Allas Nazimovas Salome

art. Valentīna Freimane Jau paprāvās amerikāņu kino produkcijas pilsētiņā Holivudā 1923.gadā (dažos avotos - 1922.gadā) parādījās filma, kas īpaši lielu auditoriju nesavāca, vērā liekamus ienākumus nedeva un, būsim atklāti, arī amerikāņu kinomākslas ceļiem nekādu jaunu sliedi neiebrauca, kā tas šajā pašā laikā notika, piemēram, Ērika fon Štroheima darbos. Tā bija filma Salome, kurai kritika gan atzina intriģējošas estētiskas kvalitātes, tomēr ne bez pamata saucot to par vienas dīvas - filmas galvenās lomas tēlotājas, producentes un iedvesmotājas, turklāt arī režisora dzīvesbiedres Allas Nazimovas - ekstravaganci, vienkārši kaprīzi, kas drīz vien tikšot nodota aizmirstībai. Taču vēsture nosprieda citādi. Traka uzdrīkstēšanās 1980.gadā, kad bija atdzīvojusies liela interese par mēmo filmu un daudzu filmu rekonstrukcijas piedzīvoja plaši izreklamētas jaunās pirmizrādes, kāds no amerikāņu kritiķiem rakstīja: "Filmas estētiskā vizualitāte vislabāk saskatāma statisku kadru mijā, nevis darbībā un kustībā, taču šā vai tā šāda traka uzdrīkstēšanās ir ievērības cienīga." Šai domai es piekrītu. Salome patiešām ir vienas neparastas sievietes, pretrunīgas un harismātiskas mākslinieces, krievu aktrises, amerikāņu kino un teātra dīvas Allas Nazimovas "trakās uzdrīkstēšanās", nevaldāmās pašizpausmes liecība. Tieši tas ir šī darba pārsteidzošās savdabības, bet arī tā vājību avots. Bībeliskais sižets par Galilejas jūdu princesi, Hēroda sievas meitas Salomes kaislīgo mīlestību pret Jāni Kristītāju un tās traģiskajām sekām agrīnajā amerikāņu kino jau bija vairākkārt izmantots. Pirmo reizi 1908.?gadā, tad 1919. un vēl 1920.gadā nelielās, samērā pieticīgās, bet tomēr plaši izreklamētās kino filmiņās, taču ne filmām pašām, ne tēlotājiem vēsture nekādu īpašu uzmanību nedāvā. Toties 1922.gada Salome ir iegājusi kino vēsturē un tiek bieži pieminēta. Oskara Vailda savulaik nosodītā un aizliegtā luga šajā filmā ir īstenota uzsvērti stilizētā spēles un ķermeņa plastikas manierē, mākslīgā vidē, kas atveido Obrija Bīrdslija slavenā zīmējumu cikla tēlainību. Šāda vienotība ar noteiktu kultūras un mākslas strāvojumu, ar tēlotājmākslu un teātri amerikāņu kinematogrāfā bija pilnīgi svešs fenomens un, šķiet, pat neorganisks. Eiropā tajā pašā laikā kinopoētika attīstījās kā daļa no kopējās garīgās un estētiskās kultūras - ekspresionisms vācu, impresionisms un avangarda meklējumi franču kino, piemēram. Var nojaust, ka Nazimova, sieviete ar lielu personīgo kultūru, un viņas ietekmē arī viņas tuvāko draugu loks kaut reizi mēģināja iet līdzīgus ceļus arī Holivudas kino ietvaros. Apkārtējā kultūrvide un arī pašu profesionālā pieredze šāda tipa meklējumiem nebija labvēlīga. Salomes gadījumā ļoti manāms, cik nepieciešams būtu režisors ar kinematogrāfisku, citu mākslu elementus sakausējošu redzējumu. Kas bija Nazimova? Kas tad bija šī Nazimova, agrīnā Holivudas kino liela zvaigzne ar noslēpumainas, liktenīgas sievietes imidžu, distancēta un valdzinoša? Viena no nedaudzām, ko enciklopēdijās sauc par leģendārām. Dzimusi 1879.gadā Jaltā, viņa bērnībā izcēlās ar lielām muzikālām