Gribētu, lai no aizkustinājuma vaigi sāk sāpēt. Ne no smiešanās vai raudāšanas, bet smaida – režisore un aktrise Indra Roga stāsta par noskaņu, kuru kopā ar mākslinieci Annu Heinrihsoni un pieciem dziedātājiem vēlas uzburt solodziesmu programmā Rainis un Aspazija puķu tirgū. Nosaukums nav metafora. Šis Cēsu Mākslas festivāla koncerts patiešām notiks puķu tirgū – Vecajā tirgus paviljonā, kur arī šobaltdien valda smaržīgā ziedu pasaule. Sestdienas, 11. jūlija, vakarā pianistes koncertmeistares Ērikas Apeines pavadījumā uzstāsies Inga Šļubovska, Ieva Parša, Mihails Čuļpajevs, Rihards Millers un Krišjānis Norvelis. Viņi atskaņos latviešu mūzikas klasiķu – Lūcijas Garūtas, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa, Emiļa Melngaiļa un Bruno Skultes – dziesmas ar Raiņa un Aspazijas vārdiem.
Kāpēc Raiņa un Aspazijas dzejoļiem mūzikā jāizskan puķu tirgū, nevis Vidzemes koncertzālē, kas ir pilsētas un visa reģiona lepnums?
Tā ir Cēsu Mākslas festivāla vadītāja Jura Žagara ideja, un es par to esmu ļoti pateicīga, jo Vecajā tirgus paviljonā tas būs daudz vieglāk, jutekliskāk, tuvāk un intīmāk nekā koncertzālē uz skatuves. Muzikālās programmas mākslinieciskais vadītājs ir komponists Arturs Maskats, un es domāju, ka puķu tirgū, kur tantiņas tirgo puķes, dziesmas izcelsies – viss koncerts kā jasmīna zieds.
Latviešu klasiķu dziesmās izmantoti Aspazijas un Raiņa dzejoļi, un tā ir intīma pasaule. Mūzika to padara vēl sadzirdamāku. Puķu tirgus smaržo, un sajūtas tur ir pavisam citas nekā gaļas vai zivju paviljona kņadā. Puķu pirkšana ir pavisam cits process nekā gaļas pirkšana: cilvēki pērk puķītes meitenei, mammai, dzimšanas dienai, izlaidumam, kāzām un reizēm arī bērēm.
Kādas ir jūsu pašas iekšējās attiecības ar Raiņa un Aspazijas dzeju un dramaturģiju, tēliem, simboliem?
No bērnības ir mīļa dziesmiņa par lellīti Lolīti. Es nevaru teikt, ka es būtu ilgi, daudz un dikti "sēdējusi ar Raini". Nav tā, ka Rainis ir pirmais, pēc kura roka stiepjas grāmatu plauktā. Laikam tieši tāpēc, ka viņš prasa laiku, iedziļināšanos. Ar viņu vajag sēdēt.
Varētu būt līdzīgi kā mūziķiem un klausītājiem, kuriem nebūt uzreiz roka nestiepjas pēc Johana Sebastiāna Baha? Pie viņa ir jāpierod.
Laikam. Vēl nesen ar vīru (režisors Mihails Gruzdovs – I. L.) skatījāmies filmu Dikoje poļe/Savvaļas lauks, un tajā skanēja Baha mūzika. Vīrs teica: cik daudzus režisorus Bahs ir izglābis! Tas pārpasaulīgums, kas ir viņa mūzikā. Tā īstā intonācija. Bet kāpēc mēs sākām runāt par Bahu?
Tāpēc, ka viņa mūzikā, tāpat kā Raiņa un Aspazijas tekstos, sakārtota skaidrība ir roku rokā ar noslēpumainu simbolu valodu, ikdiena ar kosmosu. Varbūt labāk nemaz netraucēt Raiņa un Aspazijas izcilākajiem tekstiem, nevis locīt tos dziesmās vai operā?
