mēs drīkstam skaitīt no blociņiem izplēstās papīra lapiņas
līmēt pie sienas, nagus graužot
neviens mums nevar to pārmest
piepildīt gūltapakšas ar vecām platēm
aizlienētām un zagtām, izdomātām melodijām
vai kādu tango (to no Cepļa)
mēs drīkstam nelūgt piedošanu
par aizmigšanu sabiedriskajā transportā
par vienaldzību pret darba pienākumiem
mūs vairāk uztrauc neiespējama slava
arī es būšu īpašs:
mani varēs redzēt tikai saplēstā kineskopā
x
zem kanāliem dzīvo bērni
ar spīdīgi bālu ādu
kas nepazīst klasīšu spēli
manā bērnu dārzā dzīvoja bērni
kas nepazina klasīšu spēli
bet mēs spēlējām o-lim-pi-ja-dē
bērnudārza ēkas pelējuma sēnīšu pēdās
katra audzinātāja bija kāds pelēks pirksts
ar vītola pātagu dūrē sačokurotā rokā
mēs bēguļojām rīdami indīgiem krūmiņiem lapas
un pīlādžus, skraidīdami pa sausa baseina gultni
slidinājāmies vītolu taustekļu un bālās ādas putrā
gaiss un mēs paši smaržojām pēc slapjām smiltīm
tās oda kā caur ādu, caur kauliem izmircis suns
mēs smirdējām kā iepuvusi gaļa, bet smējāmies
un spēlējām o-lim-pi-ja-dē, izvairījāmies saules
tikpat bāli kā bērni zem kanāliem, taču viņi
apšauj viens otru ar rotaļu automātiskajiem ieročiem
x
viņš grib parunāt par skaistumu, aizmirst savu miesu
nolobīties no savam ķermenim pārāk lielajiem kauliem
izstaipīt ādu un izlīst no sviedru iesvaidītajām krokām
atstāt muskuļus, taukus un apmatojumu uz pulētās grīdas
notraust gravitāciju no atlikušās neesamības planētas
planēt virs kanāliem, ložņāt iekšā un ārā no ūdens
klausīties Queen "...I’m going slightly mad..."
vai viņa mīļotā Čikāgas Piecīšu balādi Jāņiem
nogriezt jahtām enkurus un paņemt tās sev līdzi
uz laukumiņu pie teātra ēkas, kur Katalonietis ģitāru spēlē -
es ziedoju pēdējos desmit eiro neiespējamiem sapņiem
un nopirku ģitārista CD par desmit
par desmit minūtēm anonīmas baudas -
es sapratu, ka nekad nekļūšu
par tik skaistu prostitūtu
x
viegliem soļiem prostitūta
skaistām, īstām lūpām koši zilā krāsā
pārmet krustu un ienirst baznīcā kā siltā ezerā
viņa lūdz, lai vairs neuzsūta viņai amoriņus
tik daudz jau guļ kapā zem kaula kupola
viņa skaidro, ka nav bezgalīga dzīle
dvēseliskas šaubas
es arī reiz ielaidos mīlestībā
kas turpināsies ilgi pēc manis
un arī sākās tā vēl pirms manis:
es iemīlējos mākslās
kas neesošo rada
kas iedzīvina mirušo -
tempļa kolonnā
patiesības skaistumā
Valpurģu kora dziesmā -
rokās un galvās kas dzemdē
visskaistākos miroņus dzīvos
mūžīgās sekundes
ar stingu skatienu vienā punktā
otrpus vagona loga stikla
kur pazeme iztek virszemē
braucot vilcienā ar ātrumu 180 km/h
neskaitāmas dzīves reālijas saplūst vienā
mokošā jautājumā - vai es pārvietojos nekustoties?
(neticēt zīmē nezināt)
Ventspils Rakstnieku māja, 07.2012.