spējām, mācījās Pēterburgā un Odesā par vijolnieci, sāka jau ar panākumiem uzstāties koncertos. Bet tad - pēkšņs, šķietami nemotivēts pavērsiens - teātris, teātris un vienīgi teātris! Aktiermākslas studijas Maskavā, Staņislavska studijā, 1904.gadā liktenīgā tikšanās ar stalto, talantīgo aktieri, režisoru un antreprenieri Pāvelu Orļeņevu, kura vadītā privātā trupa ar moderno drāmu repertuāru (dominē Ibsens) viesojas Krievijas lielākajās pilsētās, pirms dodas viesizrādēs uz ASV. Nazimova - primadonna un vadītāja laulene - uzmanības centrā. Krievu un arī amerikāņu presē aprakstīta un apjūsmota, piemēram, viņas Nora Ibsena Leļļu namā un citas tā laika modernā repertuāra lomas. Taču pienāca 1905.gads. Ar to viss teikts. Aktrise atbalsta demokrātisko pārmaiņu prasības, sākas nepatikšanas ar cara policiju. 1905.gada beigās Alla Nazimova uz neatgriešanos emigrē uz ASV, kur ne vien Ņujorkā aug interese par dramatisko teātri. Nu jau viņu šeit pazīst, un viņai izdodas Brodvejā atkārtot Leļļu nama panākumus, spēlēt arī citas presē daudzinātas un atzītas lomas. Šķiet, tālākā karjera nodrošināta. Amerikāņu teātra vēsture liecina par šīs aktrises, drīz vien arī režisores svētīgo lomu jaunās amerikāņa teātra kultūras attīstībā. Bet nākamais solis - 1916.gadā, kad kopā ar jauno dzīvesbiedru režisoru Čārlzu Braientu (oficiāli laulības ar Orļeņevu tā arī netika šķirtas) Nazimova pārceļas uz Holivudu. Holivudā, kas strauji attīstās par varenu kino industrijas centru, Nazimova mēģina likt lietā pie Staņislavska apgūtos dabiskuma un organikas principus, taču šaubos, vai mēs to šodien īpaši saskatītu. Nezinu, kā mēs šodien uztvertu 1.Pasaules kara posmā uzņemtās kinofilmas, lielākoties patriotiskas melodrāmas - Kara līgava, Bērna sirds, Sarkanais lukturis. Domāju, ka mākslinieciskā ziņā šīs laikmeta liecības neglābjami novecojušas. Bet par īstu kino zvaigzni Nazimova kļūst jau pēc kara. Ar nozīmīgām dramatiskām lomām, kuras viņa jau pati izvēlas, piedaloties arī producēšanā, scenārija un titru rakstīšanā. Braientam, kā liecina laikabiedri, ir diezgan pakārtota organizatoriska loma Nazimovas filmās, kaut gan visur minēts kā režisors. Nesen man izdevies noskatīties 1921.gada Kamēliju dāmu, kur viņas Margaritai Gotjē partneris Armāna lomā ir austošā kinozvaigzne, leģendārais latin lover Rūdolfs Valentīno. Filma kā tāda ir nežēlīgi arhaiska, taču aktrises tēlojumā ir ļoti interesantas iezīmes. Nazimova izmēģina savienot divus spēles veidus saskaņā ar personāža, situācijas un darbības mērķi. Sabiedrībā un ar vīriešiem, kas viņā saskata tikai kurtizāni, viņa uzvedas kā šādas sievietes klišeja - ekstremāli stilizēta līdz pārspīlētai samākslotībai. Turpretim vienatnē ar savu mīlu, epizodēs ar tobrīd vēl galīgi neveiklo smukuli Valentīno, Nazimova pārvēršas emocionālā un ļoti patiesā mīlošā sievietē. Kurtizānes stereotips pazūd, un aktrise brīžiem pārsteidz ar pārliecinošām dzīvu emociju izpausmēm, bieži vien mēs varētu šo tēlojumu akceptēt arī šodien. Šādu analītiski pārdomātu un profesionāli (kino iespēju robežās) īstenotu interpretāciju neesmu tā laika amerikāņu melodrāmās citur