Andra Manfelde: Ceru, ka pratīsim stāties pretī lietu un prastuma diktatūrai

sveika,kadida. Drusciņ esmu vīlusies,ka esi katoliete. Jo teikšu atklāti, manā vērtējumā katoļi daudz vairāk dzīvē un cilvēkā saskata grēku kā prieku un tāpēc viņiem iznāk vairāk grēkot un nožēlot un tad atkal grēkot. Man ir katoļu skolas biedrene un es viņu visu laiku par to kaitinu un to pārmetu viņai - ka grib dzīvot kā eņģeļi, nevar un tad mocās. Viņa atkal mani par protestanti sauc,ka man galvenais esot protestēt - nav svarīgi par ko- galvenais tik protestēt. Tas nu tā. Zini - mani ļoti interesē visas ticības lietas, bet tādā vairāk zinātniskā , nevis ticības līmenī. Vispār,tas ir ļoti sarežģīti ar mani. Paldies,ka to uzrakstīji - man ir kam palūgt,palasīšu Asīzes Francisku. Jā, es sen sev formulēju,ka labāk grēkot un nožēlot, nekā nožēlot,ka nekā nav bijis,ko Tu par to domā? Un tad vē - man savulaik mācītāja Dace Rolava teica - iedomājies, ka Jēzus ir Tavs draugs. Un tas man der. Bet vai nav tā,ka katoļi nemaz tā nedrīkst domāt? Uzraksti, kas ir Tava mīļākā vai mīļākās grāmatas. Varbūt varam sarakstīties [email protected] - nu tā, vestuļu draudzenes, ne ko citu.

Lūk, no Eko es esmu lasījusi tikai Rozes vārdu un tāpēc tālāk neko spriest nevaru. Nelielos, pat tieši otrādi man žēl - bet no Dostojevska - esmu iesākusi gan brāļus Karamazovus, nu vispār daudzus - un pametusi. Jo pietrūkusi pacietība. Bībeli kādreiz lasīju ļoti daudz. Jauno tulkojumu neesmu pat rokās turējusi. bet - kādas reliģiskas grāmatas Tu lasi. Pēdējais,ko es lasīju bija - par meditāciju -Neziņas mākonis vai kaut kā tā. Un kad es izlasīju - mani pārņēma baigākā bezcerība,jo pēc tās grāmatas iznāca,ka es ne meditēt spēju, ne īsta kristiete, ne cilvēks esmu. Tur gan bija teikts,ka nevajag uztraukties un tad tas pārdzīvojums man tāds īslaicīgs bija.

Jau maijā nospriedu,ka gribu izlasīt visus Akuratera darbus, laiks iet. Neko no tā neesmu izdarījusi. Bet gribu. Man būtu vieglāk un vērtīgāk,ja to varētu lasīt e-bibliotēkā. Tā kā novēlu sev mazāk rakstīt, vairāk lasīt.

Eko Rozes vārds ir viena no manām literārās baudas virsotnēm, mana ideālā lasām viela. Piemini Ābeli un man ir tādas interesantas pārdomas saistībā ar viņu. Man ļoti nepatīk ne viņas darbi, ne viņas personība, un man šķiet,ka esmu sapratusi kāpēc. Jo viņa atspoguļo manas bailes. Pirmkārt, viņas grāmatās dominē negatīvais, problemātiskais - viss ir slikti, viss ir bezcerīgi,ļauni. No tā mēs baidāmies, un citam tas patīk, cits par to tīksminās - es to noliedzu un cenšoties no tā izbēgt- to aktīvi noliedzu komentāros. Viņas personība. Vienā teātrī viņa bija ar pakausī ļoti sapinkotiem matiem un tas man 'šķita drausmīgi,jo patiesībā - katram var gadīties tāda situācija. Reiz izskrēju no mājas ar ruļļiem matos. Tad teiksim -viņai bija intervija TV,kuru viņa sniedza savā virtuvē - sakartotā , bet noplukušā ar tādu pelēknetīru dvieli virs plīts. Un man tas likās drausmīgi. Jo īpaši tas netīrais dvielis. Un tad kaut kā bija tā,ka es mazgāju traukus un draugs slaucīja un pēkšņi viņš saka -šis dvielis jau netīrs, vajadzētu jaunu. Un es paskatos un ar riebumu secinu, fuj - galīgi pelēkbrūns. Un brīnos,kā es to nepamanīju laicīgi. Un draugs pēc tam mani grib nobučot, bet es jūtos tk riebīgi tā dvieļa dēļ. Tik riebīgi,ka es vēl tagad esmu šausmīgi uzmanīga - man dvieļi spīd un laistās. Vai - viņa runā intervijā un neskatās ne uz intervētāju, ne kamerā - uz skatītājiem. Un es domāju - skaidrs - negodīgs cilvēks. Godīgs cilvēks tā nedarītu,es domāju un tad atkal spriežu - cik drausmīgi - varbūt viņu piespieda sniegt to interviju,kuru viņa nemaz negrib un varbūt viņa speciāli gribēja parādīt,ka nebūt ne visi prot iekārtoties kā teiksim tā pati Māra Zālīte. Un jā - vēl es izlasīju pēc tam viņas Paisumu, biju uz vienu tikšanos ar viņu,kur mani pārsteidza viņas ne visai augstais zināšanu - inteliģences līmenis un es sapratu - tas ir publisks spogulis ,kurā es redzu savas vājības un savas stiprās puses,savas bailes.

