Detektīvs par Lāčplēsi

Un tomēr — Latvijā diez vai būs daudz tādu cilvēku, kuri, pat atzīstot Lāčplēša trūkumus, noliegs tā īpašo vietu starp citām nācijas pamatvērtībām. Laikam jau paradokss ir tāds, ka nacionālajam svētumam nav jābūt izcilam mākslas darbam un ka mums vienkārši veicies, ka citi mūsu simboli tādi ir. Bet par "Lāčplēša gadījumu" izdevniecība Zinātne nupat laidusi klajā Latvijas jubilejai īsti piemērotu darbu. Ojāra Lāma grāmata Lāčplēša zvaigznājs, šķiet, uzrakstīta ar iedvesmu un ar iedvesmu arī lasāma. Atliek vien nožēlot, ka tā ir tik plāna. Patriots un estētika Grāmata ir loģiski strukturēta īsām, konspektīvām nodaļām un pievēršas diviem jautājumiem — eposa teorijai un A.Pumpura darba analīzei. Tās apakšvirsraksts ir Latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā. Ar nosprausto uzdevumu tikts galā nevainojami. Grāmatas pirmās nodaļas iepazīstina gan ar eposu vēsturi, veidiem un eksistences likumsakarībām, gan skaidro, kas eposā tuvs un kas svešs latviešu folklorai. Bet no trešās nodaļas grāmata pierāda, ka ir kas vairāk, nekā augstā akadēmiskā līmenī uzrakstīts teorētisks pētījums. Latvijā trūkst modernu, dzīvi uzrakstītu darbu par tām tēmām, kas atjaunotajā valstī ir kļuvušas par nacionālās kultūras pamatu, — viena no tām, bet ne vienīgā, ir šajā grāmatā apskatītā eposa problemātika. Vai nav paradoksāli, ka izglītoti cilvēki šodien daudz labāk pārzina ārzemju literatūras pieredzi XIX gadsimta otrajā pusē, nevis tos darbus, kuri taču tieši vai pastarpināti ietekmē visu turpmāko latviešu kultūru? Varbūt trūkst arī informācijas, bet galvenokārt vainīga ir ideoloģija. Cilvēks var būt patriots, bet tas jau neizslēdz estētisko uztveri. Apgalvot, ka XIX gadsimta darbi bez izņēmuma ir izcili tāpēc vien, ka tie bijuši nacionālās kultūras šūpulī, pārvērst izcilas, bet pretrunīgas personības marmora pieminekļiem līdzīgos tikumu pīlāros — šāds gluži lieks protekcionisms nodara vairāk ļauna nekā laba. Man personiski liekas, ka mūsu nacionālās bagātības nav nemaz tik vārgulīgas, lai tām kaitētu pamatota kritika. Tā taču padara "muzejiskās vērtības" dzīvas un interesantas mūsdienu lasītājam un ļauj uzdot arī daudz būtiskākus jautājumus. Piemēram, kāpēc tad mums vispār šie simboli ir svarīgi? O.Lāma grāmatas lielākais trumpis ir nedogmatiska attieksme pret apskatāmo objektu. Dzīva, ļoti asprātīga valoda, kas padara monogrāfijas lasīšanas pieredzi līdzīgu daiļliteratūras baudīšanai. Erudīcija, kas apvienojas ar literāta talantu. Par to liecina mērķtiecīgā citātu izvēle — tādus nevar izvēlēties nejauši, nezinot un neizjūtot. Sajūsmina, piemēram, pirmās rindiņas nodaļā par Raini citāts no rakstnieka dienasgrāmatas: "Domas par epu, Homēra loma man." Seši vārdi, un mūsu ģeniālais, sarežģītais dzejnieks kā dzīvs. Lāčplēša zvaigznājam piemīt augsta teksta koncentrācijas pakāpe — nav ne rindkopas, kas nebūtu piesātināta ar domu. Lasīt ir saistoši arī tādēļ, ka bieži tā ierosina domāt par kādu interesantu problēmu, kas uz mirkli iezibas kā blakus tēmas aizmetnis. Žēl, ka grāmatā tām nav atradusies vieta. Varbūt ir vērts domāt par papildinātu izdevumu vai pat jaunu pētījumu?