vērojusi. Nazimova apbrīnojami ilgi saglabāja savu fizisko jaunību un skaistumu. Salomes visai skopi segtais augums ir zēniski slaids un vijīgs, smalki veidotie vaibsti ne mirkli neliek atcerēties, ka jauniņo Bībeles laiku erotikas iemiesojumu tēlo 43 gadus veca sieviete ar diezgan vētrainu pagātni, kura viņas vaibstos neatspoguļojas. Erotika, kaislības un amerikāņu, kā viņa izteicās, provinciālās, puritāniskās morāles noliegums ir arī Nazimovas publiskā tēla, viņas imidža raksturīgās pazīmes, kas Holivudā un amerikāņu presē izraisīja nemitīgas skandalozas reportāžas. Nazimovas ziedu laiks 20.gadu pirmā puse - Nazimovas skaļās slavas ziedu laiks - bija Holivudas izlaidīgākais un izšķērdīgākais vēsturiskais posms. Filmu pasaules varenie un skaistie sacentās savas dažkārt visai īslaicīgās bagātības un visatļautības demonstrēšanā ar īsti jaunbagātniecisku nekulturālību. Slavenas bija dzīres, orģijas, alkohola un narkotiku ekscesi, afēras un skandāli, kas dažkārt beidzas pat krimināli - ar slepkavībām, izvarošanas prāvām. Šajā vidē Nazimovas greznā villa un viņas draugu pulks ieņēma redzamu, pat dominējošu vietu. Viņa uzjautrinājās un izklaidējās, šokējot ar seksu un ekstravagantām izpriecām. Viņai patika provocēt arī ar savu atklāti demonstrēto biseksualitāti. Kopā ar viņu un Braientu dzīvoja viņas oficiālā mīļākā, talantīga kostīmu māksliniece, arī scenāriste un scenogrāfe Nataša Rambova (arī filmā Salome viņa ir līdzstrādniece). Abas dāmas bija saistītas ar Rūdolfu Valentīno, Rambova viņu pat apprecēja. Tomēr atšķirībā no apkārtējās Holivudas sabiedrības, Nazimovai vienmēr piemita elitāra kultūras cilvēka aura, patiesi talantīga, domājoša cilvēka intereses. Viņa bieži runāja par to, ka patiesībā viņu joprojām vilinot pieticīgāka, taču saturīgāka teātra aktrises dzīve prom no neīstuma un šķietamības pilsētas Rietumu piekrastē. 1925.gadā, dažus gadus pēc viņas lielākajiem ekrāna sasniegumiem - Nora, Kamēliju dāma un Salome -, Nazimova bez Braienta atstāja Holivudu un atgriezās teātrī. Tobrīd viņai bija 46 gadi, un skatuve varēja viņai piedāvāt vēl daudzus interesantus uzdevumus. Filmā turpretim varēja vairs cerēt tikai uz epizodiskām raksturlomām. Tā laika kino tehnika bija vēl tik neattīstīta, pati celuloīda lente un arī grima māksla tik nejutīga, ka aktrises parasti izskatījās stipri vecākas par saviem gadiem, un Nazimovas spēja noturēties līdz minētajam vecumam jau tāpat visiem likās fantastiska. Turpmākajos divdesmit gados viņa turpināja darboties teātrī, šad tad vēl arī atgriezās skaņu filmā nelielās raksturlomās, kurās viņa pārliecināja ar reālistisku, psiholoģiski precīzu tēlojumu. Cita starpā tieši šī viņas spēja izmantot dažādas aktieriskas spēles metodes - no pilnīgi naturālas līdz galīgi stilizētai - jau tajos laikos izraisīja zināmu ievērību nopietnāko kritiķu vidū. Tas bija laiks, kad interese par Staņislavski un viņa piedāvāto aktierdarba metodi pārņēma amerikāņu teātra pasauli, un Nazimovas pieredze tur lieti noderēja. Bet tas jau ir cits stāsts. 