festivālā tās ir trīs, četras, piecas izrādes, un visi rēķinās, ka tas ir unikāls projekts.

Divi notikumi, kas būtiski ietekmējuši festivāla ideju un tās realizāciju, ir Blaumaņa festivāls Valmieras teātrī, kas reizi divos gados izrādīja Blaumaņa iestudējumus, un jaunā teātra festivāls Homo Novus, kurš ir labākais reģionā un kurā pats esmu piedalījies. Veltīt festivālu tikai vienam autoram man likās ārprātīga greznība un novecojis standarts. Blaumaņa vārds gan mums jātur blakus, jo viņš Valmierai un visam latviešu teātrim ir ārkārtīgi nozīmīgs dramaturgs.

Festivāla programmā ir Blaumaņa darbi, tomēr tos neiestudē režisori. Komponists Kristaps Pētersons veido Purva bridēju, kas būs elektroakustisks koncerts (pirms dažām dienām kļuva zināms, ka Kristapa Pētersona veselības problēmu dēļ Purva bridēja pirmizrāde festivālā tiek atcelts – E. G.). Man bija svarīgi, lai viņš uz šo darbu skatās kā komponists – analītiski, konceptuāli un negaidīti. Viņš strādā ar īstu, nedeformētu tekstu. Izrādes tapšana notiek mūsdienu mūzikas kontekstā, tas būs interesanti un svaigi. Skatīšanās notiks pļavā, kurai pa perimetru izkārtoti skaļruņi, un, saulei rietot, īpaši radītā kompozīcija ietvers skatītājus.

Līdzīgs stāsts ir ar Tālavas taurētāju, kuru veido Mareunrol’s un Jānis Šipkēvics. Man likās, ka līdz šim Blaumaņa vizuālā dzīve mums ir bijusi vienā noteiktā valodā. Ja saka – būs Blaumaņa iestudējums –, gribi vai negribi, galvā iešaujas bilde, un, ja vēl piemin, ka viss notiks brīvdabā, bilde ir ļoti spilgta un ne vienmēr mūsdienu kultūrā glaimojoša… Man bija svarīgi, ka šie kosmopolītiskie, taču izpausmju ziņā mūsu kultūrā sakņotie cilvēki pārtulko Tālavas taurētāja dzeju citā valodā.

Nosauktie darbi atgādina skolēnu obligāto literatūru, kuru reti kāds lasa ar baudu. Blaumanis, Raiņa Spēlēju, dancoju

Spēlēju, dancoju ar Iļģu mūziku ir pēdējos 20 gados jaudīgākais ārtelpai radītais materiāls, un, sākot šādu festivālu, likās tikai loģiski iekļaut šo darbu repertuārā. Tas ir materiāls, kurā ir neprātīga enerģija. Iļģi to nedod kuram katram, un Mārtiņa Eihes vīzija mūziķus uzrunāja.

Visā pasaulē cilvēki vēl joprojām cīnās ar savu klasiku. Angļi to ciena un mīl, katras paaudzes režisori iestudē. Klasiķi ir kā jaudīgi kolēģi. Viņu darbos uzminēti būtiski kodi, kas stāv pāri laikam. Turklāt ir svarīgi, ka māksliniekiem ir vēlme caur šo materiālu runāt teātrim pietiekami neikdienišķā valodā. To ir interesanti redzēt, un tas ir nepieciešams, lai mums būtu citāda pieredze, no kuras atsperties nākamajam solim interpretācijā. Piemēram, Tālavas taurētāja vizuālās un skaņu pasaules estētika būs jauns, absolūti subjektīvs ieguldījums domāšanā. Tāpat es domāju par Purva bridēju, kam noteikti klāt būs šodienas garša daudz tīrākā formā, nekā ja to iestudētu akadēmiski izglītots režisors.

Festivāla vienreizējā daba noņem papildu atbildību, mākslinieki var atļauties daudz vairāk?

Var atļauties brīvākas un neordinārākas lietas un tajā pašā laikā – interesantākas. Lielākā skatītāju interese ir par izrādēm, kas notiks neordinārās vietās. Kāds ir tas laidars, kā tur ir, kā tur būs, kā sēdēs, kā spēlēs? Katra vieta strādā kā scenogrāfija un kā ceļojums pilsētā.