(Lielais) varonis (mazajā) tēvijā Grāmata skata Lāčplēsi to latviešu autoru darbu kontekstā, kuri tapuši pirms tā (šeit arī Rainis, kas savu eposu gan neuzraksta, toties strādā ar ļoti interesantām iecerēm), un tiem darbiem, kuri turpinās Lāčplēša tradīciju. Faktiski tā ir vairāku laikmetu domu vēsture, kas atraktīvā veidā tiek parādīta caur vienas grāmatas likteni. Ideoloģiju vēsture, var arī teikt, jo Lāčplēsim allaž ir iekritusi tā laime vai nelaime kļūt par ideoloģiju izteicēju — no jaunlatviešiem līdz jaunajai Latvijai, no padomju līdz trimdas vai trešās atmodas vērtībām. Tas ir aizraujoši kā detektīvromāns, kurā šķetina jautājumu, kā Lāčplēsis kļuvis par to, kas tas ir. Ceļš ir pārsteidzošām nejaušībām pilns. Šodien sev īpaši jāatgādina, ka tāds šķietami nenozīmīgs nieks kā savs eposs XIX gadsimtā nav kaprīze kā bērnam jauna rotaļlieta, bet gan, mazākais, goda jautājums tautai. Jo valda uzskats, ka eposi ir tikai kultūras tautām, pie kurām latvieši grib piederēt. Lāčplēsis jau nerodas no nekā. Pirms tam ir citi darbi, dažādi uzskati par to, kādam tad eposam īsti vajadzētu būt, aizkustinoši naivas rindiņas un dažādas viltībiņas tautas prestiža celšanai. Nespēju necitēt Frīdriha Mālberģa episko poēmu Staburags un Liesma, kuras varonis, satiekoties ar greizsirdīgu sāncensi, saka: "Tā Staburags nu nestundā / No jauna atkal apģība". Smieklīgi, protams, bet arī aizkustinoši. Tātad tā izskatās kultūras bērnība. Ar viltībām ir vēl krāšņāk — kurš autors vilto baltu dievu panteonu, kurš latviešu vēsturē "iekopē" Lietuvas slavenās vēstures notikumus un varoņus, viltīgi minot leišu — latviešu tautu. Viens priekšplānā izvirza idealizētu pagātni, cits — kristietību, bet visas šīs tradīcijas savdabīgi sajaucas A.Pumpura darbā. Cik lielā mērā latviešu eposu ietekmē grieķu tradīcija, vai jau XX gadsimta sākumā aktualitāti zaudējušais Lāčplēsis būtu kļuvis par simbolu, ja ne Raiņa Uguns un nakts? Ko Lāčplēsis nozīmē Ulmaņa laikos, ko padomju režīmā un trimdā? Lāčplēsi salīdzina ar kara invalīdu, Staļinu vai ieliek "tautiskās" trimdas vidē, kur nabags jūtas pavisam "pazaudējies"... Kā tradīcija attīstās — kuri tēli mainās, kuri atmirst? Daļa jautājumu grāmatā analizēti padziļināti, citi tikai ieskicēti. Atliek vien piekrist Lāčplēša zvaigznājā citētajam somu folkloristam Ē.N.Setelam, kas par Kalevalu sacījis: "Ir patiesība, ko mēs nevaram noslēpt paši no sevis, ka mūsu laikabiedru sabiedrībā faktiski Kalevalu nemaz nelasa, bet būtībā nav neviena cita darba ar tādu ietekmi uz visu moderno Somijas vēsturi." Tas pats acīmredzot attiecas arī uz Lāčplēsi.