Es domāju, ka tās ir divas vērtības, kuras var līdzvērtīgi pastāvēt. Vari ņemt grāmatu un lasīt, bet, kad tu klausies mūzikā, tas iegūst vēl vienu slāni, vēl citu saturu. Tas dubultojas. Rodas stereoefekts. Mūzika vienmēr padara lietas skaistākas.
Kāpēc Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā teātru interese vairāk fokusējas dzejnieku privāto un radošo attiecību izpētes virzienā, bet netop viņu lielo ideju drāmu iestudējumi?
Nav tik traki. Būs! Nav jau visam jāsakrīt pēc pulksteņa konkrētā gadā. Šo rudeni Nacionālais teātris sāks ar Raiņa Uguns un nakts jauniestudējuma pirmizrādi. Drosmīgs ir tas režisors, kurš Uguni un nakti ceļ šajos laikos. Varbūt Viesturam Kairišam izdosies, viņš ar mērogiem vicinās, un Guna Zariņa spēlēs Spīdolu.
Kāpēc ir vajadzīga tik īpaša drosme?
Rainis ir ļoti lasāms autors. Viņa remarkas realizēt teātrī var tikai – es nezinu, ar kādām hologrammām. Ja to nav, zūd mērogs, kādā viņš domā. Es nezinu, kā teātrī var dabūt šo mērogu, šo kosmosu. Lai uztvertu un pa īstam saprastu viņa filozofiskās, dialektiskās attīstības domas, ir jālasa divreiz vai trīsreiz. Viņš nav vienkāršs autors.
Varbūt pārlieku sarežģīts izteiksmes veids, valoda?
Nē. Viņš ir rūpīgi slīpējis valodu. Viņa valoda ir bagāta, intelektuāla, gudra un piesātināta. Viņš smeļas arhetipus no antīkās pagātnes un iet tālāk. Citādi viņš nevarēja. Viņš nevarēja runāt vienkāršāk, lai būtu tautai saprotams. Lai gan viņam ir arī vienkārši, mīlīgi bērnu dzejoļi.
Vai pašu Raini vajag vizualizēt, tēlot?
Nevajag. Rainis šogad ir izskraidījies pa Latviju tik daudzos un dažādos veidos, ka tas jau sāk līdzināties parodijai.
Par daudz?
Protams. Kur tik ej, tur Rainis priekšā gaida. Sataisīts visādos veidos, dažādi cilvēki sagrimēti. Ar dažiem aktieriem smējāmies: davai, Čaku! Kāpēc Raiņa gadā aizmirst pārējos? Varbūt tā ir pareizi, varbūt tā vajag, bet kādreiz liekas: vienkārši paņem un masē to vienu gadu! Taču pēc tam aizmirst, atkal putekļi klāj. Mums tagad ir kampaņa. Tagad Rainis. Tad Blaumanis. Un kur tad viss pārējais? Tad atviegloti nopūšas: beidzot tas Rainis ir garām! Re, kur atkal aizbrauc Rainis! Es jau teicu, ka viņš ir visos stūros. (Šajā brīdī mums garām pa Krišjāņa Barona ielu aizbrauc koši apgleznots tramvajs ar uzrakstu Raiņa sapņi – I. L.)
To var saprast, jo motivē projektu konkursā pieejamais finansējums.
Jā, ko varētu no tā Raiņa paņemt? Teātrī ir citādi, jo Rainis ir tik sarežģīts autors, ka jebkurš teātris saprot: tas nebūs ejošs. Tā kā finansējuma teātriem nav ne velna, atļauties darīt to, kas, skaidri zināms, nav ejošs, nozīmē visu pārējo sezonu pakļaut komercijas smakai.
Tomēr arī tieši Raiņa un Aspazijas kontekstā radīto darbu fokuss ir nevis uz viņu filozofiskajiem tēliem, bet intrigu palūrēt uz viņiem caur atslēgas caurumu.