Vai vienlaikus tas nav risks sagādāt vilšanos, ka klasika ir pārtapusi?

Es domāju, ka tā nav.

Nepiekrīti viedoklim, ka latviešu skatītājs ļoti labi zina, ko tieši grib redzēt uz skatuves?

Tā var būt, un tādu skatītāju noteikti ir daudz, tomēr lielāka problēma ir tā, ka bieži vien skatītājs vispār neatnāk uz izrādi, jo viņam kāds ir teicis, ka… Tomēr, ja skatītājs atnāk, viņš ir ārkārtīgi atvērts, brīnišķīgs. Vēl jo vairāk vasarā, ja viss notiek ārā, citos apstākļos. Tas jau ir notikums!

Kā atradāt vietas, kurās notiks izrādes?

Pagājušajā vasarā, kad sāku domāt par festivālu, vienkārši devos paskriet pa Valmieru. Tā ir pilsēta, kurā var atrast visu iespējamo, bet kaut kādu iemeslu dēļ reizēm tā tiek saukta par mazliet garlaicīgu. Kādu vietu es pats pamanīju, uz citu kāds norādīja. Kad ieskatās rūpīgāk, sāk parādīties visādi stāsti, piemēram, par mazbānīša depo un trasi, pa kuru gāja šaursliežu dzelzceļš. Depo ir viena no festivāla norises vietām – brīnišķīga industriālisma laika būve, kurā tagad ir lietotās elektrotehnikas un šķiroto atkritumu savākšanas stacija. Valmiermuižas laidars, kurā patlaban ir stallis un dzīvo zirgi, ir viena no retajām ēkām, kas muižas kompleksā ir pilnībā saglabājusies.

Vieta, kurā tiks spēlēts Purva bridējs, tika piemeklēta. Kristaps Pētersons zināja, ka viņam vajag koku un pļavu – tas bija būtisks nosacījums. Mēs braukājām pa Valmieru, meklējām kokus un pļavas, un es piedāvāju Kristapam dažādus variantus. Viņš neapstiprināja vienu, otru, līdz tikām līdz šai norises vietai.

Bērnu un jauniešu programmai man bija diezgan konkrēts piedāvājums – es gribēju, lai režisors Kārlis Krūmiņš izrādi bērniem iestudē pagalmos. Ir svarīgi, ka mēs pie tās publikas daļas, kura pati nevar izlemt vai atnākt uz teātri, ejam ciemos. Tāpat ir ar jauniešu auditoriju, kurai Jurijs Djakonovs ar aktieriem būvē izrādi skeitparkā. Veidojot šādas programmas, gribam, lai mums maksimāli parādās jauna auditorija, uz to arī ir akcents.

Valmieras teātris jau iepriekš iestudējis izrādes ārtelpā. Prātā uzreiz nāk Viestura Meikšāna Cēsu pilsdrupās veidotais Latviešu laiks.

Teātrim ir ļoti bagāta pieredze. Scenogrāfijā tā ir iespēja uzbūvēt to, ko teātrī neizdosies. Debesis nesanāk, tikai ļoti tumšs. Esmu strādājis gan brīvdabā, gan fabrikās, un neprognozējamais, ko dod apstākļi, palīdz piedzimt brīnumam. Teātrī, kur viss ir paredzēts un iekodēts, reti var notikt pilnīgi negaidītas, lielas lietas. Katrā izrādē, protams, notiek miljons sīkumiņu, kas baro un palīdz tai dzīvot, bet brīvdabā notikums var pilnīgi mainīties. Piemēram, man likās, ka Latviešu laikā vajag dramatiskāku vidi, un es kāpu uz mūriem un baroju kraukļus, lai tie tur lidotu. Pirmajās dienās neizdevās, bet vēlāk viņi atlaidās.

Cik ilgā laikā tapuši festivāla jauniestudējumi?