Jā - ļoti interesētu izlasīt, piemēram, Jonasa Jonassona divus bestsellerus. Dzirdēju izcilas atsauskmes.

Man ļoti patīk tas teiciens,ka literatūra ir koncentrēta dzīve. Tāpēc man patīk tādas grāmatas,kurās ir šī dzīves esence. Latviešu literatūrā pēdējo reiz katarsi izjutu lasot Aivara Kļavja Pēdējais Karavīrs. Ļoti patīk Vērdiņa dzeja. Jā, bet tā ir - esmu rozīņu lasītāja. Pēc Ābeles , Ikstenas, Repšes ,Ulbergas, Rukšānes - šampanieša dzērieniem - Bauere un Gailīte man bija un ir kā tīrs avota ūdens. Ne īsti noreibt no tāda, bet vismaz - tīra manta. Gudrās grāmatas. Tas tāds filosofisks jautājums - vai var mācīties no citu vai tikai no savām, vai vispār no kļūdām. Un ko īsti nozīmē gudra grāmata. No izziņas grāmatām pie manis šobrīd ir Gerta Hofstedes Lokales Denken, Globales Handeln. Vēl - devīto gadu turpinu lasīt Siliņa Lielo patiesību. Uznāca nostaļģija pēc renesanses marīnzilā un izvilku Western Civilization. Palasīju, būs jāliek atpakaļ. Tad noklausījos diskusiju par Šilleru un padomāju -viss - pēdējais laiks ņemt un pārlasīt viņa darbus. Ai, un Grass - lasu jau viņa trešo grāmatu. Un ir tā,ka man nepatīk viņa valodas konstrukcijas, visu laiku tik gari un papildinoši teikumi, bet man patīk saturiski. Man viņa darbi ir tik interesanti tieši satura ziņā. Izlasīju Judītes Hermannes stāstu grāmatiņu. Viņai piešķirtas visādas prēmijas, bet atkal - nav mans. Nepatīk man tāda literatūra. Lūk, viņas valoda man patīk,bet -darbu saturs- nē. Pagājušajā gadā mans Lielais Atklājums - Jukio Mišima. Literatūra ar Lielo Burtu. Vispār kā es iedomājos - tirpiņas baudas atmiņās noskrien. Un kā personība man viņš ļoti,ļoti, ļoti patīk. Jā, Velbeku iepazinu, bet - atkal - piedodiet, nav man , nav mans. Pie tam, noskatījos interviju ar viņu jūtjūbī un man palika pavisam dīvaini. Gribu Džonu Apdaiku izlasīt orģinālvalodā. Vispār vairāk lasīt svešvalodās.

Apkamp visu firmamentu, Univerzums nu ir tavs. trata tā trata tā, trata trata, trata'tt a tā, tra tā, trata tā, tararara tā tā trata.

Bibliotekārīt, Tu laikam aizgāji lopiņus kopt. Tikmēr es jau visu pārdomāju. Zini, es tev piedāvāšu savu pašportretu sēriju. 12 fotogrāfijas. Saturiski tie būs mani kailfoto ar baltu zirgu. Lai tās drēbes tad nemaisās. Tad es iedomājos,ka sievietes nāks uz bibliotēku tās skatīties,lai mani visādi apspriestu, kā saka - mani noliktu un sevi paceltu, bet savukārt vīrieši nāks par mani priecāties. Un tu savukārt, tik sēdēsi un izrakstīsi grāmatas - lasa neizlaslasa - ne jau to Tev atskaitēs prasa , vai ne? Lūk, sūti savu adresi, man jau šis tas ir sagatavots,lai vari sākt izvēlēties un lai vēl kaut ko tu nepārdomā. Lūk:)

vārds skaists, bet ja Tu redzētu cik es pati skaista ! Tu manu foto savā bibliotēkas logā uz palikšanu iekārtu! Bet kur problēma -ne es ko uzdzejojusi, neuzprozojusi esmu.Kā tad jūs mani aicināsiet? Toties tērpi man visādi ir - gan tādi lietišķāki kostīmiņi ar brošiņām,gan zīdīgas kleitas ar uzsvaru uz līniju vijīgumu. Ai, ko te gari rakstīt, izpucēties jau nu es mācētu jo smalki, un runāt es mācētu,ka tik būtu kas klausās. Labi, izdomāju, uzrakstīšu Dambim draugos un pieteikšos par viņa pasākumu vadītāju. Tad tik mēs braukāsim apkārt un jūs tur ne nobrīnīties. Bet ja kaut cik nopietni - nu uzraksti - kā tas ir būt bibliotēkārei - ko Tu gribētu mainīt, ko nevari un kāpēc nevari. Kādus pasākumus tu gribētu, kādas problēmas tos īstenot utt . Pastāsti kas ir lielākie,aktīvākie lasītāji tavā bibliotēkā.

