Izrādes Tuvā pilsēta recenzija. Pieskarties dibenam

Ja kādreiz teātra apmeklēšana raksturoja kultūras līmeni, tad tagad kultūras pazīme ir teātra neapmeklēšana.

Izrādē atainotas slimas fantāzijas par maniakālu vardarbību pret otru, nemitīgi skan rupji vārdi savienojumā ar upura ietīšanu plēvē, to nosmacējot līdz klīniskai nāvei. Vai režisors uzskata, ka psihopātija ir visas esības maksimums? Režisors nāk ar pieteikumu, ka katram skatītājam ir tumšas tieksmes tāda primitīvā un maniakālā nozīmē un, ka tas tā būs vienmēr. Režisors projicē savas tumšās domas uz skatītājiem un aktieriem un padara to par absolūtu. Pilnīgs ārprāts. Ja nacionālais teātris ir radīts no jauna, tad tādu teātri nevajag. Par to, ka skatītājiem maza interese, par to liecināja patukšās skatītāju rindas. Teātrim vajadzēja brīdināt, ka izrādē atklāti tiks rādīta pornogrāfija uz ekrāna, nevis stāstīt publiskos medijos, ka stāsts ir par “mums”, spekulējot ar publiku, privatizējot publikas tumšās puses. Būtībā vulgārā un profānā veidā tiek attēlots nevis tumsā puse, bet viena vienīga, kura priekšā viss nobāl.

Kāds bija izrādes mērķis? Inducēt skatītājiem domas, kas ved pretī tam, ka nav ne skaistuma, ne dzīves pilnības sajušana, ne tas, ka cilvēks nevar pastāvēt Dieva priekšā bez tumšām domām? Kad skatījos izrādi, radās priekštats, ka režisors mēģina īstenot savas vajadzības. Turklāt jutu, ka režisors mēģina auditorijai uzspiest versiju, ka ik katram ir šādas sado-mazo tieksmes. Vērojams daļējs exibicionisms un voijerisms, publiski pazemoja aktierus, pie tam palielinātā formātā rādot Ditu Lūriņu spīdzināšanas ainās, niansēti. Senie grieķi ieviesa teātri, lai domājot racionāli, attīstu domu, kas ir intelektuālā vēstījuma daļa. Jautājums režisoram, kur ir pirmcēlonis šādam piegājienam? Režisors publikai uzpiež savus priekštatus un fantāzijas. Vai tāpēc, ka uzskata, ka Dievs ir tikpat ļauns kā cilvēks? Kāpēc paradoksālā kārtā teātra kritiķi un administrācija atļāva šādu izrādi Latvijas Nacionālajā Teātrī?

"neatšifrēta paliek Annikas un Ivo kopdzīves drāma, jo ģimenes dzīves īsti vairs nav, bet ir taču bijusi, ja reiz ir trīs bērni ". Bērnu daudzums ne reti ir pamatā brīvībai, ko gūst vīrietis, poadarot sievu regulāri gaidībās. Līdzīgi ir ar pašu G, kurš atstāj sev brīvu lauku citai puieredzei ar Srebreņņikovu. ( Minējums ar valodām, kas nu jau plūst)

Kāpēc recenzija NAV atrodama īstajā sadalā? Ko? Adamaite piesedz?

Infantila provokācija. Sen vairs nav ne provokācija, ne infantila. Acīmredzot, var. Ja no teātra puses - kā pa mīkstu sviestu.

Raiņa sapņus piespiedos noskatīties 4 reizes. Pirmajā zeizē vizuālais, mūzika. Bet tālāk redzu tikai vienu- ņīrgāšanos par latviešu kultūru Raiņa simtgadē. Aprobežots bija Gogolis ar riepām un sunīt, kas Brūveri apčurā, Korobočka Lisners. Voiceks labākais no visa.

nav vairs vietas jēdzienam- ĒTIKA. Un kam ir un kam jābūt NT?

Arī "Mirušās dvēseles" bija sabojāta izrāde. Manās acīs Serebraņikovs ir absolūts atkritums! Un neviens mani nepiespiedīs mainīt domas par šo jūdu!

Varbūt virsrakstā Rozentāls dod mājienu par to, kādā dibenā nokļuvusi Serebreņņikova un Rubeņa sadarbība. Miglains mājiens ir drosmīgākais, ko kritika spēj. Ne velti gan zobainās, gan viņu uzticamās piebalsotājas pagaidām klusē.

Un virsrakstā? - "Pieskarties dibenam"? - Vai domāts tā, ka ienirst tik dziļi (jūrā, ezerā, upē, akā, mucā vai iebāž roku spainī), ka var pieskarties dibenam? [Vai dibens te domāts vienkārši kā dupsis jeb sēžamvieta?] Vai tiešām svarīgi ir pieaicināt viesrežisoru no pašas Maskavas, lai izrādē notiktu kaut kādas divdomības ar dibeniem un aktrises, balansējot uz melnām fizkultūras bumbām, imitētu dzimumaktu? Vai NT direktoram likās, ka šis nu vienreiz būs KASES GABALS vai izrāde mērķēta tiem, kuri iet uz teātri DOMĀT nevis tikai starpbrīdī kafejnīcā iebaudīt eklēru un glāzi ābolu sulas?

Eksistenciālas skumjas ne tikai uzvēdī, bet nepamet visu izrādes laiku, domājot par to, kā no talantīgi iestudētās izrādes "Mirušās dvēseles" dažu gadu laikā iespējams nodzīvoties līdz "Tuvās pilsētas" aukstajam tukšumam, kuru Serebreņņikovs nesekmīgi mēģina piepildīt ar no Rietumeiropas teātra aizvakardienas kopētu agresīvu buldurēšanu, videoprojekcijām un stilizētu sekrētu šļakstināšanu. Žēl aktieru.

Sākas aktīva gatavošanās LV 100. jubilejas svinībām?