Lielākā daļa komandu strādā pusgadu. Izrādi Spēlēju, dancoju, kurā ir lielākais aktieru ansamblis, sāka mēģināt maija beigās līdz atvaļinājumam jūnijā, un jūlija beigās visi atgriezušies un atsākuši darbu. Nākotnē, kad attīstīsim festivālu, vēl labāk sakārtosim šos procesus. Protams, vasarā ir nepieciešams atpūsties, bet tajā pašā laikā jāsalāgo vajadzības.

Igaunijā vasarā notiek apmēram 60 profesionālu iestudējumu ārtelpā. Kvalitāte ir tāda, ka iestudējumi iekļaujas kopējā teātra sezonā un, piemēram, aktrise no izrādes Jūlijas jaunkundze, kas viesosies Valmieras festivālā, ieguvusi Igaunijas teātra balvu nominācijā Gada aktrise. Izrādes aktieri stāsta, ka, spēlējot izrādi reālajā vidē, var ņemt enerģiju no fiziskās matērijas, jo klasiķi lugas nereti rakstīja ārtelpā un tur arī smēlās idejas. Teātrī mēs ārkārtīgi cīnāmies ar dekorāciju uzbūvi. Protams, ir visādi teatrāli paņēmieni, ar kuriem brīnišķīgi šīs lietas var atrisināt, un tās iegūst pilnīgi citu jēgu, taču šis ir tas gadījums, ka, izejot ārā, var ņemt to, kas ir uzrakstīts materiālā, un no tā piedzimst papildu sublimējoša enerģija.

Vai nebūs žēl, ka festivāla izrādes parādīsiet tikai dažas reizes?

Protams, arī festivālos, ja piedzimst kaut kas mākslinieciski veiksmīgs un svarīgs, tiek meklētas iespējas to atkārtot. Tomēr tas prasa lielus līdzekļus. Teātrī, būvējot izrādi, pietiek atnākt uz darbu un saslēgt citādi gaismas, rupji runājot, taču, veidojot šādu ārtelpas festivālu, mums jārēķinās ar vairākām norises vietām, kas katra savā ziņā ir teātris. Ne velti mēs sociālajos medijos esam palaiduši klipiņu, ka Valmierā ir pieci teātri: Valmieras Drāmas teātris, Mazais depo teātris, Starpkultūru kamerteātris, Jaunatnes brīvais teātris, Laidara teātris Arēna… Festivāla norises vietas būs reāli teātri ar sēdvietām, savu bufeti. Svarīgi, lai cilvēks atnāk un viņam ir sajūta, ka viss notikums pēc scenārija ir tuvs izrādes apmeklējumam, vienkārši tie ir netradicionāli apstākļi un tāpēc daudz interesantāki.

Tu neesi no Valmieras, tomēr esi kļuvis par lielu šīs pilsētas teātra patriotu.

Man nav grūti tādam būt, jo man – tikko no augstskolas iznākušam cilvēkam – Valmieras teātris ļoti uzticējās. Esmu liels Valmieras un Valmieras teātra patriots no Kurzemes. Tāpēc man ir svarīgi veidot šo festivālu pilsētai.

Atbildības sajūta nenospiež?

Uzņemties atbildību ir slogs, taču arī nepieciešamība. Es nekad neesmu baidījies no izaicinājumiem. Šis, protams, tāds ir – saaicināt drošticamus notikumus vienkopus, bez izteiktiem līderiem. Ar tiem būtu daudz vienkāršāk un paredzamāk, bet man daudz grūtāk saprotams – kāpēc. Es mācos no Homo Novus, kas šeit parāda pasaulē saprotamus un svaigus notikumus, Romeo Kastelluči, Filipu Kenu un nodrošina Latvijas teatrāļiem pasaules teātra maizi. Tajā pašā laikā Homo Novus piedāvā tiem, kuri šo maizi ēd un skatās, arī pašiem strādāt ārpus teātra rāmja. Es domāju, ka šādā veidā darboties un to piedzīvot ir pelnījuši skatītāji un mākslinieki arī Valmierā.

Valmieras festivāls No 5. līdz 7. augustam Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16-28

Vairāk informācijas par festivāla programmu www.valmierasfestivals.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja