Dace Eversa pieder pie tā aktieru tipa, ko režisors Alfreds Jaunušans savulaik nosauca par "caurspīdīgajiem" – tādiem nekas nav jādara, jo arī pilnīgā nekustībā vissmalkākās jūtas ir saskatāmas vai vismaz nojaušamas, tik intensīva ir viņu iekšējā dzīve. Ap tādiem aktieriem virmo gaiss.
Ar šo saspringto mieru, nenoslēpjamo jūtu intensitāti izrāžu vadītāja Dace Eversa ieintriģēja režisori Māru Ķimeli, kas uzticēja viņai pirmo lielo lomu – Marinu E. Radzinska lugā Sieviete ārpus mīlestības un nāves (1981) un dažus gadus vēlāk visus nozīmīgos jauno varoņu tēlus savās programmatiskajās izrādēs – Soņu A. Čehova Tēvocī Vaņā (1983), Barbu Raiņa Pūt, vējiņi! (1985), titullomu R. Tagores Čitrā (1986), Kristīni R. Blaumaņa Ugunī (1987).
Māras Ķimeles ieliktajam pamatam "nākamo stāvu" cēlis režisors Felikss Deičs – kopā ar viņu radās Daces Eversas savādās, ikdienas dzīvē neiederīgās sievietes, kā H.Ibsena Nora (1994), Sāra no Čehova Ivanovas (1997) un savā galējā izpausmē – Blaumaņa Trīne (1997), kuras vienīgais grēks bija vēlēšanās noturēt to, ko citi nevērīgi gāž, raudāt par to, ko pārējie apsmej.
Varbūt tieši tāpēc, ka viņai nepiemīt ārišķība, Dace pavisam viegli ir pārlēkusi jebkuras vecuma robežas un iekāpusi jaunos ampluā tā, ka to nepamana ne citi, ne pati. Viņa vienlaikus spēlēja Šekspīra Ģertrūdi (2008), Blaumaņa Indrānu māti (2008) un Raiņa Saulcerīti (2009). Gadi ir ārpus aktrises Daces Eversas identitātes: kad viņas madame Ivanova uzmirkšķina, jebkurš Bulgakova Zojkina kvartira (2012) ierīkotā bordeļa apmeklētājs zaudē pašpārliecinātību un sirdi.
Režisors Felikss Deičs, kurš pavisam drīz ar Daci Eversu iestudēs lugu par leģendārās franču aktrises Sāras Bernāras pēdējo vasaru, teicis: "Dace nekad nebeigs pārsteigt. Nekad."