Lai putekļus notrauktu, ir jāatrod kaut kāda šķirbiņa, āķis. Varbūt cilvēki noskatīsies izrādes par Raini un Aspaziju un pēc tam paņems grāmatiņu: kas tad tur īsti ir? Teātrī cilājām Raini pirms gadiem trijiem. Arī to pašu Uguni un nakti. Toreiz teicu: jā, tas man varētu patikt, bet nebūs tik daudz naudas, lai to varētu uztaisīt tā, kā vēlos.
Vēriens iedzītu teātri bankrotā?
Ne tikai teātri, bet pusvalsti iedzītu bankrotā! Tas nozīmē, ka būtu jāstrādā trīs gadus. Es nezinu, vai tas būtu labākais, ko pats Rainis varētu vēlēties, bet man ir vēlme realizēt viņa remarkas burtiski. Spīdola laižas pār jūru ar zelta ratiem un nostājas pie jūras, un tajā vietā gaiss apstājas. Melnais negaisa mākonis cīnās ar gaišo Spīdolu. Burtnieku pils, kas nogrimst reāli. Un, ja tā nenogrimst, – tad nav! Bilde, kuru lasot tu vizualizē un saproti, cik grandiozas tektoniskās svārstības notiek starp debesīm un pazemi, un pa vidu ir zeme. Man likās, ka šīs remarkas vajadzētu realizēt, ka mērogam "jāmauc" pa visu telpu. Gribētos parādīt, ka kosmoss ir dzīvs un cilvēciskots.
Varbūt Jāņa Mediņa opera Uguns un nakts Alvja Hermaņa režijā 1995. gadā ir tas, kā Rainis gribēja?
Nezinu. Neesmu šo iestudējumu redzējusi. Es tolaik vēl Daugavpilī studēju, tikko biju beigusi.
Man uz visu mūžu atmiņā iespiedies Valentīna Maculēviča Spēlēju, dancoju iestudējums Valmieras teātrī. Tas bija padomju laikos, ar spilgti izceltiem, trāpīgi aktuāliem akcentiem. Skrēju uz bibliotēku lasīt lugu, jo neticēju, ka teksti nav rediģēti, mainīti.
Nenovecošana ir viena no klasikas pazīmēm. Viņš runā par mūžīgām, lielām lietām. Esmu pārliecināta, ka, atverot Raini šodien, es atkal atrastu kaut to, kas ir aktuāli un mūsdienīgi. Protams, ir mainījies sociālpolitiskais, sadzīves līmenis, bet Rainis nav sadzīves līmenī.
Piemēram, Kangars kā nācijas vai pat globāla mēroga nelaime?
Protams. Visur un vienmēr pasaulē ir bijusi dialektika, labā un ļaunā cīņa. Tas nekad nav mainījies un nemainīsies. Taču tas ir bīstami. Tur es neiešu.
Arī uz Raini attiecas ambiciozā britu kinorežisora Pītera Grīneveja teiktais, ka vienīgās tēmas, par kurām vērts radīt mākslas darbus, ir sekss un nāve?
Nāve ir galvenais iemesls, kāpēc mēs vispār domājam par dzīvi un kādai ir jābūt pasaulei. Par ideāliem, labā un ļaunā cīņu. Kas nedomā par nāvi, tas būtībā nedzīvo. Skan paradoksāli.
Labais diemžēl ir tik absolūti labs, ka, sakāvis ļauno, vienmēr pats pasniegs tam roku un palīdzēs piecelties.
Jāņem vērā laikmets, kurš tagad ir tik savāds un dīvains. Man liekas, ka tieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā notika ļoti būtiskas pārmaiņas domāšanā. Rainis arī bija ar revolūcijām saistītā vilnī un pacēlumā, un māksla tajā laikā vispār bija liela mēroga. Tur pasaule pagriezās citā virzienā.
Labu pārmaiņu virzienā?