Skaisle, Tev tāds skaists vārds, esmu droša, ka Tu, ja brauktu uz lauku bibliotēkām, noteikti liktu lietā savu labo gaumi un nedemonstrētu necieņu pret pasākuma organizatoriem! Apautu tak smukas kurpes un izstaipītās padomju laika sporta bikses, ko tagad sauc par reitūžiem, atstātu mājās pie kamīna vai kamīnā! Un saķemmētu izmazgātos matus, un paraudzītos, vai izejamās kleitas garums atbilst bioloģiskajam vecumam! Vārdu sakot, attiektos ar cieņu pret tās vietas ļaudīm, kuri Tevi sagaidītu, jo viņi uz šādiem pasākumiem parasti sapošas! Redz, es apskatījos guglē, kā ED sevi prezentē - jāsaka, ka ļoti solīds izskats, un tauta runā, ka viņš māko sevi pasniegt! tā kā velkome!

Abi populāri - Andra Manfelde un Egīls Dambis.

Šķet, ka par to autoru Tu trāpīji desmitniekā. Vienīgi iespējams, ka viņu te popularizē kāda no pielūdzējām pašdarbniecēm ezoteriķēm, bet tas jau viens un tas pats.

Man te kolēģi saka, ka šitāda dzejoļu publicēšana esot autortiesību pārkāpums, tādēļ, atvainojiet, daži LLC un KK atbalstītie censoņi netiks likti pie kauna staba! Tiesu lietas man nevajag, alga par mazu!

bravo! pietiks diskusiju. bibliotekāru gaume ir - sievietēm patīk, ka vīrietis.. paldies par sarunu.

jā, viņš nav viens. tomēr ir visspilgtākais un caursitošākais. precedents. tas ir uzvaras gājiens. neviena nepamanīts? tie bibliotēku desmiti nebūtu pamanījuši? draugiem.lv e-žurnāls Oranžērija nepamanīja vienīgo dzejnieku, kuru intervēja uz Dzejas dienām? ieraksti viņa vārdu guglē vai jūtubē un papēti 2013.gada pasākumu sarakstus. visi jau tur neparādās un tomēr. tā nav aizbildināšanās, kur nu vēl gļēvulīga. ir jābūt diezgan lielai drosmei, lai publiski runātu par to, par ko sen jau jārunā, bet uz oficiāliem jautājumiem neviens neatbild vai atbild vienkārši ņirgājoties.

vai publiku audzināt nenozīmē - no nodokļiem apmaksātās kultūras iestādēs uzturēt pietiekamu kvalitātes līmeni? kā vēl?

Skaisle, reizēm es tiešām netveru tavu loģiku jeb neloģiku. neviens neapkaro ne Dambi, ne pielūdzējas. lai raksta un bučo viens otram rokas bez ierobežojumiem. runa ir par bibliotēku darbu, par to, ko tās sniedz lasītājam. jo Egils tiešām ir visvairāk bibliotēkās uzstājies autors pagājušā gadā. tātad, pirmkārt, netiek kaunināta dzeja, bet kultūras iestāžu darbs un attieksme pret literatūru. otrkārt, var runāt par dzejas tematiku un vienam būs viena pie sirds, citam cita. jebkura tēma ir dzejas vērta. bet tak uz valodu paskaties! uz teksta plūdumu un (ne)izmantotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. viss grab, klab un ļogās. nemitīgi atkārtojas prasti un neizteiksmīgi vārdi. no dzejas ne smakas. treškārt, man šogad ir zināms gadījums, kad vispirms bibliotēkā sarunāja normālu dzejnieku, vietējā līmeņa, tomēr ne grafomānu. pēc tam atteica, jo "tūrē" pa vairākām bibliotēkām brauca grafomāns. divus pasākumus neliela bibliotēka nevar pavilkt, izvēlējās grafomānu.

Mēģinot izkustināt no iestigšanas ļoti svarīgi ir rīkoties pareizi. Tam labs piemērs ir manipulācijas ar iestidšu auto, ko nemākulīgi cenšoties dabūt laukā, iedzen dubļos vēl dziļāk.

Iesaku ar bērnu diskutēt par jebkuru tēmu. Protams, tas jāsāk jau kopš bērns iemācās runāt, bet nav par vēlu arī vēlāk. Katrā ziņā tas rosina iztēli un veicina loģisko domāšanu , ja vien Tu kategoriski neiebilsti tāpēc vien, ka tev "pēdējais vārds'