Līdzīgi kā iepriekšējā grāmatā _History of the Present _ jeb _Tagadnes vēsturē, _viņa esejas arī jaunajā grāmatā tapušas žurnālistikas, vēstures un literatūras krustpunktā. Gārtons Ešs šādu stilu ir attīstījis, lai radītu aizraujošu un analītisku mūsdienu dzīves atainojumu. Nav daudzi rakstnieki, kas spēj veiksmīgi darboties šo žanru robežjoslā. Turklāt tam vajadzīgs ne vien talants, bet arī pacietīgs darbadevējs ar liekiem naudas resursiem.
Gārtons Ašs savas grāmatas ievadā norāda, ka mediju un ziņu vākšanas mainīgā ekonomika un tehnoloģijas ir radījusi fundamentālas problēmas publikācijām, kas ir ieinteresētas kvalitatīvās ārzemju reportāžās un pētnieciskajā žurnālistikā. Taču šo trūkumu kompensē elektroniskās ierīces ar kuru palīdzību arhivēt notikumus nākotnei. "Kopumā var teikt, ka šie ir cerīgi laiki, lai fiksētu mūslaiku vēsturi," viņš raksta. Garas esejas par Ukrainu, Birmu vai antieiropeismu Amerikā Gārtonam Ešam sākas ar pētījumiem pie darbagalda, kam seko izbraukumi, intervijas un pāris lekcijas konkrētajās vietās zemēs, kuras viņš pēta. Gārtons Ešs raksta, ka viņš ir pagodināts sevi saukt par reportieri. Taču viņš atzīst, ka nepiekopj mūsdienu reportierim raksturīgu darbu. "Ja man ir kāda priekšrocība, salīdzinot ar parastajiem avīžu korespondentiem, kuru darbu es ļoti cienu, tad tas ir fakts, ka man ir vairāk laika savākt liecības, lai atspoguļotu vienu vienīgu stāstu vai jautājumu."
Grāmatai ir divas pamata tēmas. Ar izejas punktu Eiropā, autors uzdod jautājumu, ko viņš ir uzdevis allaž kopš Austrumeiropas komunistu režīmu sabrukumiem 1989.gadā – kā nošķirt politiskās pārmaiņas no vardarbības? Atbildes nav visai iedvesmojošas. Gārtona Eša iepriekšējie darbi par 1989.gada revolūcijām ir Ķīnas, Irānas, Birmas un citu diktatūru vadoņu un drošībnieku obligātā literatūra. Viņi no tām ir mācījušies un šo mācību likuši lietā, kā demonstrē vardarbīgi apspiestās demokrātijas izpausmes daudzās diktatūrās. Gārtons Ešs esejās norāda, ka viņaprāt apstākļi, kas ļāva režīmu maiņai Austrumeiropā notikt nevardarbīgā veidā, bija sevišķi tam laikam, kontekstam un vietai. Taču grāmatas centrālā ass ir nodaļas par islamu, teroru un brīvību. Tās ir niansētas un pārdomātas esejas par pretēju viedokļu sadzīvošanu atvērtajās Rietumu sabiedrībās. Arī šajā jautājumā Gārtons Ešs nav sevišķi optimistisks.