Es domāju, ka ne. No vienas puses, mēs tagad dzīvojam daudz komfortablāk. No otras puses – mēs dzīvojam nenormāli ātri un pavirši. Produkts, produkts, produkts… Tādā veidā un mērogā domāt, kā domāja Rainis un daudzas lielas personības XX gadsimta sākumā, šobrīd var arvien mazāk cilvēku. Šo vienību kļūst arvien mazāk. Pa to laikmetu pēdējos gados esmu rakņājusies ļoti daudz, un man šķiet, ka tieši toreiz notika būtiskas pārmaiņas vērtību sistēmā. Runājot par labo un ļauno, galvenais un izšķirošais ir apstāšanās punkts. Tajā brīdī, kad tu esi kaut ko sasniedzis un apstājies, labais var pārvērsties par ļauno. Ja tu neturpini un nelauz griestus, neej tālāk, tu sāc krist atpakaļ.
Jūtat sevī vēlmi tuvākā vai tālākā nākotnē ķerties pie kāda Raiņa vai Aspazijas iestudējuma?
Vēl nemāku teikt. Vispirms izdzīvošu to, ar ko šobrīd ņemos.
Bet principā – nebaidītos?
Droši vien baidītos, teātris kā mākslas veids patlaban vairumā gadījumu tomēr nodarbojas ar formas veidošanu, ar vizuālām lietām, un jau daudzus gadus ir tāda situācija, ka teātrim ir jākonkurē ar šovu. Savukārt atrast savu vietu, lai teātris principā nekonkurētu ar šovu, ir ļoti sarežģīti. Ja teātrim – es runāju vispārināti – pietiks spēka atgriezties pie teksta, Rainim būs vieta.
Svarīgi arī, vai sabiedrība, publika būs tam gatava?
Vai tā būs gatava dzirdēt, uztvert, klausīties, domāt. Liela daļa vēlas patērēt, nevis piepūlēties un domāt. Jā, padomāt, bet ne pārāk daudz, lai tas nav smagi. Lai veidotos publikas saruna ar Raini, tas ir jāsagaida. Par Nacionālo teātri un Raini pat ir stāsts: kad Raini atlaida no teātra direktora amata, viņš promejot dusmās teicis: neviena mana luga jums nekad neizdosies! Redzēsim.
Raiņa lāsts ir piepildījies? Piemēram, ja atceramies kādreiz skandalozo, skarbo režisores Gaļinas Poļiščukas iestudējumu Pūt, vējiņi!.
Manuprāt, šī izrāde bija izdevusies, no dzīves.
Kā pati jutāties titullomā izrādē Indulis un Ārija?
Tas bija šausmīgi.
Kādā ziņā?!
Izrāde trāpījās laikā, kad iestudēja obligātās literatūras nosaukumus, jo 90. gados tas bija veids, kā teātrim izdzīvot. Uz teātri nāca skolēni bariem. Zāle bija pārpildīta ar skolēniem, kuriem teātris bija obligātās grāmatas lasīšanas vietā. Būtībā tas bija briesmīgi, un es atteicos tālāk spēlēt.
Jauniešu izglītošana taču ir svēta misija!
Briesmīgi bija tas, kā klases bars uzvedās. Mihaila Kublinska veidotajā iestudējumā man bija jāduras ar lielu nazi, akmeņi ripoja, un pat šķīda asinis. Bija slīpa grīda, un man bija jākrīt uz ceļiem. Man bija gan īstas, smagas bruņas, gan balta kleita ar lielu melnu krustu virsū, un man tas bija jānorauj. Pat nepamanīju, ka uz kādas šķembas saplosīju ceļgalu. Piecēlos, un zāle auroja, jo izrādījās, ka baltā kleita bija asinīs. Viņi komentēja, bļaustījās, zviedza. Viņi uzvedās kā mazi mežoņi. Izrādi vienkārši pārtraucu. No skatuves pateicu: te nav zvēru dārzs! Adreses ir sajukušas, kam nepatīk – tūlīt lai iet ārā.
Kā tas beidzās?
Desmit minūtes bija stindzinošs klusums. Mēs spēlējām tālāk, un pēc tam viņi pieslēdzās izrādei un normāli noskatījās līdz galam. Normunds Laizāns bija Indulis. Pieredze bija sarežģīta, un izrāde laikam nebija veiksmīga. Rainis prasa aktieri. Ļoti domājošu, harismātisku. Manuprāt, nekādi nevar iztikt ar vienkārši labu aktieri. Spēlēt Raini nozīmē ne tikai būt personāžam, tur jābūt vēl kaut kam klāt.
