Vēlās kristībasIvaska pieder pie tiem trimdas dzejniekiem, kuru debijas krājumu izdošanu bēgļu gaitu un vēlāk trimdas situācija aizkavēja par vairākiem gadiem. Viņas grāmata Ezera kristības (1966) iznāk tad, kad autorei jau četrdesmit, līdzīgi kā citām viņas paaudzes dzejniecēm — Baibai Bičolei, Ainai Kraujietei, Valdai Dreimanei. Taču šīs vēlās debijas vairs nebija iesācēju pirmo mēģinājumu apkopojums, bet jau izveidojušos dzejnieku grāmatas, kas jau atklāja katra oriģinalitāti.Pirmajam krājumam sekoja turpmākie — Ziemas tiesa (1968), Solis silos (1973) un Gaisma ievainoja (1982), kā arī plaša izlase ar jauniem dzejoļiem Vārdojums (1987). Jaunā grāmata apkopo visus šajās grāmatās publicētos darbus, kā arī piedāvā riekšavu krājumos iepriekš nedrukātu darbu.Lasot šo grāmatu, Ivaska atklājas kā visai savrupa un patstāvīga dzejniece. Zinot, ka Astrīdes un Ivara Ivasku sabiedriskā dzīve Amerikā gadu desmitiem ilgi noritēja starp pasaules ievērojamākajiem rakstniekiem un viņai bija visas iespējas sekot visdažādākajām literārajām modēm, cieņu raisa viņas spēja atteikties no visa liekā un neiederīgā, rakstot tikai to, kas pašai ir vissvarīgākais un tā, kā atrod par vajadzīgu.Mežu tālajās takās Vairākos rakstos par Ivaskas dzeju uzsvērta viņas spēcīgā dabas izjūta, kas kā uz delnas atklājas katrā krājumā. Patiešām, dzejniece pie katras izdevības novērš skatienu no trokšņainās, steidzīgās cilvēku dzīves (arī trimdas latviešu sapulci viņa skata kā skumju un dusmu pilnu pasākumu, kura laikā gluži vai jāraud — 169.lpp.), lai iekustu dabā, saplūstu ar to un pārņemtu tās cienīgi nesteidzīgos ritmus: "Tev jānošauj mirklis, kad aizvērtām acīm tam atdodas citi" (119.lpp). Tādos apstākļos rodas izvērstie cikli Kaskāžu kalnu rudens un Tapio, silu valdnieks, kuros virknējas meditatīvi monologi. Taču, būdama moderna dzejniece, Ivaska neaprobežojas ar dabas aprakstu — viņas meditācijas bieži vien šķiet veltītas kādam konkrētam adresātam, tuvam cilvēkam vai pašam Lietus karalim, un līdztekus universāliem dabas tēliem tajos allaž sastopama kāda atsauce uz konkrēto vietu, kur radusies dzejoļa iedvesma, kā arī mitoloģijā vai kultūrā sakņotas atsauces.Dabas izjūta nosaka arī Ivaskas attieksmi pret dzeju — šķiet, viņai katrs dzejolis ir kā koks vai akmens, kas klusi un nesteidzīgi stāv ieaudzis dzejoļu grāmatā, un tā galvenā iezīme ir dabiskums. Dzejolim nav jābūt košākam vai skaļākam, nekā nepieciešams, jo tad tas vairs nebūtu patiesi dabisks un no apsūnojuša akmeņa pārvērstos plastmasas klucī. Bīstami ir pateikt par daudz un atklāties par daudz, tāpēc lasītājs drīkst tikai nojaust, kādu ainu viņam skopos vārdos zīmē dzejniece. Jo, kā jau Anda Kubuliņa 1990.gadā rakstā par Ivaskas dzeju itin pareizi norādījusi, "mājiena poētika aizvada līdz katarsei ne mazāk taisni kā pārdzīvojuma dinamikas šķērsgriezums".Dažkārt liekas, ka apvaldītais latviskais temperaments reizēm pat slāpē dzejnieces poētiskos impulsus, neļaujot izlauzties no mazo, rāmo dzejolīšu aploka un uzšķilt savu talantu kādā košākā, ekstravagantākā atklāsmē — tas sakāms par dažiem mazmazītiņu dzejolīšu cikliem, kuros tie sagūluši statiski kā oļi krastmalā. Mana māte magoneCita Ivaskas dzejas šķautne ir muzikalitāte un rūpīgā attieksme ne tikai pret katru vārdu, bet arī katru burtu dzejolī. Daži dzejoļi ir uzkrītoši tīši balstīti uz aliterācijām (""Mana māte magone/mīlēja mani/vārpu vieglajos vējos...", 215.lpp.), savukārt citos tās ievītas tik meistarīgi, ka nevar saprast, kas bija pirmais — burts vai tēls? Vai varbūt