Izrāde "Varoņu laukums" Dailes teātrī no 31.janvāra.
Kairišam veicas. Lai arī savulaik nekļuvis par Nacionālā teātra
direktoru, viņš nodarbojas ar to, kas viņam patīk — iestudē izrādes,
kuras vēlas, tajos teātros, kuros patīk. (Raksts tapis, iestudējot lugu "Varoņu laukums"). "Pašreiz ir tā, ka ar ieceri
dodos pie kāda teātra direktora, un pagaidām man neatsaka," pieticīgi
skaidro režisors Viesturs Kairišs, kurš ir vieglas panikas stāvoklī
saistībā ar Tomasa Bernharda lugas "Varoņu laukums" tuvojošos pirmizrādi
Dailes teātrī. "Bernhards līdzās citam austrietim — Robertam Mūzilam —
ir viens no maniem mīļākajiem autoriem," saka Viesturs un uzreiz
atzīstas, ka Bernharda lugas iestudēt teātrī esot neiespējams uzdevums.
Aktieriem ir tik daudz teksta, ka var sajukt prātā, jau to mācoties,
tāpēc, un ne tikai tāpēc, sarunas laikā ne reizi vien ieskanas apbrīna
pret Jāni Paukštello
Par Bernhardu, bet ne par topošo izrādi, Kairišs stāsta labprāt. Bernharda luga "Varoņu laukums" rakstīta pēc pasūtījuma Vīnes "Burgtheater" 100.dzimšanas dienas svinībām, un tās pirmizrāde 1988.gadā izraisīja skandālu. "Zemnieki brauca izgāzt mēslus pie teātra," — var just, ka Kairišam nekas nebūtu pret šādu publikas atsaucību. Vairākas Austrijas politiskās partijas visiem spēkiem centās panākt iestudējuma aizliegšanu. Drīz pēc tam Bernhards miris. Luga, kuras darbība notiek pēc kāda Vīnes profesora pašnāvības, inkriminē Austrijai aizvien vēl dzīvo nacisma sērgu. "Tagad Vīnē ir vēl sliktāk nekā pirms piecdesmit gadiem" un "dzīve Vīnē ir necilvēcīga" ir maigākie dzimtajai pilsētai veltītie izteicieni, bet apgalvojums, ka "austrieši kopumā kā masa šodien ir brutāla un muļķīga tauta" — viens no korektākajiem tautiešu raksturojumiem.
Tomēr brīvā pantā rakstītā luga nav tikai radikālu politisku lozungu virknējums.
"Bernhards dziļi un poētiski analizē cilvēka individualitāti un personību, bet atšķirībā no, piemēram, Prusta viņš sasaista to ar konkrētiem sabiedriskiem procesiem." Visi Bernharda darbi sakņoti konkrētā Austrijas realitātē, vienlaikus konfrontējot to ar galveno varoni un viņa garīgo radikālismu, pat ekstrēmismu.
Viesturs teic, ka, pārnesot šo lugu Dailes teātrī, viņš paturējis sajūtu, ka tas viss varētu notikt arī Latvijā. "Austrijai, tāpat kā Latvijai, raksturīga provinces sajūta ar no tās izrietošajiem kompleksiem," — Viesturs ir nesaudzīgs. Pēdējā laikā (sk. viņa Mērnieku laikus Nacionālajā teātrī!) viņam ir būtiski runāt par cilvēkiem un sabiedrību pavisam konkrēti. Taču jaunākajā latviešu dramaturģijā un literatūrā pamatu šādai sarunai viņš neredz. "Būtībā Bernhards ir tāds austriešu Putniņš, tikai literatūra ir daudz labāka un dziļāka. Šodien Latvijā vairums gudru cilvēku — intelektuāļu, mākslinieku — ļoti ciniski norobežojas no sabiedriski politiskajiem procesiem, tā teikt, negribot sasmērēties, izliekoties, ka tas uz viņiem neattiecas. Uz mani attiecas viss, kas šeit notiek."
Izrādes scenogrāfijas un kostīmu māksliniece — Ieva Jurjāne, tajā bez jau nosauktajiem spēlē Vita Vārpiņa, Valdis Liepiņš, Juris Strenga, Lidija Pupure, bet ar Gustava Mālera darbu variācijām piedalās arī pianists Aldis Liepiņš.