Vai Latvijas šodienas dramaturgu, lugu rakstnieku vidū redzat kādu, kurš var pretendēt uz ideju drāmas mērogu un spēj pretoties komercijai, neizdabāt lētai gaumei?
Nē, šobrīd ideju drāmas dramaturģijā nav raksturīgas. Drīzāk eksistē pretenzija uz dokumentalitāti.
Varbūt ideju drāmu laiks ir aizgājis? Viss, izsmelts, vairs nav aktuāli?
Es domāju, ka atgriezīsies. Noteikti atgriezīsies. Tikai jautājums – kā? Es domāju, ka tā ir arī mūsu visu kopīgā problēma – teātris tagad ir kā ražojoša mašīna. Visu laiku nepārtraukti esam ierauti ritenī. Ir nepieciešams atkāpties. Gleznotājs taču ik pa laikam atkāpjas no topošās bildes – lai ieraudzītu. Atkāpšanās, protams, ir arī diezgan bīstama, jo tu pēkšņi no malas visu ieraugi daudz niecīgāku, nekā kamēr esi iekšā. Vesela jūra lietu kļūst daudz sīkākas: sīka vienība. Taču man tādā veidā atbrīvojas domāšana. Atgriežoties es nezinu, kas būs. Varbūt pašnāvība? Bet bez šādas atkāpšanās ilgstoši strādāt nevar. Tā sakārto vērtības, ļauj veiksmīgāk atsijāt pelavas no graudiem un saprast, kas ir būtiski. Diendienā divpadsmit stundu "vāroties" teātrī, viss tur notiekošais liekas ļoti būtisks. Izejot ārā, tu konstatē, ka patiesībā tas nemaz nav tik būtisks. Paldies Dievam, man ir vīrs, kurš skrien un nopelna kādu naudiņu, bet es varēju atļauties šajā sezonā iestudēt tikai vienu izrādi. Varēju atļauties paņemt laiku, lai sagatavotos, lasītu, domātu un nebūtu visu laiku ražojošā mašīnīte.
Lai gan abi dzejnieki bija izcili, kāpēc par Raini runājam krietni vairāk nekā par Aspaziju? Pat Aspazijas vārdā nosaukto ielu Latvijas pilsētās ir krietni mazāk, un kliedzoši netaisnīgs ir to kopējā garuma salīdzinājums kilometros.
Par ko mēs brīnāmies, ja mums arī algas sievietēm ir zemākas nekā vīriešiem? Mums ar vīru bija tas pats. Ilgus gadus visi domāja un runāja, ka visas manas izrādes taisa Gruzdovs. Tomēr teātra pasaulē tādā pašā situācijā bijis arī Ņemirovičs-Dančenko, kurš palika Staņislavska ēnā, lai gan viņi strādāja roku rokā un tieši Ņemirovičs- Dančenko bija profesionāls režisors.
Kā jūs ar to tikāt galā?
Nekā. Nestājos attiecībās ar šo tēmu, jo vienīgais veids, kā tikt ar tādām lietām galā, ir nesākt komunicēt vispār. Neielaist sevī.
Ja jūsu rokās būtu teātra virzība, ko jūs izvēlētos: ieinteresēt ar vizuālās fantāzijas lidojumā iespaidīgiem, dārgiem lielmēroga iestudējumiem, kādus rada Robērs Lepāžs un Roberts Vilsons, vai askētiskiem lasījumiem?
Es izvēlētos otro. Mana izvēle būtu par labu aktierim un tekstam. Bilde man pašai ir ļoti būtiska, bet tas nenozīmē kaut ko ārkārtēji grandiozu. Man nepatīk tehnika. Es labprāt to izmantotu vēl mazāk nekā līdz šim.
***
Solodziesmu vakars
Rainis un Aspazija puķu tirgū
Cēsu Vecajā tirgus paviljonā 11.VII plkst. 19