1945.gadā Alla Nazimova nomira, ilgu laiku šķita pilnīgi aizmirsta, taču piedzīvoja sava tēla augšāmcelšanos, īpaši sākot ar Parīzes Sinematēkas piedzimšanu, kad kinodraugu aprindās un, protams, profesionāļos strauji pieauga interese par pagātnes kinematogrāfiju, par kino izteiksmes līdzekļu garo attīstības ceļu līdz mūsu dienām. Kad Alla Nazimova atstāja Holivudu, drīz vien mainījās arī pati pilsēta, kas amerikāņiem jau sāka likties kā Amerikas Sodoma un Gomora. Lieta tāda, ka ne vien morāles apustuļi meta zibeņus un dārdināja pērkonus pret šīs pilsētas izvirtušo kino sabiedrību. Tirgum tas vēl nebūtu sliktākais, bet paši skatītāji, vienkāršie amerikāņi, sāka novērsties no saviem agrāk iemīļotajiem aktieriem, kuru popularitāte bija galvenais magnēts kinozālēs. Viņu vārdi bija saistīti ar visai neglītām un pat noziedzīgām izdarībām. Producentu apvienība - Holivudas varenākā organizācija - pēc kādas vēsturiskas sapulces, kas bija veltīta galvenokārt draudiem zaudēt publiku, nolēma ieviest stingru pašcenzūru un pašdisciplīnu. Tika izveidots kodekss, kas saņēma producentu apvienības prezidenta vārdu un dēvēts par Heisa kodeksu. Tas tika ieviests Holivudā un praktiski kļuva par tikpat obligātu kā valsts pieņemtie juridiskie likumi. Ar vienu sitienu tas trāpīja diviem - ieveda diezgan sīkpilsonisku un aprobežotu morāles un uzvedības kārtību pašās filmās, kuras bija sākušas visai atklāti un nesaudzīgi atspoguļot ļautiņu privāto dzīvi un sociālas vainas, un to pašu uzspieda arī pašu kinoļaužu publiskajai un personīgajai dzīvei. Galu galā visi, kuri apdzīvoja Holivudu, taču nebija nekas cits kā producentu algoti un pēc tirgus vērtības apmaksāti padotie, un Heisa kodeksam bija jāpakļaujas. Šeit nav vieta, lai analizētu, cik pretrunīgas bija šādu ierobežojumu ieviešanas sekas mākslai un cilvēkiem. Salomes atdzimšana Pēdējos gadu desmitos, kad, kā jau minēts, kinokultūras centru (sinematēku, klubu, kino muzeju, festivālu) un jaunās disciplīnas - kino arheoloģijas - iespaidā dzīvā interese par kinomākslas pagātni augtin auga, vienlaikus parādījās arī nebijušas tehniskas iespējas vecās lentes restaurēt, atjaunot maksimāli pilnīgā un precīzā struktūrā. Arī Salome, kas bija pusgadsimtu eksistējusi vienīgi īsās kinovēstures piezīmēs, atdzima saskarē ar ieinteresētu, dzīvu skatītāju, kas nu jau varēja pats spriest par šī kino pagātnes darba spēju vai nespēju viņu uzrunāt. Salome no saskares ar mūslaiku skatītāju neko nezaudē, tieši otrādi. Laikam jau tāpat sprieda arī ASV Kongresa bibliotēkas nacionālo filmu reģistra komisija. Kopš 1989.gada tai uzticēts noteikt nacionālās kultūras vērtības kinomākslā, kuras tad īpaši kopj un glabā šajā bibliotēkā. Saskaņā ar budžetu ik gadu sarakstam pievieno 25 nosaukumus. Pašlaik to skaits pārsniedz 300. Salomes iekļaušana nacionālo vērtību sarakstā ir liels gods. It īpaši, ja ņem vērā, ka vien 43 mēmā perioda darbi līdz šim tikuši izraudzīti. Tādējādi filma laika gaitā tiek augstāk novērtēta nekā laikabiedru sabiedrībā. Filmu būs iespējams noskatīties Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 13.septembrī plkst.19 (ieeja ar biļetēm). Filmu apskaņos Latvijas Nacionālās operas mūziķi diriģenta Aigara Meri vadībā.