vienkārši latviešu valoda ir tik skanīgi plūstoša, ka neatliek nekas cits kā to ņemt un izliet dzejoļos: "Lielupes malu pārplūdušās pļavas/upe plūst plata/peldētējas lēzenie vēzieni/ap lēpju lapām/pārupes pļavu pievilkšanas spēks/laisties līgojot peldus..." (262.lpp.)Ivaskas raksturīgākie, prātā vieglāk paliekošie dzejoļi nav rakstīti stingrā pantmērā, taču to muzikalitāte un labskanība ļauj uztvert tos kā galvenokārt skandējamus vai izdziedamus tekstus (Dzeja trimdā, 49.lpp; Kādēļ tieši šajā stundā..., 138.lpp.; Asiņu tumšie ūdeņi..., 309.lpp.). Nav brīnums, ka šā gada sākumā jauni latviešu popmūziķi pirmatskaņoja dziesmu, kuras tekstam izmantots Ivaskas dzejolis Kad es tevi ieaijāšu... (208.lpp.), viens no viņas spožākajiem mīlas lirikas tekstiem.Un turpat blakus rodams cikls L"heure bleue jeb Zilā stunda, kurš veltīts dzejnieces mātes piemiņai un precīzā, reālistiskā manierē attēlo veca cilvēka mūža pēdējo laiku, atturoties no jebkādiem valodas krāšņumiem: "Tu sēdi uz gultas malas/un raugies apkārt/izbrīnētu skatienu./Ļoti vecs cilvēks,/kas brīnās/ir par dzīvi, ir to,/kas nāks pēc tās." (219.lpp.) Vienkāršais situācijas apraksts kļūst par spēcīgu dzejas tekstu, tāpat kā dzejolis Aukles vēstule (260.lpp), kurā vecīgās aukles vēstule ar pareizrakstības kļūdām top par liecinieci sirsnīgumam un mīlestībai, kas ilgus gadus turpinājusies neklātienē.Veranda pasaulēIvaskas lielajā grāmatā ievietoti arī atdzejojumi no dažādām valodām — angļu, somu, lietuviešu, krievu un citu tautu modernie dzejnieki. Knuts Skujenieks nesen rakstīja, ka "atdzejotāja pienākums ir veidot jaunus, līdz tam neeksistējošus poētiskos modeļus, kuri savukārt dod tālāku impulsu oriģināldzejas attīstībā". Savukārt vairums Ivaskas atdzejojumu liecina, ka viņai svarīgāk bijis atdzejot stilistiski un tematiski radniecīgus autorus. Trimdas apstākļos nebija iespējama plašu ārzemju dzejas tulkojumu izdošana, tāpēc Ivaska aktīvi piedalījās žurnāla Jaunā Gaita projekta — plašo lietuviešu, angļu un somu dzejas kopu atdzejošanā. Citu atdzejojumu vidū grāmatā izceļas dzejnieces dzīvesbiedra Ivara Ivaska poēma Verandas grāmata, kurā verandas tēls kļūst par zīmi ilgotajām, neaizsniedzamajām mājām — tāpat kā daudzie bērnības paradīzes Lestenes pieminējumi pašas Ivaskas dzejā.Kopā ar dzejprozas krājuma Līču loki (1981) papildināto izdevumu Pasaules pagalmos (2003) Ivaskas Dzeja un atdzeja lasītājiem sniedz visaptverošu iespaidu par viņas darbu. Gan dzejā, gan liriskajās miniatūrās viņa veido savu niansēm un noskaņām bagāto pasauli, kur mežu savrupībā un mazliet vientulīgās pārdomās tuvoties atbildēm uz lielajiem dzīves jautājumiem. Starp rindām sargātā zaudējuma, pamestības un bezmājības sajūta, kuras intensīvam pārdzīvojumam nekad netiek dota vaļa, ir tie "asiņu tumšie ūdeņi", kas skalojas zem šīs dzejas, katru mazo dzejolīti piesātinādami ar eksistenciālu pārdzīvojumu. Taču autore pati laikam nebūs priecīga par mēģinājumiem līdz galam izprast viņas poētisko impulsu avotus. Ne velti viņa kādā dzejolī rūgti saka: "Tavi dzejoļi būs/lupatu lelles gudrajo rokās,/kas tiks uzšķērstas, pētot,/no kurienes īsti nāk balss" (331.lpp.).
Dzeja un atdzeja
Latviešu trimdas dzejnieces Astrīdes Ivaskas lielajā grāmatā apkopots gandrīz viss, ko viņa sarakstījusi dzejā, kā arī dažādu tautu autoru darbu atdzejojumu izlase. Lai arī grāmata izskatās liela un bieza, to var izlasīt visai ātri — tāds jau liktenis visiem, kas savu dzīvi pārvērš mazos, caurspīdīgos dzejoļos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.